— Man pret šādu pārmaiņu nav nekādu iebildumu, — Toms Ostins ierunājās. — Visu laiku tikai zāle un zāle, galu galā tas reiz var apnikt.
— Nevajag aizmirst: kur zāle, tur arī ūdens, — atsaucās majors.
— Pagaidām ūdens mums netrūkst, — sarunā iejaucās Vilsons, — un ceļā mēs droši vien šķērsosim ne vienu upi vien.
Ja šos vārdus būtu dzirdējis Paganels, viņš, protams, nebūtu palaidis garām izdevību paskaidrot, ka starp Kolorado un Argentīnas provinces sjerrām upes sastopamas visai reti, taču tieši tai brīdī viņš skaidroja Glenervenam kādu parādību, kas bija piesaistījusi lorda uzmanību.
Jau labu laiku gaisā bija jūtama tāda kā deguma smaka, lai gan uguns pie apvāršņa nebija redzama. Nemanīja arī dūmus, kas liecinātu par attālu ugunsgrēku. Šai parādībai nevarēja rast nekādu dabisku cēloni. Drīz vien svilstošas zāles smaka kļuva tik stipra, ka visi, izņemot Paganelu un Talkavu, jutās pārsteigti. Ģeogrāfs, kā allaž, varēja izskaidrot jebkuru parādību un pastāstīja saviem draugiem:
— Mēs neredzam uguni, bet jūtam dūmu smaku. Tomēr paruna, ka nav dūmu bez uguns, ir spēkā tiklab Amerikā, kā Eiropā. Tātad uguns kaut kur ir. Tikai pampas ir tik līdzenas, ka gaisa plūsmām šeit nekas nestāv ceļā un degošās zāles smaka bieži vien saožama septiņdesmit piecu jūdžu attālumā.
— Septiņdesmit piecu jūdžu attālumā? — majors šaubīdamies pārjautāja.
— Tieši tā, — Paganels apstiprināja. — Varu vēl piebilst, ka šie ugunsgrēki izplatās ar lielu ātrumu un bieži vien aptver milzu platības.
— Kas tad aizdedzina prērijas? — Roberts pajautāja.
— Dažkārt zibens, kad zāle saules svelmē izkaltusi, citreiz paši indiāņi.
— Kāpēc viņi to dara?
— Indiāņi uzskata — nezinu, cik pamatots šāds uzskats, — itin kā pampās pēc ugunsgrēkiem labāk augot zāle. Tas, iespējams, ir mēģinājums uzlabot zemes auglību ar pelniem. Taču, manuprāt, šo ugunsgrēku galvenais nolūks ir iznīcināt miljardiem ērču, parazītisku kukaiņu, kuri moka nost ganāmpulkus.
— Bet šāds radikāls līdzeklis var maksāt dzīvību dažam labam līdzenumā klīstošam dzīvniekam, — majors aizrādīja.
— Jā, dažs labs sadeg, taču, ņemot vērā dzīvnieku daudzumu, tam nav nekādas nozīmes.
— Man nerūp indiāņi — tā ir viņu pašu darīšana, — Maknebs turpināja, — bet gan ceļinieki, kas jāj caur pampām. Vai ugunsgrēks viņus nevar pārsteigt un apņemt ar liesmām?
— Un kā vēl! — Paganels iesaucās ar acīm redzamu gandarījumu. — Reizēm tas atgadās, un man nebūtu nekas pretī piedalīties šādā izrādē.
— Tas izklausās pēc mūsu zinātnieka, — Glenervens sacīja, — zinātnes labā viņš būtu ar mieru dzīvs sadedzināties.
— To gan ne, dārgais Glenerven, esmu lasījis Kūperu, un viņa Ādzeķe iemācījis mani izglābties no liesmām. Vajag tikai izraut zāli vairāku tuāžu lielā aplī. Nekas nav vieglāk izdarāms. Tāpēc mani itin nemaz nebaida ugunsgrēka tuvošanās, gluži otrādi, es alkstu to ieraudzīt.
Paganela alkām tomēr nebija lemts piepildīties; ja arī viņš mazliet apcepa, tad vienīgi karstajos saules staros, kas tiešām neizturami svel- mēja. Zirgi šai tropiskajā karstumā smagi elsoja. Uz paēnu nebija nekādu cerību. Ja nu vienīgi, kad kvēlojošo disku aizklāja kāds rēns mākonītis. Tad ēna slīdēja pāri bezgalīgajam līdzenumam un jātnieki skubināja zirgus, gribēdami palikt atsvaidzinošajā ēnā, kuru austrumu vējš dzina uz priekšu kopā ar mākoni. Taču zirgi drīz vien atpalika un neaizklātais dienas spīdeklis atkal lēja uguns versmi pār izdedzināto pampu zemi.
Izrādījās, Vilsons, apgalvodams, ka ūdens krājumi esot pietiekami, nebija ņēmis vērā neremdināmās slāpes, kas šai dienā mocīja viņa ceļabiedrus. Arī viņa paredzējums, ka ceļā droši vien gadīšoties kāda upe, bija stipri pārsteidzīgs. Patiesībā upju nebija nemaz, jo gludajā līdzenumā tās nevarēja rast piemērotu gultni. Arī indiāņu izraktās mākslīgās ūdenskrātuves bija izsīkušas. Redzēdams, ka sausuma pazīmes ar katru jaunu jūdzi kļūst aizvien krasāk izteiktas, Paganels uzsāka sarunu ar Talkavu un jautāja viņam, kur viņš cerot atrast ūdeni.
— Saliņas ezerā, — indiānis atbildēja.
— Kad mēs to sasniegsim?
— Rītvakar.
Argentīnieši, ceļodami pa pampām, parasti rok akas un uziet ūdeni dažu tuāžu dziļumā. Taču mūsu ceļiniekiem nebija vajadzīgo darbarīku un viņi nevarēja izmantot šo ūdens ieguves veidu. Vajadzēja iztikt ar mazāku ūdens devu, un, lai arī neizturamas slāpes nevienu nemocīja, tomēr tās pilnīgi apmierināt neviens nevarēja.
Vakarā, nojājuši trīsdesmit jūdzes, ceļinieki apmetās uz naktsguļu. Visi cerēja izgulēt dienā uzkrāto nogurumu, taču moskītu un odu mākoņi viņus, burtiski, tirdīja. So kukaiņu parādīšanās liecināja, ka grozīsies vējš, un tiešām drīz vien tas mainīja virzienu un sāka pūst no ziemeļiem. Turpretī uzmācīgie kukaiņi šai apvidū parasti pazūd vienīgi reizēs, kad vējš iegriežas dienvidos vai dienvidrietumos.
Majors mierīgi pacieta sīkās dzīves likstas, turpretī Paganels šķendējās par ikvienu likteņa dzēlienu, viņš sūtīja pie visiem velniem moskītus un odus un nevarēja vien beigt gausties, ka nav paskābināta ūdens, ar ko veldzēt tūkstošiem sūrstošo kodumu. Lai gan majors centās viņu nomierināt, sacīdams, ka vajadzētu justies laimīgam jau tāpēc vien, ka no trīs simti tūkstošiem kukaiņu sugām, kas pazīstamas dabaszinātniekiem, viņiem darīšanas vienīgi ar divām, Paganels nākamajā rītā tomēr pamodās visai nelāgā garastāvoklī.