Pulksten piecos no rīta ceļinieki bija sasnieguši, kā rādīja barometrs, septiņi tūkstoši pieci simti pēdu augstumu. Viņi atradās otrajā plakankalnē, kur koki vairs tikpat kā neauga, šeit varēja sastapt dzīvniekus, kas būtu vērtīgs ieguvums ikvienam medniekam. Žiglie dzīvnieki, kā redzams, to labi zināja, jo, ieraudzījuši cilvēkus jau pa lielu gabalu, diedza prom. Te bija tik vērtīgā kalnu iemītniece lama, kas viena pati aizstāj aunu, vērsi un zirgu un spēj dzīvot tur, kur neizdzīvotu pat mūlis. Te bija biklais un tramīgais grauzējs šinšilla, kaut kas vidējs starp zaķi un lēcējpeli. Notupies uz pakaļkājām, šis zvērēns ar dārgo kažokādu šķita līdzīgs ķenguram. Nevarēja vien nopriecāties, kā ņiprā šinšilla, gluži kā vāvere, joņo pa koku galotnēm.
— Tas vēl nav putns, bet nav vairs arī četrkājainis, — Paganels konstatēja.
Šie dzīvnieki nebija pēdējie kalnu iemītnieki. Deviņi tūkstoši pēdu augstumā pie mūžīgā sniega robežas baros dzīvoja neparasti skaisti gremo- tājdzīvnieki: alpaka ar garu, zīdainu vilnu, tad vēl graciozā un cēlā kalnu kaza bez ragiem, kurai ir ļoti smalka vilna un kuru dabaszinātnieki sauc par vikuņu. Taču pielavīties šiem dzīvniekiem tuvāk nebija ko domāt, tos bija grūti pat saskatīt: tie aizšāvās prom kā bultas, bez trokšņa slīdēdami pār žilbinoši balto sniega paklāju.
Apkārtne no šī brīža pilnīgi pārmainījās. Visapkārt slējās milzīgi, vietumis zilgani mirdzoši ledus blāķi, atspoguļodami pirmos uzlecošās saules starus. Kāpšana kalnā tagad kļuva vēl bīstamāka. Vairs nevarēja spert ne soli, iepriekš rūpīgi neiztaustot, vai zem sniega nav plaisu. Pulciņa priekšgalā gāja Vilsons, pārbaudīdams ar kāju ledāju. Viņa ceļabiedri soļoja tieši viņa pēdās un vairījās skaļi runāt, jo niecīgākais troksnis, satricinādams gaisu, varēja nogāzt lejā sniega masas, kas karājās septiņsimt astoņsimt pēdu augstumā virs viņu galvām.
Tā ceļinieki sasniedza krūmu joslu, kas tūkstoš pieci simti pēdu augstāk atdeva vietu stiebrzālēm un kaktusiem. Vienpadsmit tūkstošu pēdu augstumā izzuda arī šie augi un neauglīgajā zemē vairs nebija saskatāmas nekādas veģetācijas pazīmes. Ceļinieki pa visu šo laiku apstājās tikai vienu reizi — pulksten astoņos no rīta —, lai iebaudītu uz ātru roku brokastis. Ar pārcilvēcisku drosmi viņi joprojām kāpa kalnup, nicinādami aizvien pieaugošās briesmas. Viņiem vajadzēja rāpties pāri asām klinšu korēm un iet pāri bezdibeņiem, kuros bija bail pat ielūkoties. Daudzās vietās ceļu iezīmēja koka krusti, kas liecināja par šeit notikušajām traģēdijām. Ap pulksten diviem pēcpusdienā starp kailām kalnu smailēm skatienam pavērās milzīga, tuksnesim līdzīga plakankalne bez kādām veģetācijas iezīmēm. Gaiss šeit bija sauss un debess koši zila. Sādā augstumā lietu nepazīst: iztvaikojumi šeit pārvēršas sniegā vai krusā. Šur un tur, gluži kā skeleta kauli no balta līķauta, spraucās laukā porfīra un bazalta radzes. Reižu reizēm novēlās vējā sadeldēti kvarca vai gneisa gabali, kuru kritiena troksnis retinātajā atmosfērā tikpat kā nebija dzirdams.
Lai arī kalnā kāpēju apņēmība bija liela, viņu spēki tomēr sāka izsīkt. Glenervens, redzēdams, cik ļoti pārguruši viņa biedri, nožēloja, ka atvedis viņus tik augstu kalnos. Roberts pašaizliedzīgi cīnījās ar nogurumu, taču nekur tālu aiziet vairs nejaudāja. Pulksten trijos Glenervens apstājās.
— Vajadzētu mazliet atpūsties, — viņš ierosināja, saprazdams, ka neviens cits šādu priekšlikumu neizteiks.
— Atpūsties? — Paganels pārjautāja. — Te taču nav nekādas pajumtes.
— Un tomēr tas ir jādara, kaut vai Roberta dēļ.
— Nekādā gadījumā, milord, — dūšīgais zēns atbildēja. — Es vēl varu iet… Neapstājieties …
— Mēs tevi nesīsim, draudziņ, — Paganels sacīja, — bet austrumu nogāze mums jāsasniedz par katru cenu. Tur, iespējams, mēs uziesim kādu būdu, kur patverties. Mums jāiet vēl divas stundas.
— Vai visi tam piekrīt? — Glenervens noprasīja.
— Jā, — ceļabiedri atbildēja.
Milredijs vēl piemetināja:
— Es apņemos nest zēnu.
Un gājiens uz austrumiem atsākās. Vēl veselas divas stundas turpinājās šī briesmīgā kalnā kāpšana. Vajadzēja sasniegt kalnu grēdas virsotnes. Retinātais gaiss izraisīja sāpīgu elpas trūkumu, kas pazīstams ar vārdu «puna». Zemā gaisa spiediena vai aso sniega kristāliņu dēļ asiņoja smaganas un lūpas, vai arī vainojams bija sniegs, kas lielā augstumā acīmredzot sagandē atmosfēru. Lai retinātajā atmosfērā piegādātu asinīm nepieciešamo skābekļa daudzumu, vajadzēja paātrināti elpot, un tas nogurdināja ne mazāk par saulstaru mirgu uz sniega virsmas. Lai cik liels bija šo drosmīgo cilvēku gribasspēks, beidzot pienāca brīdis, kad pagura pat visvaronīgākie un galvas reibonis, šis kalnā kāpēju lāsts, laupīja viņiem ne vien fiziskos, bet arī morālos spēkus. Cilvēks tiek sodīts, ja neievēro šādu pārgurumu. Ceļinieki cits pēc cita nogāzās zemē un, nespēdami vairs piecelties, vilkās uz priekšu rāpus.
Bija skaidrs, ka pārlieku ieilgusī kalnā kāpšana vairs nevarēs turpināties, un Glenervens pārlaida bažīgu skatienu bezgalīgajam sniega klai- dam, šai saltumā sastingušajai posta vietai, grūtsirdīgajām virsotnēm, kas tinās jau vakara krēslā, meklēdams neesošo naktsmītni, kad majors pēkšņi apstājās un sacīja rāmā balsī: