Atbildes nebija ilgi jāgaida, un Paganels uzzināja, ka eiropieti sagūstījusi kāda indiāņu cilts, kas klejojot apvidū starp Riokolorado un Rionegro.
— Bet kur viņš atradās pēdējā laikā? — Paganels jautāja.
— Pie kacika Kalfukura, — Talkavs atbildēja.
— Uz līnijas, pa kuru mēs tagad ejam?
— Jā.
— Un kas ir šis kaciks?
— Viņš ir pojuču cilts virsaitis, cilvēks ar divām mēlēm un divām sirdīm.
— Tas nozīmē, ka šis virsaitis ir nepatiess vārdos un darbos, — Paganels paskaidroja, iepriekš pārtulkojis biedriem burtiski šo gleznaino patagoņu teicienu. — Vai mēs varētu savu draugu atbrīvot? — ģeogrāfs atkal pievērsās pavadonim.
— Varbūt, ja viņš vēl atrodas indiāņu rokās.
— Kad jūs dzirdējāt par viņu runājam?
— Sen. Saule kopš tā laika jau divas reizes dāvājusi pampām vasaru.
Glenervena prieks nebija izsakāms. Patagoņa minētais laiks sakrita ar
dokumentā ierakstīto datumu. Vēl tikai vajadzēja uzdot Talkavam vienu jautājumu. Un Paganels to nekavējoties darīja.
— Jūs runājāt par vienu gūstekni, — viņš sacīja. — Bet vai viņi nebija trīs?
— Nezinu, — Talkavs atbildēja.
— Un nezināt arī, kur gūsteknis patlaban atrodas? \
— Nav ne jausmas.
Ar šiem vārdiem saruna beidzās. Bija pilnīgi iespējams, ka trīs gūstekņi jau sen izšķirti. Taču no patagoņa sniegtajām ziņām neapšaubāmi izrietēja, ka indiāņu vidū klīst valodas par eiropieti, kas kritis viņu gūstā. Sagūstīšanas laiks un vieta, kur gūsteknis atradies, patagoņa gleznainais izteiciens par gūstekņa drošsirdību — tas viss acīmredzot attiecās uz kapteini Hariju Grantu.
Nākamajā dienā, 25. oktobrī, ceļinieki ar jaunu sparu devās tālāk uz austrumiem. Viņi jāja pa vienmuļiem un skumīgiem līdzenumiem, kuriem, šķiet, nebija ne sākuma, ne gala un kurus šeit sauc par travesijām. Mālainā, visiem vējiem pakļautā zeme bija gluda kā galds. Nekur neredzēja ne vissīkākā akmentiņa, ja nu vienīgi dažās neauglīgās un izžuvušās gravās vai arī indiāņu rokām izrakto dīķu krastos. Retumis ceļā gadījās birzis ar melnīgsnējām koku galotnēm, starp kurām šur tur spraucās laukā baltie maizes koki, kuru pākstis ir pilnas ar saldu, garšīgu un atsvaidzinošu mīkstumu. Nelielos puduros auga terpentīnkoki, šanari, savvaļas irbulenes un dažnedažādi dzelkšņaini krūmi, kas liecināja par zemes neauglību.
Divdesmit sestais oktobris bija grūta diena. Vajadzēja iespējami ātrāk sasniegt Riokolorado. Jātnieku skubinātie zirgi aulekšoja tik raiti, ka tai pašā vakarā uz rietumu garuma 69. grāda un 45. minūtes ekspedīcija nonāca pie varenās pampu upes. Indiāņi to sauc par Kobuleubu, kas nozīmē — lielā upe. Pēc garā tecējuma caur pampām tā ieplūst Atlantijas okeānā. Tur, ietekas tuvumā, vērojama interesanta parādība: tuvojoties •okeānam, ūdens daudzums upē nemitīgi samazinās — vai nu iesūcas zemē, vai arī izgaro. Neparastās parādības cēlonis vēl nav pilnīgi noskaidrots.
Nonācis pie Kolorado, Paganels vispirms steidzās «ģeogrāfijas interesēs» izpeldēties šai mālu iekrāsotajā, sarkanīgajā ūdenī. Viņu pārsteidza upes dziļums, kam par iemeslu bija pirmajos vasaras saules staros kūstošais sniegs. Upe bija tik plata, ka zirgi nejaudāja pārpeldēt viņā krastā. Par laimi, dažus simtus tuāžu augšup pa tecējumu atradās no zariem sapīts un ādas siksnām nostiprināts piekaru tilts, ko bija cēluši indiāņi. Ceļotāju pulciņš pārgāja pāri tiltam un apmetās upes kreisajā krastā.
Pirms gulētiešanas Paganels nolēma precīzi noteikt Kolorado atrašanās vietu un sevišķi cītīgi iezīmēja šo upi kartē, it kā gribēdams atdarīt Jarudžangboču, kas viena pati bez viņa veļ savus ūdeņus Tibetas kalnājos.
Nākamajās divās dienās, 27. un 28. oktobrī, ceļojums norisa bez starpgadījumiem. Joprojām tā pati vienmuļā un neauglīgā zeme. Nekad vēl līdz pat apvārsnim nebija pletusies tik vienveidīga un neizteiksmīga ainava. Toties augsne kļuva aizvien mitrāka. Vajadzēja brist pāri pārplūdušām nogultnēm, tā saucamajām kanadām, un ūdenszālēm aizaugušām lagūnām jeb esterām. Vakarā zirgi apstājās pie Laukemas ezera, kura ūdens satur daudz minerālsāļu un kuru indiāņi tāpēc sauc par Rūgto •ezeru. 1862. gadā šis ezers pieredzēja, kā argentīniešu karaspēks nežēlīgi izrēķinājās ar iezemiešiem. Seit ceļinieki, kā parasti, ierīkoja nometni, un nakts paietu mierīgi, ja nebūtu aluatu sugas pērtiķu un savvaļas suņu. Šie skaļie dzīvnieki droši vien par godu eiropiešiem, vai pušu plēsdami viņu ausis, izpildīja vienu no tām mežonīgajām simfonijām, kuru pienācīgi novērtētu laikam vienīgi kāds nākotnes komponists.
XVII nodaļa PAMPAS
Argentīnas pampas plešas no trīsdesmit ceturtā līdz' četrdesmitajam dienvidu platuma grādam. «Pampa» ir araukāņu vārds un nozīmē «zāļu līdzenums», kas trāpīgi izsaka šā novada raksturu. Ķokveida mimozas pampu rietumu daļā un krāšņās zāles austrumu daļā padara pampas ārkārtīgi savdabīgas. Visa šī veģetācija sakņojas augsnes kārtā, kas sniedz sarkanīgu vai dzeltenu smilšmāla slāni. Ģeologs tajā varētu atrast neizmērojamas bagātības, izpētot terciārā laikmeta noslāņojumus. Tajos lielā daudzumā saglabājušies aizvēsturisku dzīvnieku kauli, kurus indiāņi piedēvē izmirušām milzu bruņnešu sugām, vārdu sakot, zem augu valsts trūdiem paslēpta šīs zemes pirmvēsture.
Amerikas pampas ir tāda pati ģeogrāfiska savdabība kā Lielo ezeru savannas vai Sibīrijas stepes. Pampu klimats, būdams kontinentāls, raksturīgs ar saltākām ziemām un svelmainākām vasarām nekā Buenosaire- sas provincē, jo, kā Paganels paskaidroja, okeāns ziemā pamazām atdod atpakaļ vasarā uzkrāto siltumu. Tāpēc arī salās daudz vienmērīgāka temperatūra nekā kontinenta iekšienē.[23] toties pampu rietumu daļā klimats nav tik vienmērīgs kā piekrastē — Atlantijas okeāna tuvumā. Rietumu daļā notiek pēkšņas temperatūras svārstības, kad dzīvsudraba stabiņš spēji krītas un tikpat spēji kāpj augšup. Rudeņos, tas ir, aprīlī un maijā, bieži nolīst īstas gāzmas. Turpretī šai gadalaikā pieturas ļoti karsts un sauss laiks.