Выбрать главу

—   Bet kādā valodā jūs tulkosit, — majors vaicāja, — franču, vācu vai angļu?

—   Franču, — Glenervens atbildēja, — jo visvairāk vārdu saglabājies tieši šai valodā.

—   Jūsu augstībai taisnība, — Džons Mengls piebilda. — Turklāt šo valodu mēs visi pārvaldām.

—   Tātad nolemts. Es pārrakstīšu šo dokumentu, savilkšu kopā vārdu un teikumu drumslas, saglabādams atstarpes starp tām, un pierakstīšu klāt tos vārdus, kuru nozīme ir neapstrīdama. Pēc tam mēs visu salīdzinā­sim un apsvērsim.

Glenervens tūdaļ ķērās pie spalvas un pēc brīža pasniedza draugiem papīru, uz kura bija šādas rindas:

7 juin 1862 trois-māts «Britannia» Glasgow

sombre

gonie austral

ā terre

deux matelots

capitaine Gr

abor

contin pr

cruel indi

jete ce document

de longitude

et 87° 11' de latitude

Portez-leur secours

perdus

Sai brīdī matrozis, ienācis kopkajītē, ziņoja kapteinim, ka «Dunkans» iebrauc Klaidas jūras līcī, un jautāja, ko darīt tālāk.

—   Kādi ir jūsu augstības nodomi? — Džons Mengls uzrunāja lordu. Glenervenu.

—   Iespējami ātrāk sasniegt Dambārtonu, Džon. No turienes lēdija Helēna dosies mājup uz Malkolmas pili, bet es braukšu uz Londonu, iesniegt šo dokumentu admiralitātei.

Džons Mengls deva attiecīgus rīkojumus, un matrozis aizsteidzās pie kapteiņa palīga.

—   Bet tagad, dārgie draugi, — Glenervens teica, — turpināsim aiz­sāktos meklējumus. Mēs esam uz pēdām lielai katastrofai. No mūsu atta­pības atkarīga vairāku cilvēku dzīvība. Saliksim kopā visus prātus, lai atminētu šo mīklu.

—   Esam ar mieru, mīļais Edvard, — lēdija Helēna atsaucās.

—   Vispirms, — Glenervens turpināja, — mums jāņem vērā, ka šai dokumentā ir trīs dažādas faktu grupas: pirmkārt, tādi fakti, kurus mēs zinām, otrkārt, tādi, kurus mēs varam noskārst, un, treškārt, tādi, kur.us mēs nezinām. Ko mēs zinām? Mēs zinām, ka 1862. gada 7. jūnijā cietis avāriju trīsmastu kuģis «Britānija» no Glazgovas, ka divi matroži un kap­teinis iemetuši šo dokumentu jūrā trīsdesmit septītajā platuma grādā un vienpadsmitajā minūtē un ka viņi lūdz palīdzību.

—   Pilnīgi pareizi, — majors apliecināja.

—   Ko mēs varam noskārst? — Glenervens turpināja. — Vispirms to, ka avārija notikusi dienvidu jūrās, un tūdaļ es gribētu pievērst jūsu uzmanību vārdam gonie. Vai tas nenorāda uz kādas zemes nosaukumu?

—   Patagonija! — lēdija Helēna iesaucās.

—   Bez šaubām.

—   Bet vai Patagoniju šķērso trīsdesmit septītā paralēle? — majors noprasīja.

—   To var viegli pārbaudīt, — Džons Mengls atbildēja, izklādams uz galda Dienvidamerikas karti. — Pilnīgi pareizi. Patagoniju tiešām skar • trīsdesmit septītā paralēle. Tā šķērso Araukāniju, iet caur Patagonijas ziemeļu apgabalu pampām un iesniecas Atlantij.as okeānā.

—   Labi. Turpināsim. Divi matroži un kapteinis abor… abordent, tas ir, sasniedz krastu. Kādu? Contin… kontinentu. Ievērojiet: nevis salu, bet kontinentu. Kāds liktenis viņus piemeklējis? Par to mums stāsta divi viedīgi burti — pr. Šie nelaimīgie, kā redzams, ir pris — sagūstīti vai prisonniers — gūstekņi. Kas viņus sagūstījis? Cruels Indiens — nežēlīgie indiāņi. Vai tas neskan pārliecinoši? Vai trūkstošie vārdi paši nenostājas tukšajās vietās? Vai dokumenta saturs nekļūst skaidrs? Vai jums neataust atklāsmes gaisma?

Glenervens runāja ar lielu pārliecības spēku. Viņa acīs dega nesatrici­nāma ticība. Runātāja, iedvesma pārņēma arī klausītājus, un viņi vienā balsī sauca:

—   Protams! Protams!

Pēc brīža lords Edvards turpināja:

—   Visas šīs hipotēzes, dārgie draugi, man šķiet ļoti ticamas. Manuprāt, katastrofa notikusi pie Patagonijas krastiem. Turklāt Glazgovā es pacen­tīšos noskaidrot, kāds bijis «Britānijas» ceļa mērķis. Tad mēs droši zinā­sim, vai kuģis varējis atrasties šais ūdeņos.

— Mums nemaz nav jāmeklē tik tālu, — Džons Mengls ieminējās. — Man ir «Mercantile and Shipping Gazette» komplekts, kurā mēs atra­dīsim precīzas ziņas.

—   Dodiet šurp, paskatīsimies! — lēdija Glenervena mudināja.

Džons Mengls paņēma 1862. gada avīzes un ātri tās pārlapoja. Nemaz

ilgi nevajadzēja meklēt, drīz vien kapteinis gandarīts izlasīja:

—   «1862. gada 30. maijs. Peru. Kalao. Ar kravu uz Glazgovu, «Britā- nija», kapteinis Grants.»

—   Grants! — lords Glenervens iesaucās. — Tas drosmīgais skots, kurš gribēja nodibināt Klusajā okeānā Jaunskotiju?

—  Jā, tas pats, — Džons Mengls atbildēja. — 1861. gadā viņš izbrauca no Glazgovas ar «Britāniju», un kopš tā laika par viņu nav nekādu ziņu.

—   Par to vairs nevar būt šaubu! — Glenervens iesaucās. — Tas ir viņš! «Britānija» atstāja Kalao 30. maijā un 7. jūnijā, nedēļu pēc izbrauk­šanas, avarēja pie Patagonijas krastiem. Šķietami neatšifrējamās vārdu paliekas vēstī par šā kuģa likteni. Kā redzat, dārgie draugi, lielum lielo daļu patiesības mēs esam jau izdibinājuši. Palicis tikai viens vienīgs ne­zināmais — mums trūkst garuma grāda.

—   Tas nemaz nav vajadzīgs, — Džons Mengls paziņoja. — Tā kā zeme ir zināma, tad ar platuma grādu vien es apņemos atrast katastrofas vietu.

—   Tātad mēs zinām visu? — lēdija Helēna vaicāja.

—   Visu, mīļā Helēna, un tās vietas, ko dokumentā izdzēsis jūras ūdens, es varu aizpildīt bez kādām grūtībām, it kā rakstītu, kapteinim Grantam diktējot.

Lords Glenervens tūdaļ paņēma spalvu un drošu roku uzrakstīja šadas rindas:

1862. gada 7. jūnijā trismastu kuģis «Britānija» no Glazgovas avarēja pie Patagonijas krastiem Dien­vidu puslodē. Divi matroži un kapteinis Grants mē­ģinās sasniegt kontinentu, kur nežēlīgie indiāņi viņus sagūstīs. So dokumentu viņi iemetuši jūrā… garuma un 37° 11' platuma grādos. Sniedziet viņiem palī­dzību, citādi viņi aizies bojā.