Te pēkšņi neiedomājami spēcīgs trieciens izlingoja ceļiniekus laukā no slīdošā transportlīdzekļa. Viņi ripoja lejup pa pēdējām kalnu terasēm. Milzīgais plato bija apstājies.
Labu brīdi neviens nepakustējās. Beidzot kāds piecēlās. Lai arī trieciens viņu bija apdullinājis, viņš tomēr stingri turējās uz kājām. Tas bija majors. Notrausis putekļus un izberzējis acis, viņš pavērās visapkārt. Viņa ceļabiedri gulēja izkliedēti nelielā aplī gluži kā mērķī izšauts skrošu lādiņš.
Majors saskaitīja biedrus. Visi gulēja turpat zemē, izņemot vienu. Trūka Roberta Granta.
XIV nodala negaidĪtais ŠĀviens
Andu Kordiljeru austrumu nogāzi veido nolaidenas nokalnes, kas nemanāmi pāriet līdzenumā, pie kura tik pēkšņi bija apstājusies masīva atlauza. Šai jaunajā zemē pletās leknas ganības un kuploja krāšņi koki, te auga ar zeltainiem augļiem bērtin piebērtu, vēl kontinenta iekarošanas laikā stādītu ābeļu meži. Šai līdzenumā, šķiet, bija pārnests auglīgās Nor- mandijas stūrītis, un jebkuros citos apstākļos ceļiniekus būtu patīkami pārsteigusi tik pēkšņā pāreja no tuksneša uz oāzi, no sniegotām virsotnēm uz zaļojošām prērijām, no ziemas uz vasaru.
Pamats zem kājām atkal bija pilnīgi nekustīgs. Zemestrīce bija mitējusies, un pazemes spēki savu posta darbu, kā redzams, darīja citā vietā, jo Andu kalnu grēda allaž kaut kur tiek drebināta. Šoreiz satricinājums bija sevišķi spēcīgs. .Kalnu apveidi bija krasi mainījušies. Uz zilā debess fona iezīmējās jauna virsotņu, koru un smaiļu panorāma, un pampu gidi tajā velti meklētu ierastās pazīšanas zīmes.
Modās brīnum jauka diena. Izkāpuši no Klusā okeāna miklās gultas, saules stari pārslīdēja pār Argentīnas līdzenumiem un rotājās jau otra okeāna viļņos. Bija devītā rīta stunda.
Majoram piepalīdzot, lords Glenervens un viņa ceļabiedri pamazām atžilba. Trieciens viņus bija tikai pamatīgi apdullinājis. Tikuši lejā no Kordiljeriem, ceļinieki būtu varējuši pateikties gādīgajai dabai par ātro satiksmes līdzekli, ja vien viņu vidū netrūktu visjaunākā un vārgākā biedra — Roberta Granta.
Ikviens mīlēja drosmīgo zēnu: Paganels, kas bija viņam sevišķi pieķēries, majors, par spīti savai atturībai, itin visi, taču visvairāk Glenervens. Uzzinājis, ka Roberts ir nozudis, viņš gaužām izmisa. Glenervens iztēlojās, kā nelaimīgais zēns guļ kādā aizā un veltīgi sauc palīgā viņu, savu otro tēvu.
— Dārgie draugi, — Glenervens sacīja, ar pūlēm apvaldīdams asaras, — mums jādodas viņu meklēt, mums viņš jāatrod! Mēs nedrīkstam viņu tā pamest! Jāpārmeklē ikviena aiza, ikviens bezdibenis! Apsieniet man ap vidukli virvi un nolaidiet mani lejā! Es tā vēlos! Vai dzirdat: es tā vēlos!-Dievs dod, ka Roberts vēl būtu dzīvs! Kā gan bez Roberta mēs varēsim sastapties ar viņa tēvu, un ko vērta kapteinim Grantam būs atgūtā brīvība, ja tā prasījusi viņa dēla dzīvību!
Glenervena ceļabiedri noklausījās šos vārdus klusēdami. Juzdami, ka Glenervens viņu skatienos meklē kaut niecīgāko cerības stariņu, viņi nodūra acis.
— Vai dzirdējāt, ko es teicu? — Glenervens turpināja. — Jūs ciešat klusu! Vai tiešām vairs nav cerību? Itin nekādu?
Kādu brīdi valdīja klusums. Beidzot ierunājās Maknebs:
— Vai kāds no jums, draugi, neatceras, kad īsti Roberts nozuda?
Uz šo jautājumu neviens nevarēja atbildēt.
— Tad sakiet vismaz, — majors neatlaidās, — kuram blakus atradās zēns, kad mēs braucām lejā no Kordiljeriem?
— Man, — Vilsons atsaucās.
— Līdz kuram brīdim tu redzēji viņu sev blakus? Centies atcerēties? Runā!
— Tas ir viss, ko es atceros, — Vilsons atbildēja. — Vēl nepilnas divas minūtes pirms liktenīgā trieciena, kas apturēja mūsu slīdēšanu lejup, Roberts Grants, iekrampējies ķērpju cerā, gulēja man līdzās.
— Nepilnas divas minūtes! Padomā labi, Vilson, — vai šīs minūtes nebija ļoti garas? Vai tu nekļūdies?
— Nedomāju vis … Jā, tieši tā: nepilnas divas minūtes!
— Pieņemsim! — Maknebs noteica. — Bet kur atradās Roberts: pa kreisi vai pa labi no tevis?
— Pa kreisi. Vēl atceros, ka viņa pončo sitās man sejā.
— Un kurā pusē no mums atradies tu pats?
— Arī pa kreisi.
— Tātad Roberts varēja nozust vienīgi šai pusē, — majors sacīja, pagriezdamies pret kalniem un norādīdams pa labi. — Turklāt, spriežot pēc laika, kad zēns nozuda, mēs varam secināt, ka viņš nokritis posmā starp kalna pakāji un nogāzi divu jūdžu augstumā. Seit, sadalījuši šo rajonu savā starpā, mēs viņu meklēsim un arī atradīsim.
Neviens vairs nebilda ne vārda. Seši vīri uzkāpa Kordiljeru nokalnē dažādos augstumos un stājās pie meklēšanas. Turēdamies pa labi no lejup- ceļa līnijas, viņi ielūkojās pat vissīkākajās plaisās, riskēdami ar dzīvību, nolaidās masīva atlauzu pusaizbērtos bezdibeņos, izrāpās laukā no tiem ar sadriskātām drēbēm, asiņainām rokām un kājām. Nedomādami par laiku un atpūtu, šie pašaizliedzīgie cilvēki rūpīgi pārmeklēja visu šo Andu apvidu, izņemot dažas nepieejamas augstienes. Taču visi viņu pūliņi bija veltīgi. Kā redzams, zēns bija atradis kalnos ne vien nāvi, bet arī. kapa vietu, kuru uz mūžīgiem laikiem pārsedzis kāds milzīgs kapakmens.
Ap dienas vidu Glenervens un viņa ceļabiedri, pagalam pārguruši un nomākti, atkal sapulcējās ielejā. Glenervenu plosīja skaudras ciešanas. Viņš tikpat kā nerunāja. Pār viņa lūpām izlauzās tikai nopūtas un vieni un tie paši vārdi:
— Nekur projām no šejienes es neiešu! Nekur projām no šejienes es neiešu!
Visi saprata šo spītību, kas bija kļuvusi par uzmācīgu iedomu, un izturējās ar cieņu pret to.