Maknebam bija taisnība. Verdošā ūdenī iegremdētais termometrs rādīja tikai astoņdesmit septiņus grādus. Visi ar baudu iedzēra dažus malkus karstās kafijas. Turpretī kaltētā gaļa nelikās visai garšīga un pamudināja Paganelu izteikt kādu prātīgu, taču nepiepildāmu ierosinājumu.
— Nudien, — viņš ierunājās, — lamas cepetis tagad būtu īstajā reizē. Stāsta, ka šis dzīvnieks aizstājot gan vērsi, gan aunu, un man gaužām gribētos zināt, vai tas attiecas arī uz lamas gaļu.
— Vai tiešām mūsu vakariņas jūs neapmierina, cienījamo zinātniek? — majors iesaucās.
— Esmu sajūsmināts, krietno major. Taču man jāatzīstas, ka svaigu cepeti es iebaudītu labprāt.
— Jūs esat gardēdis, — Maknebs konstatēja.
— Varu jums tikai piekrist, major, taču, sakiet ko sacīdams, es neticu, ka jūs pats atteiktos no krietna bifšteka.
— Ļoti iespējams, — majors atbildēja.
— Ja jūs kāds aicinātu medībās, par spīti salam un tumsai, vai jūs ietu bez svārstīšanās?
— Protams, ja vien tas sagādātu jums prieku …
Makneba ceļabiedri nepaguva viņam nedz pateikties, nedz apvaldīt viņa pārlieko pakalpību, kad tālumā atskanēja kaukoņa. Dīvainā kaukoņa nerimās. Turklāt kauca, šķiet, nevis atsevišķi dzīvnieki, bet vesels ātri auļojošs bars. Vai tiešām liktenis, sagādājis viņiem naktsmītni, nolēmis atvēlēt arī vakariņas? — ģeogrāfam iešāvās prātā. Taču Glenervens mazliet atvēsināja viņa sajūsmu, atgādinādams, ka četrkājainie Kordiljeros tādā augstumā nekad nav sastopami.
— No kurienes tad nāk šis troksnis? — Toms Ostins vaicāja. — Vai iedzirdat, ka tas tuvojas?
— Varbūt lavīna? — Milredijs ieminējās.
— Neiespējami! Tā kauc vienīgi dzīvnieki! — Paganels iebilda.
— Tūlīt paraudzīsimies! — Glenervens noteica.
— Paraudzīsimies ar ieročiem rokā, — majors piemetināja, paņemdams karabīni.
Visi izmetās laukā no kasučas. Pār kalniem jumās tumša, zvaigžņota nakts. Dilstošā mēness pusapgrauztā ripa vēl nebija uzlēkusi. Ziemeļu un austrumu virsotnes tinās melnā tumsā, tik tikko varēja samanīt tuvāko klinšu fantastiskos apveidus. Kaukoņa — pārbiedētu dzīvnieku kaukoņa kļuva aizvien skaļāka. Tā nāca no tumsā tīto Kordiljeru puses. Kas tur notika? Pēkšņi plakankalnē nogruva neapturama lavīna — mežonīgu baiļu pārņemtu dzīvnieku lavīna. Visa plakankalne, šķiet, saviļņojās. Trakā ātrumā nesās simtiem, varbūt pat tūkstošiem dzīvnieku, saceldami apdullinošu troksni pat retinātajā gaisā. Vai tie bija pampu savvaļas dzīvnieki vai tikai lamu un Vikuņu ganāmpulki? Glenervens, Maknebs, Roberts. Ostins un abi matroži tik tikko paguva nokrist zemē, kad dzīvais viesulis aizbrāza dažas pēdas virs viņiem. Paganels, kas naktī redzēja ne sliktāk ka dienā, palika stāvam, lai nepalaistu neko garām, un tūdaļ tika notriekts no kājām.
šai mirklī atskanēja šāviens. Majors uz labu laimi bija nospiedis kara- bines mēlīti. Kāds dzīvnieks, šķiet, nogāzās turpat zemē, kamēr visa verdze, nevaldāmas dziņas trenkta, vēl negantāk aurodama, aizjoņoja pa vulkāna plaiksnīgās gaismas apspīdētajām nokalnēm.
— Ā, atradu! — atskanēja kāda balss — Paganela balss.
— Ko jūs atradāt? — Glenervens noprasīja.
— Savas brilles, nolāpīts! Šādā varzā var ātri pazaudēt ne tikai brilles vien!
— Vai neesat ievainots?
— Nē, tikai mazliet samīdīts. Pat nezinu, kas to izdarījis.
— Tepat arī vainīgais, — majors attrauca, vilkdams nošauto dzīvnieku.
Visi steidzās atpakaļ uz kasuču, lai pavarda gaismā kārtīgi apskatītu
Makneba medījumu.
Tas bija skaists dzīvnieks, līdzīgs mazam, bezkuprainam kamielim. Tam bija gracioza galva, saplacināts ķermenis, slaikas, garas kājas, smalka vilna gaišbrūnā kafijas krāsā un balti plankumiņi uz pavēderes. Nepaguvis medījumam ne lāgā acis uzmest, Paganels tūdaļ iesaucās:
— Tas taču gvanako!
— Kāds gvanako?.— Glenervens jautāja.
— Dzīvnieks, kura gaļu var ēst, — Paganels atbildēja.
— Vai tā ir garšīga?
— Ļoti garšīga. Tsts Olimpa ēdiens. Es zināju, ka vakariņās mums būs svaiga gaļa. Un kāda vēl! Bet kas medījumu nodīrās un izņems iekšas?
— Es, — Vilsons atsaucās.
— Lieliski! Bet es apņemos pagatavot cepeti, — Paganels piebilda.
— Vai jūs esat arī pavārs, Paganela kungs? — Roberts noprasīja.
— Protams, draudziņ, es taču esmu francūzis! Katrā kārtīgā francūzī slēpjas pavāra talants.
Pēc piecām minūtēm Paganels jau lika gaļas šķēles uz kvēlojošām Ijaretas sakņu oglēm. Vēl pēc desmit minūtēm viņš pasniedza saviem ceļabiedriem brūni apceptu «gvanako fileju». Bez kādas tielēšanās visi iecirta zobus kārdinošajā cepetī.
Taču, ģeogrāfam par lielu pāsteigumu, ieņēmuši pirmo kumosu, gaļas ēdēji visi kā viens saviebās un vienā mutē izdvesa: «Fu!»
— Cik pretīga! — kāds iesaucās.
— Tā nemaz nav ēdama! — otrs piemetināja.
Nelaimīgais zinātnieks, pats nogaršojis savu meistardarbu, bija spiests atzīt, ka šādu cepeti neēstu pat izsalcis cilvēks. Biedri ņēma viņu uz zoba, to Paganels, starp citu, uztvēra visai saprotoši, un dzina jokus par viņa «Olimpa ēdienu». Pats Paganels lauzīja galvu un nevarēja tikt gudrs, kāpēc vērtīgā un iecienītā gvanako gaja viņa rokās kjuvusi nebaudāma. Pēkšņi viņam atausa gaisma.
— Skaidrs! — viņš iesaucās. — Nu man ir skaidrs, velns parāvis!
— Varbūt gaļa pārāk ilgi stāvējusi? — Maknebs mierīgi vaicāja.
— Nē, gluži otrādi, neciešamais major, gaļa pārāk ilgi skrējusi! Kā gan tas neienāca man prātā!
— Kā lai to saprot, Paganela kungs? — Toms Ostins jautāja.
— Es gribu sacīt, ka gvanako gaļa lietojama vienīgi tad, ja dzīvnieks nošauts atpūtas brīdī. Turpretī, ja mednieks gvanako ilgi trenkājis, tad viņa gaļa vairs nav ēdama. Pēc cepeša pretīgās garšas es varu secināt, ka šis dzīvnieks un tātad arī viss bars nākuši no tālienes.