Выбрать главу

Apkārtne vairs nebija tik līdzena. Atsevišķi pauguri liecināja par kalnu grēdas tuvumu. Aizvien biežāk ceļā trāpījās upītes, kas čalodamas līku­moja lejup pa nogāzēm. Paganels ikreiz ielūkojās kartē. Ja'kāda no šīm upītēm nebija tajā iezīmēta — tas, starp citu, atgadījās bieži —, asinis ģeogrāfa dzīslās sāka vai vārīties un viņš burvīgi piktojās.

— Upīte bez vārda, — viņš teica, — ir kā cilvēks, kas nav reģistrēts dzimtsarakstu grāmatās! Pēc ģeogrāfijas likumiem tā neeksistē.

Tāpēc slavenais zinātnieks bez kautrēšanās krustīja šīs bezvārdu upī­tes, dāvādams tām skaistākos spāņu vārdus un iezīmēdams tās kartē.

—   Kāda valoda! — viņš jūsmoja. — Cik krāšņa un skanīga! It kā iz­lieta no metāla! Varu galvot, ka tajā ir septiņdesmit astoņas daļas vara un divdesmit divas daļas alvas gluži kā zvanu bronzā!

—   Bet kā jums pašam veicas ar šo valodu, vai ir kāds progress? — Glenervens apvaicājās.

—   Bez šaubām, dārgais lord. Vienīgi šis nolāpītais akcents! Netieku un netieku vaļā!

Un Paganels, daudz neskumdams, skaļā balsī atsāka cīņu ar spāņu iz­runas grūtībām, neaizmirsdams tai pašā laikā arī ģeogrāfiskos novēroju­mus. Šai nozarē viņš bija apbrīnojami spēcīgs un sacensties ar viņu ne­varēja itin neviens. Kad Glenervens iejautājās katapasam par kādu šā novada īpatnību, augsti mācītais zinātnieks allaž pasteidzās atbildēt pir< mais. Pavadonis uzlūkoja ģeogrāfu pagalam apmulsis.

Tai pašā dienā ap pulksten desmitiem ekspedīcijas dalībnieki ierau­dzīja ceļu, kas šķērsoja to, pa kuru viņi jāja. Glenervens, protams, jautāja katapasam, uz kurieni šis ceļš ved, un, kā vienmēr atbildēja Paganels:

—   Tas ir ceļš no Jumbelas uz Losanhelesu.

Glenervens uzlūkoja katapasu.

—   Pilnīgi pareizi, — pavadonis atbildēja.

Pēc brītiņa viņš griezās pie ģeogrāfa:

—   Vai jūs esat kādreiz ceļojis šai pusē?

—   Protams! — Paganels nopietni atbildēja.

—   Uz mūļa?

—   Nē, atzveltnes krēslā.

Katapass acīmredzot neko nesaprata, jo, paraustījis plecus, atgriezās savā parastajā vietā kolonnas priekšgalā.

Pulksten piecos vakarā ceļinieki apstājās kādā seklā aizā dažas jūdzes no Lohas pilsētas. Šoreiz viņi nakšņoja milzīgās Kordiljeru grēdas pirmo- sjerru pakājē.

XII nodaļa

DIVPADSMIT TŪKSTOŠU PĒDU AUGSTUMĀ

Ceļojums cauri čīlei līdz šim bija noritējis bez nopietniem starpgadīju­miem. Tikai tagad vajadzēja sākties visām tām grūtībām un briesmām, kādas saistās ar ceļošanu kalnos. īstā cīņa ar dabu vēl bija priekšā.

Iekāms viņi devās tālāk, vajadzēja izšķirt svarīgu jautājumu: pa kādu pāreju šķērsot Andu kalnu grēdu, lai nenovērstos no izraudzītā kursa. I\ad par to jautāja katapasam, viņš atbildēja:

—   Šai Kordiljeru rajonā man zināmas tikai divas izmantojamas pār­ejas.

—  Jums droši vien padomā Arko pāreja, ko atklājis Valdivija Men- dosa? — Paganels vaicāja.

—   Tā pati.

—   Un Viljarikas pāreja uz dienvidiem no Nevado?

—   Pilnīgi pareizi.

—  Abām šīm pārejām, dārgais draugs, piemīt kāds trūkums: viena novirza mūs pārlieku tālu uz ziemeļiem, bet otra — uz dienvidiem.

—   Vai nevarat mums ieteikt vēl kādu pāreju? — majors jautāja.

—   Protams, — Paganels atbildēja. — Mēs varam izmantot Antukc kalnu ceļu, kas aizlokās pa vulkānisku nogāzi līdztekus dienvidu platuma trīsdesmit septītajam grādam un trīsdesmitajai minūtei, tas ir, pusgrādu no mūsu maršruta. Šī pāreja atrodas tikai tūkstoš tuāzu[12] augstumā, un tc atklājis Samudio de Kruss.

—   Lieliski! — Glenervens noteica. — Bet jūs, katapas, — vai jūs pa­zīstat Antuko pāreju?

—  Jā, milord, esmu pa to gājis. Neminēju šo pāreju vienīgi tāpēc, ka patiesībā tā ir tikai lopu stiga, pa kuru savus ganāmpulkus dzen austrumu nogāžu indiāņi.

—   Tad viss kārtībā, — Glenervens atbildēja. — Kur var tikt pāri ķēvju, aunu un vēršu bari, iziesim arī mēs. Un, tā kā Antuko pāreja ir taisnākais ceļš, iesim pa to.

Drīz vien ceļinieku pulciņš iesoļoja Laslehasas ielejā starp milzīgām kaļķakmens klintīm. Ceļš tikko manāmi kāpa kalnup. Ap pulksten vien­padsmitiem ceļinieki apm'eta līkumu ap nelielu ezeriņu. Tā bija gleznaina tikšanās vieta visām apkārtnes upītēm, kas čalodamas steidzās šurp, lai salietos klusā dzidrumā. Augšpus ezeriņa pletās ljanosi — zālaini līdze­numi, kur ganījās indiāņu lopu bari. Tad ceļu aizšķērsoja purvs, kas stie­pās uz dienvidiem un ziemeļiem. Vienīgi mūļu instinkts palīdzēja ceļinie­kiem laimīgi izkļūt no tā laukā. Pulksten vienos skatienam pavērās Bal- jenaras forts, kura pussagruvušie vaļņi apjoza augstas klints smaili. Aiz cietokšņa ceļš kļuva aizvien stāvāks un akmeņaināks. Mūļu kāju izkusti­nātie akmeņi ripoja lejup skaņās kaskādēs. Ap pulksten trijiem pēcpus­dienā ceļinieki atkal ieraudzīja iespaidīgas drupas, kas bija palikušas pāri- no 1770. gadā sacelšanās laikā nopostītā forta.

—   Kā redzams, — Paganels noteica, — kalni cilvēkus nenošķir pietie­kami droši, un tāpēc tie vēl jānocietina.

No šejienes ceļš kļuva ne vien grūtāks, bet arī bīstamāks. Nogāzes kļuva aizvien kraujākas, bezdibeņi aizvien draudīgāki, bet taciņas gar tiem. aizvien šaurākas. Mūļi, cits aiz cita piesardzīgi virzīdamies uz priekšu,, galvas noliekuši, apošņāja ceļu. Reizēm, kad asākos pagriezienos madrina izgaisa skatienam, karavāna sekoja viņas zvaniņa gaistošajai šķindai.. Bieži vien taciņas kaprīzie līkloči izkārtoja kolonnu divās paralēlās rindās„ un katapass varēja mierīgi sarunāties ar peoniem pāri divas tuāzes platai spraugai, kas patiesībā bija divsimt tuāzes dziļš, nepārejams bezdibenis.