Viņi raiti gāja pusotras stundas, sperdami lielus soļus, lai tiktu līdzi milzim Talkavam. Šis Andu apvidus bija gleznains un aprīnojami auglīgs. Cita citai sekoja leknas ganības, kurās, šķiet, pietiktu barības simtiem un tūkstošiem gremotāju. Plaši dīķi, kurus savienoja biezs upīšu tīkls, bagātīgi apgādāja ar veldzi zaļos līdzenumus. Šai ūdeņu valstībā burvīgi draiskojās melngalvainie gulbji, dalīdami savus īpašumus ar daudzajiem strausiem, kuri skraidelēja pa ljanosiem. Putnu pasaule šeit bija ārkārtīgi spilgta, ārkārtīgi skaļa, kā arī apbrīnojami daudzveidīga. Izsa- kasi — graciozas, iepelēkas ūbeles ar baltām svītriņām — un dzelteni kar- dinālputni rotāja koku zarus kā dzīvas puķes. Padebešos lidinājās impozanti pasta baloži, bet dažnedažādi vietējie zvirbuļi, čingolosi, ilgerosi, monhitasi trenkāja cits citu, pieskandinādami gaisu ar griezīgu čivināšanu.
Žaks Paganels nevarēja vien beigt visu apbrīnot, no viņa lūpām nemitīgi lauzās ārā sajūsmas pilni izsaucieni, kas gaužām pārsteidza patagoņi, kuram likās pilnīgi dabiski, ka gaisā ir putni, dīķos — gulbji un prērijās — zāle. Zinātnieks nenožēloja, ka devies šai pastaigā, un arī nesūdzējās par ilgo gājumu. Kad skatienam pavērās indiāņu apmetne, viņam šķita, ka viņš tikai nupat devies ceļā.
Indiāņu tolderija atradās ielejas dziļumā starp diviem Andu kalnu grēdas atzarojumiem. Šeit zaru būdās dzīvoja kādi trīsdesmit nomadi, kuriem piederēja lieli govju, vēršu, aitu un zirgu ganāmpulki. Viņi klejoja no ganībām uz ganībām, visur atrazdami saviem četrkājainiem bagāti klātu galdu.
Antropologam uzreiz būtu skaidrs, ka šie andoperuāņi nav tīra rase, bet gan araukāņu, pevenku un auku sajaukums. Viņi bija vidēja auguma, drukni, ar olīvkrāsas ādu, zemu pieri, gandrīz apaļu seju, plānām lūpām, lieliem vaigu kauliem, sievišķīgiem vaibstiem un saltu sejas izteiksmi. Vārdu sakot, šie iezemieši īpašu interesi neizraisīja. Turklāt Glenervenam bija vajadzīgi nevis viņi paši, bet gan viņu ganāmpulki, viņu vērši un zirgi,
Talkavs uzņēmās vest sarunas, kas neprasīja daudz laika. Par septiņiem maziem argentīniešu sugas zirgiem ar visiem segliem, par simt mārciņām čarkijas jeb kaltētas gaļas, dažiem mēriem rīsu un pāris ādas maisiem indiāņi bija ar mieru saņemt divdesmit unces zelta, jo ceļotājiem nebija nedz vīna,' nedz ruma, kuram viņi būtu devuši priekšroku. Glenervens vēl gribēja nopirkt astoto zirgu pavadonim, taču patagonis lika saprast, ka tas nav vajadzīgs.
Nokārtojis šo tirdzniecisko darījumu, Glenervens atvadījās no saviem jaunajiem «apgādātājiem», kā Paganels viņus nosauca, un pēc nepilnas pusstundas visi trīs jau tuvojās nometnei. Fiiedri viņus sagaidīja ar jūsmīgiem saucieniem, kurus Glenervens gan attiecināja uz ēdamlietām un jājamzirgiem. Visi remdēja izsalkumu ar lielu kāri. Mazliet iebaudīja arī Roberts, kurš gandrīz pilnīgi bija atguvis spēkus.
Pievakare tika veltīta atpūtai. Ceļinieki tērzēja par šo un to: atcerējās jaukās ceļabiedrenes, atcerējās «Dunkanu», kapteini Džonu Menglu un viņa krietno komandu, neaizmirsa arī Hariju Grantu, kas droši vien nebija nekur tālu.
Paganels turpretī neatkāpās ne soli no indiāņa, pārvērzdamies par Talkava ēnu. Ģeogrāfs nevarēja vien beigt priecāties, ka sastapis īstu patagoņi, kuram blakus viņš pats izskatījās kā punduris, — patagoņi, kuru varēja salīdzināt ar astoņas pēdas garo ķeizaru Maksimiliānu vai tāda paša garuma Kongo nēģeri, ko bija redzējis zinātnieks Vandenbroks. Paganels mocīja Talkavu ar dažādiem teicieniem spāņu valodā, un nopietnais indiānis pacietīgi atbildēja. Šoreiz ģeogrāfs mācījās šo valodu bez grāmatas. Varēja dzirdēt, kā viņš veidoja skanīgus vārdus, cītīgi vingrinādams rīkli, mēli un žokļus.
— Ja es nedabūšu pareizu akcentu, — viņš sacīja majoram, — tad nesodiet mani bargi. Kas to būtu domājis, ka spāņu valodu man mācīs patagonis!
XVI nodaļa Riokolorado
Nākamajā dienā, 22. oktobrī, pulksten astoņos no rīta Talkavs aicināja ceļā. Argentīnas līdzenumi starp divdesmit otro un četrdesmit otro platuma grādu pazeminās no rietumiem uz austrumiem, tā ka ceļotājiem vajadzēja doties aizvien lejup pa lēzenu nogāzi līdz pašai jūrai.
Kad patagonis atteicās no piedāvātā zirga, Glenervens nodomāja, ka Talkavs, tāpat kā daždien vietējie pavadoņi, uzskata par labāku iet kājām, un tas, starp citu, ņemot vērā viņa garās kājas, nemaz nebūtu grūti. Taču Glenervens maldījās.
Kad pienāca brīdis doties ceļā, Talkavs īpatnējā veidā iesvilpās. Un tūdaļ, paklausot sava saimnieka aicinājumam, no tuvējās birzs izskrēja stalts argentīniešu sugas zirgs. Tas bija neparasti skaists dzīvnieks dū- kanu spalvu, spēcīgs, lepns, drosmīgs un straujš. Viņam bija maza galva, glezns kakls, plati ieplestas nāsis, mirdzošas acis, platas paceles, slaidi izliekts skausts, augstas krūtis, gari skrumšļi, vārdu sakot, visas spēka un veiklības pazīmes. Būdams labs zirgu pazinējs, majors nevarēja vien apjūsmot šo pampu sugas pārstāvi, saskatīdams tajā zināmu līdzību ar angļu hanteru. Šo skaistuli sauca par Tauku, kas patagoņu valodā nozīmē — Putns, un šo vārdu zirgs acīmredzot pilnam attaisnoja.
Tiklīdz Talkavs uzlēca zirgam mugurā, tas tūdaļ rāvās uz priekšu. Patagonis bija tik lielisks jātnieks, ka izraisīja vispārēju apbrīnu. Viņam pie segliem karājās Argentīnas līdzenumos visvairāk lietotie medību ieroči: bolās un laso. Bolās sastāv no trim lodēm, kas savienotas savā starpā ar ādas siksnu. Indiāņi reizēm tās met no simt soļu attāluma nopakaļ vajātam dzīvniekam vai ienaidniekam — un tik precīzi, ka bolās aptinas upurim ap kājām un vienā mirklī nogāž to gar zemi. Indiāņa rokās tas ir varens ierocis, ar kuru viņš rīkojas apbrīnojami veikli. Turpretī laso vienmēr paliek rokās tam, kas to sviež. Laso nav nekas cits kā trīsdesmit pēdas gara, no divām ādas sloksnēm savīta virve, kuras galā ir cilpa, kas slīd caur dzelzs gredzenu, šo cilpu sviež ar labo roku, bet ar kreiso tur laso virvi, kuras gals cieši piestiprināts pie segliem. Patagoņa bruņojumu vēl papildināja gara, pār plecu pārmesta karabīne.