Zāle šeit vēl cīnījās ar akmeņiem, taču minerālu valsts uzvara pār augu valsti jau bija skaidri samanāma. Ar dzelteniem adatveida kristāliem nosētas rūsganas, sastingušas lavas straumes liecināja par Antuko vulkāna tuvumu. Cits citam virsū sakrautie klinšu blāķi, šķiet, draudēja kuru katru acumirkli sagāzties un turējās savās vietās, par spīti visiem līdzsvara likumiem. Kā redzams, dabas katastrofas šeit varēja viegli izmainīt ainavu, un, uzlūkojot šīs sasvērušās smailes, sazvārojušos kupolus, greizr novietotos paugurus, varēja droši sacīt, ka galīgais kalnu veidošanās process šai apvidū vēl nav beidzies.
Atrast pareizo ceļu šādos apstākļos nemaz nav viegli. Gandrīz' vai nepārtrauktie Andu mugurkaulāja satricinājumi bieži izmaina trasi, un pazīšanas zīmes vairs neatrodas savās vietās. Tāpēc katapass brīžiem šaubīdamies apstājās, aplaida skatienu visapkārt, pētīja klinšu formu, centās saskatīt irdajos iežos indiāņu pēdas. Orientēties vairs nebija iespējams.
Glenervens jāja tūlīt aiz pavadoņa. Viņš saprata un juta, ka līdz ar ceļa grūtībām pieaug arī katapasa apjukums. Viņš neuzdrīkstējās neko jautāt, iespējams, gluži pamatoti uzskatīdams, ka mūļu dzinējiem, tāpat, kā mūļiem, ir savs instinkts un prātīgāk paļauties uz to.
Katapass maldījās vēl vienu stundu, kā mēdz sacīt, uz labu laimi, tomēr nemitīgi kāpdams aizvien augstāk kalnos. Beidzot viņš bija spiests apstāties. Ceļinieku pulciņš atradās kādā no šaurajām aizām, kuras indiāņi: sauc par kevradām. Izeju noslēdza stateniska porfīra klints. Veltīgi izmeklējies kādu spraugu, katapass nokāpa no mūļa un palika stāvam, rokas uz krūtīm sakrustojis. Glenervens pienāca pie viņa.
— Vai esat apmaldījies? — viņš vaicāja.
— Nē, milord, — katapass atbildēja.
— Un tomēr tā nav Antuko pāreja?
— Tā ir Antuko pāreja.
— Vai jūs nekjūdāties?
— Nē, nekļūdos. Rau, tepat indiāņu ugunskura paliekas un pēdas, kuras atstājuši ķēvju un aunu bari.
— Tātad pa šo ceļu var tikt pāri kalniem?
— Varēja, bet tagad vairs nevar. Pēdējā zemestrīce padarījusi to nelietojamu.
— Mūļiem, nevis cilvēkiem, — majors iebilda.
— Tas ir jūsu pašu ziņā, — katapass atbildēja. — Esmu darījis visu, kas manos spēkos. Ja vēlaties, es un mani mūļi esam gatavi doties atpakaļ un meklēt citu ceļu pāri Kordiljeriem.
— Cik laika tas prasīs?
— Vismaz trīs dienas.
Glenervens klusēdams klausījās katapasa vārdos. Pavadonis acīmredzot negribēja lauzt izdevīgo līgumu, taču viņa mūļi nespēja iet tālāk. Kad katapass ieteica griezties atpakaļ, Glenervens uzrunāja savus ceļabiedrus:
— Vai gribat doties tālāk pa šo pašu pāreju?
— Mēs gribam jums sekot, — Toms Ostins attrauca.
— Pat aizsteigties jums priekšā, — Paganels piemetināja. — Kas tad sevišķs mums jāizdara? Jāpāriet pāri kalnu grēdai, pa kuras pretējās puses nogāzēm nokāpt lejā būs nesalīdzināmi vieglāk! Tur mēs atradīsim argentīniešu pavadoņus — bakeano, kuri mūs izvedīs cauri pampām, un ātrus zirgus, kas raduši auļot pa līdzenumiem. Droši uz priekšu!
— Uz priekšu! — Glenervena ceļabiedri atsaucās.
— Vai jūs nenāksit mums līdzi? — Glenervens jautāja katapasam.
— Es esmu mūļu dzinējs, — čīlietis atbildēja.
— Kā vēlaties.
— Iztiksim bez viņa, — Paganels sacīja. — Otrpus šās sienas mēs artkal nokļūsim uz Antuko pārejas takām, un varat man ticēt, ka es pārvedīšu jūs pāri kalnu grēdai tikpat nekļūdīgi kā vislabākais Kordiljeru gids.
Glenervens norēķinājās ar katapasu un atlaida viņu kopā ar peoniem un mūļiem. Ieroči, instrumenti un pārtikas krājumi tika sadalīti starp septiņiem ceļiniekiem. Visi vienprātīgi nolēma nekavējoties doties augstāk kalnos un vajadzības gadījumā kādu laiku iet arī pa nakti. Kraujuma kreisajā pusē augšup vijās stāva taciņa, pa kuru mūļi nevarēja uzkāpt. Rāpties pa stāvo taciņu bija ļoti grūti, taču pēc divu stundu nogurdinošas līkumošanas Glenervens un viņa ceļabiedri atkal uzgāja Antuko pāreju.
Pulksten piecos no rīta ceļinieki bija sasnieguši 7500 pēdu augstumu.
Viņi vairs neatradās tālu no Kordiljeru kores, kad iemītā taka pēkšņi izgaisa un nebija vairs atrodama. Nesenā zemestrīce bija savandījusi visu šo rajonu, un ceļiniekiem vajadzēja kāpt aizvien augstāk un augstāk uz kalnu grēdas virsotnēm. Takas negaidītā izzušana Paganelu ļoti samulsināja, jo viņš apzinājās, ka tagad nebūs viegli sasniegt Andu virsotnes, kuru vidējais augstums svārstās no vienpadsmit tūkstošiem pēdu līdz divpadsmit tūkstošiem sešiem simtiem pēdu. Par laimi, laika apstākļi bija labvēlīgi, vējš nebija jūtams, pie debesīm ne mākonīša. Turpretī ziemā, no maija līdz oktobrim, šāda kalnos kāpšana'nemaz nav iespējama. Stindzinošais sals drīz vien pieveic ceļiniekus, bet tiem, kurus sals pasaudzējis, savukārt uzbrūk niknās temporāles, šim apvidum raksturīgās viesuļvētras, kas ik gadus nogāž Kordiljeru aizās jaunus upurus.
Ceļinieki kāpa kalnup visu nakti. Viņi uzvilkās ar rokām gandrīz nepieejamās klintīs, lēca pāri platām un dziļām plaisām, kopā sadotās rokas aizstāja virves, bet pleci noderēja par pakāpieniem. Šie drosminieki atgādināja cirka akrobātu trupu, kas aizrāvusies ar pārgalvīgām Ikara spēlēm. Neskaitāmos gadījumos lieti noderēja Milredija spēks un Vilsona veiklība. Abi brašie skoti paguva visur būt klāt, un, šķiet, vienīgi viņu pašaizliedzība un vīrišķība palīdzēja mazajam pulciņam virzīties uz priekšu. Glenervens neizlaida no acīm Robertu, kas savā zēniskajā straujumā ne vienmēr bija piesardzīgs. Paganels traucās uz priekšu ar īsti francisku degsmi. Turpretī majors gluži nemanāmi virzījās augšup, neizdarīdams nevienu lieku kustību. Vai viņš vispār apjauta, ka jau vairākas stundas kāpj kalnā? To nevarēja droši apgalvot. Varbūt viņam šķita, ka viņš laižas lejup.