Выбрать главу

Mūļu īpašniekam, šejienes čīliešu izloksnē — katapasam, palīgos bija divi iezemiešu peoni un divpadsmit gadus vecs zēns. Peoni uzraudzīja ar ekspedīcijas bagāžu apkrautos mūļus, bet zēns veda pavadā madrinu, ar zvārgulīšiem un zvaniņiem apkārtu ķēvīti, kas gāja pa priekšu un itin kā vilka sev līdz desmit mūļus. Uz septiņiem no tiem jāja mūsu ceļinieki, uz astotā n— katapass. Pārējie divi nesa pārtikas krājumus un dažus audumu baķus, kas bija paredzēti līdzenuma virsaišu — kaciku labvēlības «iemantošanai. Peoni, kā parasti, gāja kājām. Ceļojumam cauri Dienvidamerikai, šķiet, vajadzēja noritēt vislabvēlīgākajos apstākļos tiklab drošī­bas, kā arī ātruma ziņā.

Pārkļūt pāri Andu kalnu grēdai nav nemaz tik vienkārši. Šādā ceļo­jumā labāk nemaz nedoties bez izturīgiem mūļiem, no kuriem vērtīgākie nāk no Argentīnas. Šie lieliskie dzīvnieki šai zemē ieguvuši īpašības, kā­das sākotnējai sugai nemaz nepiemita. Viņi ir ļoti pieticīgi barības ziņā. Dzer tikai vienreiz dienā, gluži viegli noiet desmit Ijē astoņās stundās un nekurnēdami panes četrpadsmit arobu[10] smagu nastu.

Visā ceļā no viena okeāna līdz otram nav nevienas iebraucamās vie­tas. Ceļinieku parastā pārtika ir kaltēta gaļa, rīsi ar papriku un medījumi, ja pa ceļam laimējas ko nošaut. Kalnos dzeramo ūdeni ņem no tecēm, bet līdzenumā no strautiem un urgām, piepilinot ūdenim klāt dažas lāses ruma, kurš ikvienam ceļiniekam glabājas vērša ragā, ko sauc par čiflu. Starp citu, alkoholiskie dzērieni šais apgabalos jālieto ļoti mazās devās, jo cilvēku nervu sistēma jau tāpat atrodas uzbudinātā stāvoklī. Labu labā guļvieta ir vietējie segli — rekado. Šos seglus, kas pagatavoti no pelioniem — aunādām, kurām viena puse ir ģērēta, bet otra — ar vilnu klāta, nostiprina uz mūļa muguras ar divām platām, krāšņi izšūtām jos­tām. Ietinies šais siltajās segās, ceļinieks guļ saldu miegu, par spīti mik­lajām un vēsajām naktīm.

Glenervens, kā jau cilvēks, kas daudz ceļojis un radis pielāgoties dažādu zemju paražām, bija iegādājies sev un pārējiem ekspedīcijas da­lībniekiem čīliešu apģērbu. Paganels un Roberts — viens liels, otrs mazs bērns — nevarēja vien rimties aiz sajūsmas, kad uzmauca galvā nacio­nālo pončo, platu vilnas seģeni ar caurumu vidū, bet kājās uzāva zābakus no kumeļa pakaļkāju ādas. Un cik grezni izskatījās viņu mūļi ar arābu laužņiem mutē, ar garām, pītām pavadām, kas vienlaikus noderēja par pātagām, un metāla kalumiem izrotātiem iemauktiem! Pie segliem karājās alforhas, koša audekla dubultmaisi, kuros glabājās pārtika vienai dienai. Kamēr mūžam izklaidīgais Paganels trausās seglos, izgreznotais lopiņš tik tikko neaplaimoja viņu ar trīs četriem spērieniem. Ar neiztrūkstošo tāl­skati pār plecu ticis beidzot seglos un ar kājām atspēries kāpšļos, zināt­nieks pilnīgi paļāvās uz sava lopiņa prāta spējām, un viņam tas nebija jānožēlo. Turpretī Roberts uzreiz parādīja izcilas jātnieka dotības.

Ekspedīcija devās ceļā. Laiks bija brīnišķīgs. Lai gan pie dzidrajām debesīm neredzēja neviena mākonīša, saules svelme nebija jūtama, jo pūta spirdzinošs jūras vējš. Karavāna straujā solī virzījās uz dienvidiem pa Talkavano līča līkumotajiem krastiem, lai pēc trīsdesmit jūdzēm sa­sniegtu trīsdesmit septīto paralēli. Pirmo dienu ceļinieki cītīgi jāja pa izžuvušiem niedrājiem, nepārmīdami gandrīz ne vārda. Pārāk dzīvi atmiņā tēlojās nesenā atvadīšanās. Pie apvāršņa vēl varēja saredzēt «Dunkana» gaistošos dūmus. Visi klusēja, vienīgi Paganels nerimās. Uzcītīgais ģeo­grāfs uzdeva jautājumus spāniski un pats sev atbildēja šai jaunapgūsta- majā valodā.

Arī katapass nebija diez cik runīgs, turklāt pļāpību neveicināja arī viņa profesija. Ar saviem palīgiem viņš tikai retumis pārmija kādu vārdu. Abi peoni bija sava amata meistari un lieliski zināja, kas viņiem darāms. Ja kāds no mūļiem apstājās, viņi to uzmudināja ar spalgiem uzsaucieniem, ja tas nelīdzēja, lopiņa stūrgalvību uzveica veiklas rokas mests akmens. Kad atgāja vaļā seglu josta vai noslīdēja iemaukti, peons novilka savu pončo un, apsedzis ar to mūļa galvu, ātri izlaboja vainu, pēc tam mūlis atkal soļoja tālāk.

Mūļu dzinēji raduši doties ceļā tūlīt pēc brokastīm, pulksten astoņos no rīta, un iet līdz pat pulksten četriem vakarā, kad jāpošas naktsguļai. Glenervens piemērojās šim paradumam. Kad, pēc katapasa ieskatiem, bija pienācis laiks uzmeklēt apmešanās vietu, ceļinieki, jādami gar viļņu apska­loto okeāna krastu, pašreiz tuvojās Arauko pilsētai, kas atradās līča dien­vidu malā. No šejienes līdz Karnero līcim, kur sākas trīsdesmit septītā paralēle, vēl bija jāiet apmēram divdesmit jūdzes rietumu virzienā. Gle­nervena aģenti jau bija pārmeklējuši šo piekrastes rajonu, neatrazdami nekādas katastrofas pēdas. Tāpēc tika nolemts tālākos meklējumus sākt ar Arauko pilsētu, no kurienes maršruts stiepās taisnā līnijā uz austrumiem.

Ceļinieku pulciņš iejāja pilsētā un nolēma pārlaist nakti kādas iebrau­camās vietas pagalmā, jo telpās tāpat nebija nekādu ērtību.

Arauko ir Araukānijas galvaspilsēta. Sīs valsts teritorija stiepjas ap­mēram simt piecdesmit Ijē garumā un trīsdesmit ljē platumā. To apdzīvo moluči — dzejnieka Ercilas apdziedātie vecākās čīliešu cilts dēli. Lepnā un spēcīgā moluču cilts ir vienīgā cilts abās Amerikās, kura nekad nav pakļāvusies svešzemnieku kundzībai. Tiesa, Arauko kādreiz bija piederē­jusi spāņiem, taču tauta viņiem nav pakļāvusies. Tā pretojās iebrucējiem tikpat spīvi, kā patlaban pretojas Čīles tīkojumiem, un Araukānijas neat­karības karogs — balta zvaigzne debeszilā laukā — joprojām plīvo pār pilsētu virs cietokšņa vaļņiem.