— Lai mani pakar, bet es ne vārda nesaprotu no šīs velnišķīgās izloksnes! — viņš iesaucās. — Tā droši vien ir araukāņu valoda!
— Bet šis cilvēks taču atbildēja spāniski, — Glenervens iebilda.
Un, pagriezies pret patagoņi, vēlreiz noprasīja:
— Espanol?
Patagonis Talkavs.
Paganels aiz pārsteiguma vai apstulba. Majors un Glenervens paslepus saskatījās.
— Vai tikai, mans augsti mācītais draugs, — majors sacīja ar vieglu smaidu uz lūpām, — arī šoreiz nebūs vainīga tā pati izklaidība, uz kuru, kā man šķiet, jums ir monopols?
— Ko? — ģeogrāfs satrūkās.
— Šis patagonis neapšaubāmi runā spāniski…
— Viņš?
— Jā, viņš! Vai tikai jūs neesat nejauši iemācījies kādu citu valodu, domādams, ka .. .
Maknebs nepaguva izteikties līdz galam. Viņu pārtrauca skaļš «O!», kuru zinātnieks izdvesa, paraustīdams plecus.
— Jūs atļaujaties pārāk daudz, major, — Paganels dzedri noteica.
— Bet kāpēc tad jūs viņu nesaprotat? — Maknebs jautāja.
— Nesaprotu tāpēc, ka šis iezemietis runā sliktā spāņu valodā! — ģeogrāfs atcirta, zaudēdams pacietību.
— Tātad viņš runā sliktā spāņu valodā tāpēc, ka jūs viņu nesaprotat? — majors mierīgi secināja.
— Jūsu pieņēmums, Makneb, patiesi ir vairāk nekā dīvains, — sarunā iejaucās Glenervens. — Lai arī cik izklaidīgs būtu mūsu draugs Paganels, tomēr grūti pat iedomāties, ka viņa izklaidība būtu bezgalīga un viņš vienas valodas vietā iemācītos citu!
— Tad esiet tik laipni, dārgais Edvard vai, vēl labāk, jūs, cienījamais Paganel, un paskaidrojiet man, kas šeit notiek!
— Man nav ko skaidrot, — Paganels atteica, — es varu vienīgi konstatēt. Še ir grāmata, pēc kuras es diendienā vingrinos sarežģītajā spāņu mēlē. Ielūkojieties tajā, major, un jūs pārliecināsities, ka es jūs nemaldinu.
To sacīdams, Paganels sāka rakņāties pa savām neskaitāmajām kabatām un, dažas minūtes cītīgi meklējis, izvilka krietni nodriskātu sējumiņu un pašapzinīgi pasniedza to majoram. Majors paņēma grāmatu un uzmeta tai skatienu.
— Kas tas par daiļdarbu? — viņš jautāja.
— Tās ir «Luziādas», — Paganels atbildēja. — Brīnišķīga epopeja, kas…
— «Luziādas»? — Glenervens iesaucās.
— Jā, dārgais draugs, ne vairāk, ne mazāk kā dižā Kamoensa «Luziādas»!
— Kamoensa? — Glenervens atkārtoja. — Nelaimīgais draugs, Kamoenss taču ir portugālis! Un valoda, kuru jūs mācāties nu jau sešas nedēļas, ir portugāļu valoda!
— Kamoenss! «Luziādas»! Portugāļu valoda! …
Tas bija viss, ko Paganels spēja izteikt. Acis zem briļļu stikliem viņam aizmiglojās, bet ausīs iedārdējās ceļabiedru homēriskie smiekli.
Patagonis pat nesarauca uzacis. Viņš pacietīgi gaidīja izskaidrojumu incidentam, kas viņam bija pilnīgi nesaprotams.
— Ak, es neprātīgais! Ak, es stulbenis! — Paganels beidzot izsaucās. — Kā! Vai tiešām? Un tas nav ļauns joks? Un to esmu izdarījis es? Bet tas taču ir īsts valodu sajukums gluži kā pie Bābeles! Ak, draugi, draugi! Vai to var aptvert: braukt uz Indiju un nokļūt Čīlē, mācīties spāņu valodu, bet runāt portugāliski! Vai tas jau nav par daudz? Ja tā tas turpināsies, kādā jaukā dienā es izmetīšos laukā pa logu, aizmirsdams, ka jāizmet tikai cigāra gals!
Dzirdot un redzot, kā Paganels izturas pret savu nelaimi, kā viņš pārdzīvo komisko neveiksmi, neviens nespēja apvaldīt smieklus, turklāt pats ģeogrāfs rādīja piemēru.
— Smejieties, draugi, smejieties no visas sirds, — viņš sacīja. — Visgardāk par sevi smiešos es pats. — Un viņš laida vaļā pērkondimdošus smieklus, kādus droši vien vēl nebija smējis neviens zinātnieks.
— Un tomēr mēs esam palikuši bez tulka, — majors noteica.
— Tā nav liela nelaime, — Paganels atbildēja, — portugāļu un spāņu valoda ir tik ļoti līdzīga, ka es, kā redzat, tās pat sajaucu. Toties šī līdzība man palīdzēs ātri izlabot kļūdu, un tuvākajā nākotnē es varēšu pateikties šim cēlsirdīgajam patagonim valodā, kuru viņš tik labi pārvalda.
Paganelam bija taisnība, jo drīz vien viņš jau varēja pārmīt ar iezemieti dažus vārdus. Ģeogrāfs pat uzzināja, ka patagoņi sauc par Talkavu, kas araukāņu valodā nozīmē — Pērkongrāvis. Šo vārdu viņš droši vien bija iemantojis tāpēc, ka prasmīgi rīkojās ar šaujamieročiem.
Taču visvairāk Glenervenu iepriecināja atklājums, ka patagonis pēc nodarbošanās ir pavadonis un turklāt vēl pavadonis caur pampām. Šis cilvēks šķita paša likteņa sūtīts, un viņa parādīšanās modināja tādu ticību ekspedīcijas panākumiem, ka neviens vairs nešaubījās par kapteiņa Granta izglābšanu. Pēc tam ceļinieki kopā ar patagoņi atgriezās pie Roberta. Zēns izstiepa rokas pretī iezemietim, kas, ne vārda nesacīdams, uzlika viņam uz galvas savu roku. Patagonis rūpīgi apskatīja zēnu un iztaustīja smeldzošos locekļus. Tad smaidīdams aizgāja līdz upītes krastam, saplūca tur pāris sauju savvaļas seleriju un atgriezies ierīvēja ar tām slimnieka ķermeni. Pēc šīs ārkārtīgi saudzīgi izdarītās masāžas Roberts sajuta spēku pieplūdumu, un nu bija skaidrs, ka, dažas stundas atpūties, zēns atkal būs uz kājām.
Atlikušo dienas daļu un nākamo nakti ceļinieki nolēma pavadīt nometnē. Turklāt vajadzēja atrisināt tik svarīgos pārtikas un transporta jautājumus. Ceļiniekiem vairs nebija nedz produktu, nedz mūļu. Par laimi, kopā ar viņiem bija Talkavs. šis pavadonis, kurš parasti vadīja ceļiniekus gar Patagonijas robežām un bija viens no viszinošākajiem vietējiem bakeano, apņēmās sagādāt Glenervenam visu, kas vajadzīgs viņa mazajam pulciņam. Talkavs piedāvāja aizvest Glenervenu uz apmēram četras jūdzes attālo indiāņu tolderiju, kur varēšot iegādāties ekspedīcijai nepieciešamās mantas. Šis priekšlikums, izteikts daļēji ar žestiem, daļēji ar spāņu vārdiem, kurus Paganels jau sāka saprast, tika pieņemts. Un Glenervens ar savu augsti mācīto draugu, atvadījušies no biedriem, patagoņa pavadībā devās augšup gar upītes krastu.