— Vai mēs pa to nejāsim? — Talkavs vaicāja.
— Nē, — Paganels atbildēja.
— Kurp tad mēs dodamies?
— Taisni uz austrumiem.
— Tas nozīmē nekur nenokļūt.
— Kas zina!
Talkavs apklusa un vērās zinātniekā pagalam pārsteigts. Tomēr viņš. ne mirkli nepieļāva iespēju, ka Paganels dzītu ar viņu jokus. Indiānim,, kas allaž pret visu izturas nopietni, nevar ne prātā ienākt, ka vispār kāds varētu runāt nenopietni.
— Tātad jūs nedodaties uz Karmenu? — brīdi klusējis, viņš piemetināja.
— Nē, — Paganels atbildēja.
— Varbūt uz Mendosu?
— Arī turp ne.
Šai brīdī pie Paganela piejāja Glenervens un jautāja, ko Talkavs sacījis un kāpēc viņš apstājies.
— Viņš man jautāja, kurp mēs dodamies: uz Karmenu vai Mendosu, — Paganels paskaidroja. — Viņš bija ļoti pārsteigts, saņēmis noliedzošas atbildes uz abiem jautājumiem.
— Patiesi, mūsu ceļojums viņam var likties ārkārtīgi dīvains, — Glenervens piezīmēja.
— Es domāju gan. Viņš teica, ka mēs nekur nenokļūšot.
— Vai jūs, Paganel, nevarētu izskaidrot viņam mūsu ekspedīcijas mērķi un to, kāpēc mums jāiet visu laiku uz austrumiem?
— Tas būs ļoti grūti izdarāms, — Paganels atbildēja. — Indiāņiem nav nekādas jēgas par platuma grādiem, un stāsts par dokumentu viņam var likties pilnīgi neticams.
— Ko īsti viņš nesapratīs? — majors nopietni iestarpināja. — Pašu stāstu vai stāstītāju?
— Ak, nelabojamais Makneb! — Paganels izsaucās. — Vai jūs vēl aizvien šaubāties par manu spāņu valodu?
— Tad mēģiniet ieskaidrot, cienījamais draugs.
— Un mēģināšu arī.
Paganels piejāja pie patagoņa un sāka savu runu, bieži apstādamies, jo trūka vārdu un bija grūti pārtulkot dažus speciālus terminus un izskaidrot tos gandrīz pilnīgi neizglītotajam indiānim. Zinātnieks izskatījās gaužām smieklīgs. Viņš sparīgi žestikulēja, cītīgi izrunāja vārdus un vispār tik ļoti pūlējās, ka sviedri straumēm lija viņam no pieres uz krūtīm. Kad pietrūka vārdu, viņš ņēma palīgā rokas. Paganels nolēca no zirga un uzzīmēja smiltīs ģeogrāfijas karti, kur meridiāni krustojās ar paralēlēm, kur bija attēloti divi okeāni un kur aizstiepās Karmenas ceļš. Neviens skolotājs vēl nekad nav bijis iedzīts tādās sprukās. Talkavs mierīgi noraudzījās šais izdarībās, nelikdams manīt, vai viņš kaut ko saprot vai ne. Ģeogrāfa lekcija ilga vairāk nekā pusstundu. Beidzot Paganels apklusa, noslaucīja sviedriem noplūdušo seju un paraudzījās uz patagoņi.
— Vai viņš saprata? — Glenervens jautāja.
— Tūlīt noskaidrosim, — Paganels atbildēja. — Ja viņš nebūs sapratis, no tālākiem mēģinājumiem es atsakos.
Talkavs stāvēja pilnīgi nekustīgi, nebilzdams ne vārda. Viņš neatraudamies skatījās uz smiltīs ieskicēto zīmējumu, ko vējš pamazām izdzēsa.
— Nu? — Paganels noprasīja.
Talkavs šķita neko nedzirdam. Paganels manīja ironisku smīnu uz majora lūpām un, aizskarts savās godajūtās, jau dzīrās ar jaunu enerģiju atsākt ģeogrāfijas lekciju, kad patagonis ar rokas mājienu viņu apstādināja.
— Vai jūs meklējat gūstekni? — viņš jautāja.
— Jā, — Paganels atbildēja.
— Un meklējat tieši uz šīs līnijas starp sauli, kas noriet, un sauli, kas uzlec, — Talkavs piemetināja, pēc indiāņu paraduma apzīmēdams ceļu no rietumiem uz austrumiem.
— Jā, jā, pilnīgi pareizi.
— Un jūsu dievs gūstekņa noslēpumu uzticējis milzīgās jūras viļņiem.
— Jā, pats dievs.
— Lai notiek viņa prāts, — Talkavs svinīgi noteica, — mēs iesim uz austrumiem un, ja būs vajadzīgs, kaut vai līdz pašai saulei!
Sajūsmināts par savu skolnieku, Paganels tūdaļ pārtulkoja biedriem indiāņa atbildi.
— Kāda gudra tauta! — viņš piebilda. — Esmu pārliecināts, ka no divdesmit franču zemniekiem deviņpadsmit nebūtu nenieka sapratuši no mana skaidrojuma.
Glenervens palūdza Paganelam iztaujāt patagoņi, vai viņš nav dzirdējis kaut ko par svešzemniekiem, kas nokļuvuši pampu indiāņu gūstā.
Uzdevis šo jautājumu, Paganels gaidīja atbildi.
— Varbūt… — patagonis sacīja.
Šī atbilde tika nekavējoties pārtulkota, un visi septiņi ceļinieki, ielenkuši Talkavu, raudzījās viņā vaicājošiem skatieniem.
Gaužām satraukts, tikai ar pūlēm razdams vajadzīgos vārdus, Paganels turpināja uzdot jautājumus, turpretī viņa skatiens, neatraudamies no indiāņa sejas, it kā tiecās jau iepriekš nolasīt atbildi no viņa lūpām.
Ikvienu spāņu vārdu ģeogrāfs tūdaļ pārtulkoja angliski, tā ka viņa ceļabiedri dzirdēja atbildes tikpat kā savā dzimtajā valodā.
— Kas bija šis gūsteknis? — Paganels jautāja.
— Tas bija svešzemnieks, eiropietis, — Talkavs atbildēja.
— Jūs viņu redzējāt?
— Nē, bet es pazīstu viņu pēc indiāņu nostāstiem. Viņš bija krietns vīrs! Viņam bija vērša sirds.
— Vērša sirds! — Paganels atkārtoja. — Brīnišķīgā patagoņu valoda!: Vai jūs saprotat, draugi? Tas nozīmē, ka viņš bijis liels drošsirdis.
— Mans tēvs! — Roberts Grants iekliedzās.
Pēc tam, pievērsies Paganelam, pajautāja:
— Kā spāniski būs «Tas ir mans tēvs»?
— Es mio padre, — ģeogrāfs atbildēja.
Tad Roberts, satvēris Talkava roku, maigi sacīja:
— Es mio padre!
— Suo padreZ[22] — patagonis atsaucās, un viņa acīs ielija mirdzums.
Viņš satvēra zēnu rokās, pacēla viņu virs zirga muguras un uzlūkoja
ar apbrīnas pilnu sirsnību. Viņa gudrā un mierīgā seja pauda aizkustinājumu.
Bet Paganels nevarēja vien beigt taujāšanu. Kur atradās šis gūsteknis? Ko viņš darīja? Kad īsti Talkavs dzirdējis par viņu runājam? Visi šie jautājumi urdīt urdīja viņa prātu.