Nepamanījis apbrīnas pilno sajūsmu, kuru izraisīja viņa dabiskā grācija, iznesība un lepnā stāja, Talkavs ieņēma vietu jātnieku pulciņa priekšgalā, un visi devās ceļā. Viņi brīžam aulekšoja, brīžam jāja soļiem, jo rikšot argentīniešu zirgi, kā redzams, neprata. Roberts jāja tik droši, ka Glenervens drīz vien vairs nešaubījās par viņa māku turēties seglos.
Pampu līdzenums sākās Kordiljeru pakājē. To var iedalīt trīs joslās. Pirmā josla, kurā aug zemi koki un krūmi, stiepjas divsimt piecdesmit jūdzes uz austrumiem no Andu kalnu grēdas. Otrā josla, kas ir četrsimt piecdesmit jūdzes plata un noaugusi ar lielisku zāli, izbeidzas simt astoņdesmit jūdžu attālumā no Buenosairesas. No šejienes līdz pat jūrai ceļotājs dodas caur bezgalīgām lucernas un dadžu prērijām. Tā ir trešā pampu josla.
Atstājis aiz muguras Kordiljeru aizas, Glenervena pulciņš vispirms sastapa ceļā neskaitāmas smilšu kāpas, kas šeit pazīstamas ar nosaukumu «medano». Ja šīs smiltis neaiztur augu saknes, vējš tās dzenā gluži kā jūras viļņus. Kāpu smiltis ir ārkārtīgi smalkas. Pat nelielā vējā tās uzvir- puļo gaisā, brīžam izveidodamas veselus smilšu stabus, kas sasniedz pamatīgu augstumu. Šī dabas parādība acīm ir reizē prieks un reizē nelaime. Prieks tāpēc, ka ārkārtīgi interesanti vērot, kā šie klīstošie smilšu stabi saduras, sajaucas, sagāžas un atkal ceļas augšā haotiskā nekārtībā. Nelaime tāpēc, ka smilšu stabi piesārņo gaisu ar sīksīkiem putekļiem, kas iespiežas caur plakstiņiem acīs, lai arī cik cieši tās būtu aizvērtas.
Šī ziemeļvēja izraisītā dabas parādība nerimās turpat visu dienu. Ceļinieku pulciņš tomēr ātri virzījās uz priekšu, un pulksten sešos vakarā Kordiljeri, kas bija palikuši jau četrdesmit jūdžu aiz muguras, vairs tikai neskaidri melnoja pie apvāršņa, gaisdami vakara dūmakā.
Nojājuši krietnas trīsdesmit astoņas jūdzes un juzdamies mazliet noguruši, ceļinieki ar prieku sagaidīja saulrietu. Viņi apmetās straujās Neuke- nas krastā, pie upes, kuras duļķainie ūdeņi putodami traucas starp augstām, sarkanīgām klintssienām. Neukena, kuru daži ģeogrāfi dēvē arī par Ramidu vai Komoju, iztek no ezeriem, kas zināmi vienīgi indiāņiem.
Šai naktī un arī nākamajā dienā nenotika nekas tāds, par ko būtu vērts stāstīt. Ceļotāji jāja ātri, bez kādiem kavēkļiem. Līdzenais apvidus un mērenā temperatūra ļoti atviegloja ceļojumu. Tomēr ap dienas vidu saule sāka svilināt. Vakarā apvārsni dienvidaustrumos aizsedza mākoņu blāķi. Tā bija droša zīme, ka laiks mainīsies. Patagonis to, protams, zināja un norādīja ģeogrāfam ar pirkstu uz rietumu pamali.
— Skaidrs! — Paganels atsaucās un, pievērsies saviem ceļabiedriem, pavēstīja: — Paredzama laika maiņa. Mums vajadzēs izbaudīt pampero.
Un ģeogrāfs tūdaļ paskaidroja, ka pampero, ārkārtīgi sauss dienvidrietumu vējš, Argentīnas līdzenumos ir visai parasta parādība. Talkavs nebija maldījies. Naktī pampero sāka pūst ar negantu spēku, tas nebija visai patīkami ceļiniekiem, kurus aizsargāja vienīgi pončo. Zirgi nogūlās zemē, bet cilvēki, saspiedušies cieši kopā, nolikās tiem blakus. Glenervens raizējās, ka viesuļvētra varētu viņus aizkavēt, taču Paganels, uzmetis skatienu barometram, nomierināja viņus, sacīdams:
— Parasti pampero plosās trīs dienas, uz to nepārprotami norāda barometra krišanās. Turpretī, ja dzīvsudraba stabiņš ceļas kā šai gadījumā, vēja brāzmas aprimst jau pēc dažām stundām. Nomierinieties, dārgais draugs, rītausmā debesis būs skaidras kā parasti.
— Jūs runājat kā no grāmatas, Paganel, — Glenervens ieminējās.
— Es pats esmu gramata, — Paganels atteica. — Varat mani šķirstīt, kad vien jums iepatīkas.
Grāmatai bija taisnība. Ap pulksten vieniem nakti vējš pēkšņi mitējās, un ceļinieki vēl paguva kārtīgi izgulēties. No rīta visi piecēlās moži un spirgti, īpaši Paganels, kas jautri staipījās, ka locītavas vien krakšķēja.
Jau vairākas reizes ekspedīcija šķērsoja dažādas pampu takas, arī visai svarīgo Karmenas un Mendosas ceļu, kas bija sētin nosēts mūļu, zirgu, aitu un vēršu kauliem. Maitasputnu apknābātie, saulē un vējā izbalojušie kauli noderēja itin kā par ceļa zīmēm. Tie vīdēja tūkstošiem, un laikam ne viena vien cilvēka skeleta pīšļi šeit bija sajaukušies ar uzticamo dzīvnieku pīšļiem.
Līdz šim Talkavs nebija itin neko jautājis par stingri ieturēto maršrutu. Taču viņš, bez šaubām, saprata, ka šis maršruts, nesakrizdams ar parastajiem pampu ceļiem, nenovedīs nevienā no Argentīnas provinču pilsētām, ciematiem vai apmetnēm. Katru ritu ceļinieku pulciņš devās pretī uzlecošai saulei, visu dienu nenovērsdamies no taisnas līnijas, un katru vakaru rietošā saule atradās viņiem tieši aiz muguras. Droši vien Talkavam kā pavadonim šķita savādi, ka nevis viņš ved ceļiniekus, bet ceļinieki ved viņu pašu. Tomēr ar indiāņiem raksturīgo atturību viņš neizrādīja izbrīnu un, ekspedīcijai šķērsojot pampu takas, neizteica nekādas piezīmes. Vienīgi šoreiz, nonācis uz jau minētā ceļa, viņš apturēja zirgu un, pagriezies pret Paganelu, sacīja:
— Karmenas ceļš.
— Jā gan, krietnais patagoņi, — ģeogrāfs atbildēja, pūlēdamies iespējami skaidrāk izrunāt spāņu vārdus, — tas ir ceļš no Karmenas uz Men- dosu.