— Pagaidīsim, — Paganels sacīja majoram un Tomam Ostinam. — Atpūtīsimies kādu brīdi un uzkrāsim jaunus spēkus. Tas jādara neatkarīgi no tā, vai mēs turpināsim meklēšanu vai arī dosimies tālāk.
— Labi, — Maknebs atbildēja, — paliksim šeit, ja Edvards tā vēlas. Viņš vēl cer. Bet ko?
— Dievs to zina, — Toms Ostins noteica.
— Nabaga Roberts!. — Paganels iesaucās, norausdams asaras.
Ielejā auga milzums dažādu koku. Majors nolūkoja vietu zem lieliem
maizes kokiem un lika ierīkot šeit pagaidu nometni. Dažas segas, ieroči, mazumiņš kaltētas gaļas un rīsu — tā bija visa ceļinieku mantība.-Turpat tuvumā tecēja upīte, kuras ūdens pēc nesenā nogruvuma vēl bija duļķains. Milredijs sakūra zālienā uguni un drīz vien pasniedza savam kungam karstu un spēcinošu dzērienu. Taču Glenervens atteicās un — vienaldzīgs ■pret visu — palika guļam uz sava pončo.
Tā pagāja diena. Pienāca nakts, tikpat klusa un rāma kā iepriekšējā. Visi apgūlās, taču aizmigt neviens nevarēja. Glenervens atkal devās kalnos. Sasprindzinājis dzirdi, viņš ieklausījās nakts skaņās, aizvien vēl cerēdams sadzirdēt zēna palīgā saucienus. Viņš aizklīda augstu un tālu kalnos, brīžam pieplaka ar ausi pie zemes un klausījās, cenzdamies apvaldīt satrauktos sirdspukstus, brīžam sauca Robertu izmisuma pilnā balsī.
Augu nakti nabaga lords klimta kalnos. Gan Paganels, gan majors viņam pārmaiņus sekoja, lai sniegtu palīdzīgu roku uz slidenajām klinšu korēm un bezdibeņu kraujām, kurp viņu dzina neprāta drosme. Tomēr arī šīs pēdējās pūles bija veltīgas. Uz neskaitāmajiem saucieniem «Robert! Robert!» atsaucās vienīgi atbalss, sēri atkārtodama to pašu vārdu.
Atausa rīts. Ceļiniekiem vajadzēja doties tālu kalnos pakaļ Glenervenam un gandrīz ar varu atvest viņu atpakaļ nometnē. Viņa izmisums bija neaprakstāms. Kā lai ieminas viņam par promiešanu un aicina viņu atstāt šo bēdu ieleju? Nebija vairs arī produktu. Kaut kur tuvumā vajadzēja būt argentīniešu pavadoņiem, par kuriem bija stāstījis katapass, un zirgiem, kas nepieciešami ceļojumam caur pampām. Atgriezties atpakaļ bija daudz grūtāk nekā doties uz priekšu. Turklāt Atlantijas okeāna piekrastē bija norunāta tikšanās ar «Dunkanu». Sie nopietnie apsvērumi neļāva ilgāk kavēties, kopējās intereses prasīja turpināt ceļu.
Maknebs mēģināja kaut mazliet izkliedēt Glenervena bēdas. Viņš atkal un atkal centās pierunāt savu draugu, kas, liekas, neko nedzirdēja un tikai noliedzoši šūpoja galvu. Beidzot Glenervens pavēra lūpas:
— Jādodas ceļā?
— Jā, laiks doties tālāk.
— Nogaidīsim vēl vienu stundu!
— Labi, nogaidīsim vēl vienu stundu, — cēlsirdīgais majors piekrita.
Stunda pagāja, un Glenervens lūdza dāvāt vēl vienu stundu. Bija tāds iespaids, it kā uz nāvi notiesātais izlūgtos, lai viņam atļauj vēl kādu brītiņu dzīvot. Tā turpinājās apmēram līdz divpadsmitiem. Tad Maknebs, apspriedies ar pārējiem biedriem, apņēmīgi paziņoja Glenervenam, ka nekavējoties jādodas ceļā, jo vilcināšanās apdraud visu ekspedīcijas dalībnieku dzīvības.
— Jā, jā, — Glenervens atsaucās. — Tūlīt iesim!
To sacīdams, viņš vairs neraudzījās uz Maknebu. Glenervena skatienu bija piesaistījis kāds melns punkts augstu pie debesīm. Pēkšņi Glenervena roka pacēlās un sastinga kā pārakmeņojusies.
— Tur, tur! — viņš sauca. — Skatieties! Skatieties!
Visu skatieni pievērsās debess zilgmei, kurp tik neatlaidīgi rādīja Glenervena roka. Melnais punkts acīm redzami auga augumā. Neizmērojamā augstumā lidinājās kāds putns.
— Kondors, — Paganels noteica.
— Jā, kondors, — Glenervens atsaucās. — Kas zina … Viņš lido šurp? Viņš laižas lejup! Nogaidīsim!
Uz ko gan Glenervens cerēja? Vai tik viņa prāts nesāka aptumšoties? Un ko nozīmēja vārdi «Kas zina»?
Paganels nebija kļūdījies. Kondors kļuva aizvien skaidrāk un skaidrāk saskatāms. Šis majestātiskais, kādreiz inku pielūgtais putns ir Dienvid- andu valdnieks. Šai novadā tas sasniedz milzīgus apmērus. Kondora spēks ir apbrīnojams, bieži vien viņš nogrūž kalnu aizās pat vēršus. Putns uzbrūk ganībās aitām, kazām un teļiem. Iecirtis nagus savā upurī, viņš paceļas ar to lielā augstumā. Bieži vien kondors lido divdesmit tūkstošus pēdu virs zemes, tas ir, tik augstu, ka cilvēka acs to vairs nevar saredzēt. No turienes šis padebešu valdnieks ar savu apbrīnojami aso redzi, kas pārsteidz pat dabaszinātniekus, izšķir uz zemes vissīkākos priekšmetus.
Ko gan kondors ieraudzījis? Varbūt Roberta Granta līķi?
— Kas zina! — Glenervens atkārtoja, neizlaizdams milzīgo putnu no acīm.
Kondors tikmēr tuvojās, brīžam planēdams, brīžam strauji krizdams lejup gluži kā nedzīvs ķermenis brīvā kritienā. Apmēram simt tuāžu augstumā putns sāka mest lielus lokus. Tagad kondors bija lieliski saredzams. Viņa vareno spārnu izpletums pārsniedza piecpadsmit pēdas, un viņš turējās gaisā, gandrīz nemaz tos nevēzēdams, jo daba lielajiem putniem devusi spēju lidot majestātiskā mierā, turpretī kukaiņiem, lai tie noturētos gaisā, spārni jāvēzē tūkstoš reižu sekundē.
Putns bija satvēris Robertu aiz drēbēm.
Majors un Vilsons satvēra karabīnes. Glenervens ar rokas mājienu viņus apstādināja. Kondors riņķoja ceturtdaļjūdzes attālumā virs kādas nepieejamas Kordiljeru nogāzes smailes. Milzīgais putns meta lokus galvu reibinošā ātrumā, izlaizdams un ievilkdams drausmīgos nagus, kratīdams krimšļaino seksti.
— Tas ir tur! Tur! — Glenervens iesaucās.
Pēkšņi viņam prātā iešāvās kāda doma.
— Ja nu Roberts vel dzīvs?! — viņš izbailēs iekliedzas. — Šis putns. . * Uguni! šaujiet, draugi!
Taču jau bija par vēlu. Kondors nozuda aiz augstām klinšu radzēm. Pagāja kāda sekunde, kas šķita gara kā mūžība. Tad milzīgais putns pa- rādījās atkal, gausi celdamies augšup ar kādu smagu nastu. Atskanēja šaušalīgs kliedziens. Kondora nagos šūpojās nedzīvs ķermenis — Roberta Granta ķermenis. Putns bija satvēris zēnu aiz drēbēm un tagad balansēja gaisā vismaz simt piecdesmit pēdas virs nometnes. Viņš bija pamanījis ceļiniekus un, pūlēdamies žiglāk aizlaisties ar smago laupījumu projām, spēcīgiem spārnu vēzieniem kulstīja gaisu.