— Vai esat par to pārliecināts? — Glenervens noprasīja.
— Pilnīgi pārliecināts.
— Kāds notikums, kāda dabas parādība būtu varējusi tik ļoti pārbiedēt šos dzīvniekus, ka viņi nakts laikā atstājuši savas siltās migas?
— Atbildēt uz to, dārgais Glenerven, nav manos spēkos, — Paganels sacīja. — Dosimies labāk pie miera un nelauzīsim vairs par to galvu. Miegs nāk virsū kā nāve. Vai liekamies gulēt, major?
— Liekamies gulēt, Paganel.
Piemetuši pavardā kurināmo, ceļinieki ietinās katrs savā pončo, un drīz vien visās toņkārtās un visos ritmos atskanēja varena krākšana, kuras harmoniju jo koši papildināja augsti mācītā ģeogrāfa bass.
Vienīgi Glenervens nevarēja aizmigt. Viņu urdīja neizprotams nemiers. No prāta neizgāja gvanako bars, kas, neizskaidrojamu baiļu trenkts, aizjoņoja noteiktā virzienā. Dzīvniekus nevarēja vajāt plēsīgi zvēri, jo šādā augstumā tie tikpat kā nav sastopami un mednieki vēl ne tik. Kādas šausmas dzina gvanako baru pretī Antuko bezdibeņiem, un kāds bija šo šausmu cēlonis? Glenervenam mācās virsū briesmu nojausma.
Taču mazpamazām, laižoties vieglā snaudā, domas guva citu virzienu, bažas atkāpās, dodamas vietu cerībām. Glenervens jau redzēja sevi Andu līdzenumā. Tur beidzot varēs meklēt kapteini Grantu, un viņu pūliņi droši vien drīz vainagosies panākumiem. Viņš sapņoja par to, kā viņi atbrīvos no sūrās verdzības kapteini Grantu un abus viņa matrožus. Šīs ainas iztēlē
slīdēja cita aiz citas, un tikai brīžam tās pārtrauca kāda virs pavarda uz- sprikstējusi dzirkstīte vai spožāk iedegusies liesmu mēle, apgaismodama aizmigušo ceļabiedru sejas un uzmezdama šaudīgas ēnas kasučas sienām. Pēc tam ļaunā nojausma atkal mācās virsū vēl neatlaidīgāk. Glenervens neapzināti ieklausījās āra skaņās, kuru rašanos šais vientuļajās kalnu virsotnēs bija grūti izskaidrot.
Kādu brīdi viņš itin kā saklausīja tālu, dobju, draudīgu dunoņu, it kā pērkona dārdus, taču tie nenāca no debesīm. Acīmredzot negaiss plosījās kaut kur kalnu nogāzēs, vairākus tūkstošus pēdu zem viņiem. Gribēdams par to pārliecināties, Glenervens izgāja laukā.
Mēness jau bija uzlēcis. Gaiss bija skaidrs un rāms. Neviena mākonīša nedz augšā, nedz lejā. Sur tur blāvājās Antuko ugunīgie atspulgi. Ne vēsts no pērkona vai zibens. Pie debesīm mirgoja zvaigžņu tūkstoši. Un tomēr dunoņa nemitējās. Tā šķita veļamies aizvien tuvāk cauri Andu grēdai. Glenervens atgriezās kasučā vēl vairāk norūpējies, nemitīgi domādams, kāds sakars varētu būt starp šiem grandiem un gvanako bara bēgšanu. Vai pazemes grandi nebija bēgšanas cēlonis? Glenervens paraudzījās pulkstenī, kas rādīja otro nakts stundu. Nebūdams cieši pārliecināts par nenovēršami draudošām briesmām, viņš nemodināja pārgurušos biedrus, kuri gulēja dziļā miegā, un arī pats ieslīga smagā snaudā, kas ilga vairākas stundas.
Pēkšņi drausmīga dārdoņa uzrāva viņu kājās. Tas bija apdullinošs troksnis, kaut kas līdzīgs neskaitāmu artilērijas ratu rīboņai uz skanīga' bruģa. Glenervens juta, ka zaudē pamatu zem kājām. Kasuča salīgojās, un tās sienas pavērās.
— Celieties! — Glenervens iekliedzās.
Viņa ceļabiedri tūdaļ pamodās, bet jau nākamajā mirklī juku jukām gāzās pa stāvo nokaru lejup. Rītausmas bālganajā gaismā skatienam pavērās satriecoša aina. Kalnu apveidi strauji mainījās: konusiem nolūza galotnes, smailes grīļodamās nozuda, itin kā zem tām būtu pavērušās lūkas. Norisa Kordiljeriem raksturīga parādība[14]: vairākas jūdzes plats masīvs, atdalījies no kalnu grēdas, slīdēja lejup līdzenumā.
— Zemestrīce! — Paganels iesaucās.
Viņš nebija maldījies. Šādas dabas katastrofas Čīles kalnājos nav nekāds retums: Kopjapo jau divas reizes pārvērsta drupu kaudzē, bet Sant-
Plato traucās lejup ar ātrvilciena ātrumu.
jago četrpadsmit gadu laikā sagrauta četras reizes. Šās zemeslodes daļas dzīlēs vēl liesmo pazemes ugunis, taču samērā jaunās kalnu grēdas vulkāni ir gaužām niecīgi vārstuļi, lai izvadītu laukā visus pazemes tvaikus. Tāpēc arī nemitīgi notiek šie satricinājumi, kurus šejienieši dēvē par tramblorēm.
Tikmēr plato ar septiņiem apdullinātiem, šausmu pārņemtiem cilvēkiem, kas bija krampjaini ieķērušies ķērpju ceros, traucās lejup ar ātrvilciena ātrumu, tas ir, piecdesmit jūdzes stundā. Velti būtu mēģināt kaut kur aizbēgt, patverties vai saukt palīgā. Tik un tā neviens nebūtu dzirdējis. Pazemes dārdoņa, lejup grūstošo granīta un bazalta blāķu rībēšana un sniega putekļu mākoņi jebkuru sazināšanos padarīja neiespējamu. Brīžam masīvs slīdēja lejup bez grūdieniem un satricinājumiem, brīžam atkal šūpojās un zvalstījās kā kuģa klājs sabangotā jūrā, drāzdamies gar bezdibeņiem, kuros gruva iekšā kalnu gabali, izraudams ar visām saknēm simtgadējus kokus un nopļaudams gluži kā ar milzu izkapti visus austrumu nogāzes nelīdzenumus.
Grūti pat aptvert, kāds milzu spēks piemīt miljardiem tonnu smagai masai, kas aizvien pieaugošā ātrumā gāžas lejup piecdesmit grādu leņķī.
Neviens nevarēja aplēst, cik ilgi turpinās šis neaprakstāmais kritiens, tāpat kā neviens neuzdrošinājās paredzēt, kādā bezdibenī tas beigsies. Neviens nevarēja pateikt, vai visi vēl dzīvi vai arī kāds jau guļ aizas dibenā. Ātrajā kritienā palikuši bez elpas, ledainajā vējā sastinguši, sniega virpuļu aizķepētām acīm, zaudējuši pēdējos spēkus, nelaimīgie vairs tikko dvašoja, un vienīgi visvarenais dzīvības instinkts lika viņiem krampjaini turēties pie klintīm.