— Ā! — Glenervens iesaucās. — Lai Roberta līķis labāk sašķīst uz klintīm nekā nokļūst…
Aprāvies pusvārdā, viņš satvēra Vilsona karabīni un pavērsa to pret kondoru. Taču rokas viņam drebēja, acis aizmiglojās un viņš nejaudāja notēmēt.
— Ļaujiet man, — majors piedāvāja.
Stingru stāju, drošu roku un skaidru skatienu viņš paņēma uz grauds putnu, kas atradās jau trīs simti pēdas no viņa.
Taču majors vēl nebija paguvis nospiest gaili, kad ielejas dzijumā atskanēja šāviens. Starp divām bazalta blīvām pacēlās balts dūmu mākonītis, un kondors ar cauršautu galvu, lēnām griezdamies, sāka krist lejup gluži kā ar izpletni, ko veidoja viņa izplestie spārni. Neizlaidis no nagiem laupījumu, viņš tikpat lēni nosēdās zemē kādus desmit soļus no strauta,
— Ātrāk šurp! Ātrāk! — Glenervens sauca.
Un, nepūlēdamies noskaidrot, no kurienes nācis negaidītais šāviens, viņš skriešus metās pie kondora,.ceļabiedri viņam sekoja.
Kad viņi atsteidzās notikuma vietā, putns jau bija beigts, bet Roberta ķermenis pārklāts ar putna platajiem spārniem. Glenervens metās pie zēna līķa, izrāva viņu no putna nagiem, noguldīja zālē un pielika ausi pie nekustīgā ķermeņa krūtīm.
Vēl nekad no cilvēka krūtīm nav izlauzies tik satricinošs prieka kliedziens kā tai brīdī, kad Glenervens pietrūkās kājās, saukdams:
— Viņš ir dzīvs! Viņš ir dzīvs!
Vienā mirklī Robertu atbrīvoja no drēbēm un apslacīja seju ar vēsu ūdeni. Zēns sakustējās, atvēra acis, paskatījās un nomurmināja:
— Ā, tas esat jūs, milord … mans tēvs!
Glenervens aiz saviļņojuma nespēja atbildēt un, nometies ceļos pie brīnumainā kārtā izglābtā zēna, raudāja prieka asaras.
XV nodaļa Žaka Paganela spĀŅu valoda
Laimīgi izglābies no vienām nāves briesmām, Roberts tūdaļ tika pakļauts citām ne mazākām briesmām: viņam draudēja nosmakšana biedru apkampienos. Lai gan puisēns vēl bija gaužām vārgs, neviens no šiem krietnajiem vīriem nevarēja atturēties, nepiekļāvis zēnu pie sirds. Un jādomā, ka šādi sirsnīgi apkampieni slimniekiem nav nāvējoši, jo Roberts nenomira, gluži otrādi — viņš atžirga.
Pēc tam ceļinieku domas no izglābtā pievērsās glābējam, un, protams,, vispirms majoram ienāca prātā aplaist skatienu visapkārt. Kādus piecdesmit soļus no upītes uz pirmās kalnu terases stāvēja neparasti liela auguma cilvēks, atbalstījies uz garas šautenes. Viņam bija plati pleci un gari, ar ādas siksniņu pārsieti mati. Viņa augums pārsniedza sešas pēdas. Bronzas brūnā seja bija nokrāsota sarkana starp acīm un muti, apakšējie plakstiņi melni, bet piere — balta. Viņš bija tērpies kā visi pierobežas novada patagoņi: mugurā viņam bija lielisks, ar sarkanām arabeskām izrotāts gvanako ādas apmetnis, šūdināts ar strausu cīpslām un valkājams ar zīdaino spalvu uz ārpusi. Zem apmetņa bija redzams cieši pieguļošs, no lapsādām darināts tērps. Pie jostas karājās maisiņš ar krāsām, kas noderēja sejas krāsošanai. Zābaki bija pagatavoti no vēršādas gabaliem un piestiprināti; pie potītēm ar krusteniski apsietām siksniņām.
Kaut arī raibi nokrāsota, patagoņa seja tomēr bija cēla un pauda patiesu saprātu. Cieņas pilns viņš gaidīja ceļiniekus. Nekustīgais un iespaidīgais stāvs uz klints pjedestāla izskatījās kā aukstasinības iemiesojums.
Ieraudzījis patagoņi, majors parādīja to Glenervenam, kas tūdaļ devās pie svešinieka. Patagonis paspēra divus soļus pretī. Glenervens satvēra, viņa roku un cieši paspieda. Lorda skatiens un visa viņa starojošā seja pauda tik lielu pateicību un atzinību, ka patagonis nevarēja to nesaprast. Viņš mazliet nolieca galvu un teica dažus vārdus, kurus nesaprata nedz majors, nedz viņa draugs.
Tad patagonis, vērīgi nopētījis svešiniekus, ierunājās citā valodā, taču, lai arī kā viņš centās, arī šoreiz viņu neviens nesaprata. Tomēr dažas frāzes Glenervenam šķita kaut kur dzirdētas. Tās atgādināja viņam spāņu* valodu, no kuras viņš zināja biežāk lietotos vārdus.
— Espanol? — viņš jautāja.
Patagonis pamāja ar galvu no augšas uz leju — tas visām tautām nozīmē apstiprinājumu.
— Jauki, — majors noteica, — tagad būs darbs mūsu draugam Paga- nelam. Kāda laime, ka viņam ienāca prātā mācīties spāņu valodu!
Ataicināja Paganelu. Viņš tūdaļ atsteidzās un palocījās patagoņa priekšā ar īsti francisku grāciju, kuru iezemietis, pēc visa spriežot, nespēja novērtēt. Glenervens paskaidroja ģeogrāfam, kas viņam jādara.
— Brīnišķīgi! — Paganels iesaucās.
Un, plati iepletis muti, lai būtu skaidrāka izruna, viņš sacīja:
Iezemietis sasprindzināja dzirdi, bet neko neatbildēja.
— Viņš nesaprot, — ģeogrāfs nomurmināja.
— Varbūt jums ir kļūdaina izruna, — majors piezīmēja.
— Ļoti iespējams. Nolāpītais akcents!
Un Paganels vēlreiz atkārtoja savu komplimentu. Taču panākumi bija tādi paši.
Iezemietis joprojām klusēja.
Arī šoreiz patagonis nebilda ne vārda.
— Vos compriendeis?A — Paganels spalgi iekliedzās, gandrīz vai pārraudams balss saites.
Bija skaidrs, ka indiānis nesaprot, ko viņam saka, jo beidzot viņš spāniski atbildēja:
Tagad bija pienākusi Paganela reize brīnīties, un viņš aizkaitināts nobīdīja brilles no pieres uz acīm.