Iepriekš noteikuši virzienu, ekspedīcijas dalībnieki jau rītausmā devās ceļā. Koku un krūmu sakņu nostiprināta, zemes virskārta šeit bija gluži cieta: nebija vairs smilšu, no kurām veidojas medanas, nedz arī smalko putekļu, kas virmo gaisā. Zirgi raiti soļoja starp savdabīgās pampu zāles — pahabravas ceriem, kuros indiāņi patveras negaisa laikā. Aizvien retāk ceļā gadījās miklas liekņas, kur aug vītoli un vietējais augs gygnerium argenteum, kas ciena saldūdens tuvumu. Zirgi, atraduši šais liekņās ūdeni, allaž krietni nodzērās, itin kā gribēdami dzesēt slāpes priekšdienām. Talkavs, jādams pa priekšu, šaustīja krūmus. Viņš baidīja prom čolinas, ļoti bīstamas indīgās čūskas, no kuru kodiena nepilnas stundas laikā nobeidzas pat vērsis. Talkava veiklais zirgs lēca pāri krūmiem, palīdzēdams savam saimniekam iemīt stigu pārējiem zirgiem.,
Zirgi raiti soļoja.
Jāt pa gludo līdzenumu nebija grūti, un ceļinieku pulciņš ātri virzījās uz priekšu. Visapkārt pletās tā pati prērija, kur simt jūdžu apkaimē, šķiet, nevarētu atrast pat ne mazu akmentiņu. Bezgalīga vienmuļība. Nekādu izmaiņu ainavā, nekādu pārsteigumu. Patiesi, vajadzēja būt Paganelam, vienam no tiem zinātniekiem entuziastiem, kuri saredz to, ko citi neredz, lai interesētos par dažādiem sīkumiem. Kas tad saistīja viņa uzmanību? Pat viņam pašam būtu grūti atbildēt uz šo jautājumu. Kāds krūmiņš, kāds zāles stiebriņš. Taču ar to pietika, lai atraisītu zinātniekam mēli un viņš sāktu mācīt Robertu, kas labprāt viņā klausījās.
Arī 29. oktobrī, cik tālu vien skatiens sniedza, visapkārt pletās tas pats bezgala vienveidīgais līdzenums. Ap pulksten diviem dienā ceļinieki ieraudzīja zem zirgu kājām izbalojušus dzīvnieku kaulus. Tās bija milzīga vēršu bara paliekas. Šie kauli negulēja līkloču līnijā, kā parasti ceļā mēdz nokrist cits pēc cita spēku zaudējušie dzīvnieki. Tāpēc neviens nevarēja izskaidrot, kālab vienuviet tik daudz skeletu. Nespēdams rast izskaidrojumu, Paganels griezās ar jautājumu pie Talkava, kas nekavējoties kaut ko atbildēja.
Ģeogrāfa izsauciens «Nevar būt!» un patagoņa apstiprinošais galvas mājiens visus ļoti ieinteresēja.
— Kas šeit ir bijis? — viņi jautāja.
— Debesu uguns, — ģeogrāfs atbildēja.
— Kā gan zibens spējis nodarīt tik lielu postu?! — Toms Ostins iesaucās. — Vienā spērienā nolikt gar zemi piecsimt vēršu!
— Talkavs to apgalvo, un Talkavam ir taisnība. Es viņam ticu, jo pērkona negaisi pampās, starp citu, ir sevišķi neganti. Ka tikai mums tie nebūtu jāizbauda!
— Šausmīgi karsts, — Vilsons ieteicās.
— Termometrs droši vien rāda trīsdesmit grādus ēnā, — Paganels atsaucās.
— Tas mani nepārsteidz, — Glenervens sacīja, — es jūtu, ka mani caurstrāvo elektrība. Cerēsim, ka šāds karstums ilgi neturēsies.
— Ko jūs! — Paganels iebilda. — Uz laika maiņu nav ko cerēt. Pie apvāršņa neredz ne dūmakas.
— Jo ļaunāk, — Glenervens noteica, — karstums pārāk nokausējis zirgus. Un tev, manu zēn, vai tev nav pārāk karsti? — viņš piemetināja, pievērsdamies Robertam.
— Nē, milord, — jaunais Grants atbildēja. — Karstums man patīk. Tas tik ir ko vērts!
— Sevišķi ziemā, — majors dziļdomīgi noteica, izpūzdams gaisā cigāra dūmu.
Vakarā ceļinieki apstājās pie kāda pamesta rančo, salmiem apjumtas māla būdas. Blakus būdai atradās aploks, kura pussapuvušais mietu žogs vēl varēja naktī pasargāt zirgus no lapsām. Pašiem zirgiem šie viltīgie zvēri neko nevar nodarīt, taču tie pārgrauž apaušus, un zirgi, izmantodami to, aizbēg brīvībā.
Dažu soļu attālumā no rančo bija izrakta bedre, kas acīmredzot kalpoja par virtuvi, jo tajā vēl bija saglabājušies atdzisuši pelni. Būdā atradās sols, ar vēršādu pārklāta guļvieta, katliņš, iesms un mate vārāmais trauks. Dienvidamerikā mate ir plaši izplatīts dzēriens. Tā ir indiāņu tēja. Mate gatavo no kaltētu zāļu uzlējuma un, tāpat kā daudzus amerikāņu dzērienus, sūc caur salmiņu. Izpildot Paganela lūgumu, Talkavs pagatavoja vairākas tases mate, un ceļinieki pēc vakariņām to labprāt iebaudīja, atzīdami par brīnišķīgu dzērienu.
Saule 30. oktobra rītā uzlēca, ietinusies kvēlojošā dūmakā, un raidīja uz zemi svelmējošus starus. Temperatūra šai dienā solījās būt neparasti augsta, un līdzenumā diemžēl nebija nekādas paēnas. Ceļinieku pulciņš tomēr varonīgi devās tālāk uz austrumiem. Vairākkārt viņi sastapa ceļā milzīgus ganāmpulkus. Nejaudādami šai spiedīgajā karstumā plūkt zāli, lopi gulēja, laiski izstiepušies. Sargu vai, pareizāk sakot, ganu nekur nemanīja. Sos milzīgos govju un vēršu barus uzraudzīja vienīgi suņi, kas, slāpju mocīti, bija pieraduši zīst aitas. Vērši šeit ir rāmas dabas, un viņus nesatricina sarkanā krāsa kā viņu Eiropas ciltsbrāļus.
— Tas droši vien tāpēc, ka viņi ganās republikas pļavās, — Paganels sacīja, priecādamies pats par savu asprātību, kura, šķiet, bija pārāk franciska.
Ap dienas vidu pampās iezīmējās dažas pārmaiņas, kas nevarēja palikt nemanītas vienmuļības nogurdinātam skatienam. Zālaugu kļuva aizvien mazāk. Tie atdeva vietu sausajiem dadžiem un gigantiskiem, deviņas pēdas augstiem dzelkšņiem, kuri varētu aplaimot visas pasaules ēzeļus. Sur tur bija redzami tumšzaļi, adataini augi, kādi parasti sastopami sausuma piemeklētos apvidos. Līdz šim prērijas mālainajā augsnē saglabājies mitrums deva ganībām veldzi, un zāles paklājs bija biezs un krāšņs. Turpretī tagad zaļais paklājs, vietumis izdilis, vietumis pārrauts, atsedza skatienam savu lieso pamatni. Talkavs norādīja ceļiniekiem uz šīm aizvien pieaugošā sausuma pazīmēm.