Kamēr tika gatavotas vakariņas, Glenervens, Paganels un katapass pastaigājās Arauko ielās starp salmiem apjumtām mājām. Pilsētā ievērības cienīgas bija vienīgi baznīca un franciskāņu klostera drupas. Glenervens velti pūlējās kaut ko uzzināt par avārijā cietušajiem kuģiniekiem. Paganels krita vai izmisumā, nevarēdams nekādi saprasties ar vietējiem iedzīvotājiem, bet, tā kā araukāniski — mātes valodā — runāja visā piekrastē līdz pat Magelāna jūras šaurumam, tad Paganela spāņu valoda šeit varēja noderēt tikpat labi, cik senebreju valoda. Nevarēdams izmantot ausis, Paganels lika lietā acis un galu galā izbaudīja patiesu pētnieka prieku, vērodams ielās dažādus moluču tipus. Vīrieši bija gara auguma, plakanu vara krāsas seju, izplūkātu bārdu, neuzticīgu skatienu, lielu galvu un melnām matu pinkām. Viņi, šķiet, nīka savdabīgā bezdarbībā, kā daždien ■karavīri, kas miera laikā nezina, ko sadarīt. Viņu varonīgās nabaga sievietes bez nogurdinošā mājas soļa vēl sukāja zirgus, spodrināja ieročus, apstrādāja zemi, gāja savu pavēlnieku vietā medībās un atrada vēl laiku, lai izgatavotu tirkīzzilus pončo, pie tam katrs pončo prasa divu gadu darbu un maksā vismaz simt dolāru.
Visumā moluči ir samērā neinteresanta tauta ar diezgan mežonīgām ieražām. Viņiem piemīt vai visi cilvēku netikumi, kurus atsver viens vienīgs tikums — brīvības mīlestība.
— īsti spartieši, — pārnācis no pastaigas, Paganels nerimās daudzināt pie vakariņu galda.
Cienījamais zinātnieks, protams, pārspīlēja, taču vēl lieku neizpratni radīja viņa piebilde, ka Arauko ielās viņa francūža sirds satraukti pukstējusi. Kad majors viņam noprasīja, kas gan izraisījis tik negaidītu «pukstēšanu», Paganels atbildēja, ka viņa saviļņojums bijis gluži dabisks, jo Araukānijas tronī vēl ne tik sen sēdējis kāds viņa tautietis. Majors izteica vēlēšanos uzzināt šā monarha vārdu. Zaks Paganels lepni minēja de To- nēna kungu, brīnum jauku cilvēku, kādreizējo Perigē advokātu, pārlieku kuplas bārdas īpašnieku, kuram Araukānijā diemžēl bijis jāizbauda tas, ko troni zaudējuši karaļi labprāt mēdz saukt par «pavalstnieku nepateicību». Tā kā majorā stāsts par kādreizējo advokātu, kas ticis padzīts no troņa, izraisīja smīnu, Paganels ļoti nopietni aizrādīja, ka drīzāk no advokāta var iznākt labs karalis nekā no karaļa labs advokāts. Par šo piezīmi visi sirsnīgi smējās un iedzēra dažus malkus čičas[11] uz Araukānijas eks- karaļa Aurēlija Antona I veselību. Pēc kāda brīža, ietinušies savos pončo, ceļinieki jau gulēja dziļā miegā.
Nākamajā dienā pulksten astoņos no rīta ceļinieku pulciņš ar madrinu priekšgalā un peoniem aizmugurē devās pa trīsdesmit septīto paralēli uz
Tubalas brasls.
austrumiem. Ceļš veda pa Araukānijas auglīgajiem apgabaliem ar plašiem vīnogu dārziem un lieliem ganāmpulkiem. Taču pamazām apkārtne kļuva aizvien vientulīgāka. Tikai retumis pa ceļam gadījās visā Amerikā slaveno zirgu iejājēju — rastreadoru būdiņas vai arī kāda pamesta zirgu pasta stacija, kas tagad noderēja par pajumti līdzenumā klaiņojošiem indiāņiem. Sai dienā ceļu aizšķērsoja divas upes: Rakija un Tubala. Katapass ikreiz uzmeklēja braslu, un ceļinieki laimīgi pārkļuva otrā krastā. Pie apvāršņa
stiepās Andu kalnu grēda, augdama augumā un sliedama pret debesīm aizvien vairāk virsotņu ziemeļu virzienā. Taču tie bija tikai apakšējie skriemeļi milzīgajā mugurkaulājā, kas balsta Jaunās pasaules karkasu.
Pulksten četros vakarā, nogājuši trīsdesmit piecas jūdzes, ceļinieki apmetās līdzenumā zem milzīgām mirtēm. Mūļus nosegloja un palaida ganīties kuplajā prērijas zālē. No alforhām izņēma kaltētu gaļu un rīsus. Uz zemes izklātie pelioni noderēja par segām un spilveniem, un ceļinieki, ieritinājušies šais paštaisītajās gultās, ieslīga spirdzinošā miegā, kamēr peoni un katapass stāvēja pēc kārtas sardzē.
Tā kā laiks pieturējās jauks un visi ceļinieki, arī Roberts, bija spirgti un veseli, šo laimīgo sagadīšanos vajadzēja izmantot un traukties ar skubu uz priekšu, kamēr «veiksme smaida» — kā mēdz sacīt kāršu spēlmaņi. Tā domāja visi. Nākamajā dienā ceļotāju pulciņš naski turpināja ceļu, bez starpgadījumiem šķērsoja Beljas krāces, un vakarā, apmetoties uz naktsguļu pie Biobio upes, kura spāņu Cīli atdala no neatkarīgās Cīles, Glenervens ekspedīcijas kontā varēja ieskaitīt vēl trīsdesmit piecas jūdzes. Apkārtne joprojām bija tāda pati. Dāsnajā zemē raženi auga amarilis, kok- veida vijolītes, velnāboli un zeltainiem ziediem nosēti kaktusi. Biežņās slapstījās kaut kādi zvēri, starp tiem oceloti. Putnu valsti pārstāvēja vienīgi dzērves, kāda vientuļa pūce, vanagu trenkāti strazdi un gārgales. Iezemieši tikpat kā nebija redzami. Retumis kā ēna aizauļoja garām kāds gvaso, deģenerējies indiāņu un spāniešu pēctecis, spiezdams zirga asiņainajos sānos milzīgus, pie basām kājām piestiprinātus piešus. Pa ceļam negadījās neviens, ar ko varētu parunāt un uzzināt kaut ko par kapteini Grantu. Glenervens jau bija ar to samierinājies. Viņš centās sev iegalvot, ka indiāņi sagūstīto kapteini aizveduši pāri Andu kalnu grēdai un meklējumiem var būt panākumi vienīgi pampās, nevis šai apvidū. Tāpēc pagaidām jāapbruņojas ar pacietību un jādodas iespējami ātrāk uz priekšu.
17. oktobrī ekspedīcija atkal devās ceļā parastajā laikā un parastajā kārtībā. Ievērot šo kārtību Robertam nemaz nebija tik viegli, jo savā dedzībā viņš tiecās apsteigt madrinu, dzenot izmisumā savu mūli. Vienīgi Glenervena bargais apsauciens lika zēnam atgriezties savā vietā.