Taču, kad ekspedīcija jau gaismas svīda posās ceļā, ģeogrāfs nebija skubināms, jo tai pašā dienā vajadzēja sasniegt Saliņas ezeru. Zirgi bija pagalam noguruši un beidzās vai nost aiz slāpēm. Jātnieki no saviem krājumiem gan atlicināja ūdeni arī zirgiem, tomēr viņu tiesa bija visai niecīga. Sausums lika sevi manīt aizvien vairāk un karstums šķita vēl neizturamāks, jo pūta putekļiem piesātinātais ziemeļvējš, pampu samums.
Sajā dienā ceļojuma vienmuļību uz brīdi izkliedēja kāds starpgadījums. Pēkšņi Milredijs, kas jāja pa priekšu, pagriezās atpakaļ un ziņoja, ka tuvojas kāda indiāņu nodaļa. Šī sastapšanās tika uzņemta dažādi. Glenervens cerēja, ka indiāņi varēs sniegt kādas ziņas par «Britānijas» jūrniekiem. Turpretī Talkavs nejutās iepriecināts par iespēju sastapties ar klejotājiem indiāņiem. Viņš uzskatīja tos par laupītājiem un centās izvairīties no šīs tikšanās. Pēc viņa norādījuma ceļinieku pulciņš saspiedās cieši kopā un satvēra ieročus. Vajadzēja būt gataviem uz visu.
Drīz vien parādījās indiāņu nodaļa. Tajā nebija vairāk par desmit jātniekiem, un patagoņi tas nomierināja. Indiāņi apstājās apmēram simt soļu attālumā. Tagad viņi bija labi redzami, šie iezemieši piederēja pie tās pampu cilts, kuru 1833. gadā sakāva ģenerālis Rosass. Viņi bija lieliski savas rases pārstāvji: gara auguma, augstu, izliektu pieri, olīvkrāsas ādu. Indiāņi bija tērpušies gvanako un sesku ādās, apbruņojušies ar divdesmit pēdu gariem šķēpiem, lingām, bolām un laso. Pēc tā, cik veikli viņi vadīja zirgus, varēja spriest, ka viņi ir prasmīgi jātnieki.
Apstājušies simt soļu attālumā no ceļiniekiem, indiāņi par kaut ko apspriedās, kliedza un žestikulēja. Glenervens izjāja viņiem pretī. Taču viņš nenojāja ne divas tuāzes, kad indiāņu nodaļa spēji pagriezās un neticami ātri izgaisa skatienam. Mūsu ceļinieku nokausētie zirgi nekad nebūtu varējuši viņus panākt.
— Gļēvuļi! — Paganels iesaucās.
— Godīgi ļaudis tik nadzīgi nemuktu, — Maknebs piebilda.
— Kas tie par indiāņiem? — Paganels jautāja Talkavam.
— Gaučo, — patagonis atbildēja.
— Gaučo, — Paganels atkārtoja, pagriezdamies pret ceļabiedriem. — Gaučo! Tādā gadījumā mums nevajadzēja būt tik piesardzīgiem. No šiem indiāņiem nav ko baidīties.
— Kāpēc tā? — majors noprasīja.
— Tāpēc, ka gaučo ir miermīlīgi zemnieki.
— Jūs esat pārliecināts, Paganel?
— Bez šaubām. Viņi noturēja mūs par laupītājiem un aizaulekšoja prom.
— Es tomēr domāju, ka viņi neuzdrošinājās mums uzbrukt, — Glenervens iebilda, aizkaitināts, ka nav izdevies parunāties ar iezemiešiem, lai tie būtu kas būdami.
— Pilnīgi pareizi, — majors paziņoja, — ja nemaldos, šie gaučo ir nevis miermīlīgi zemnieki, bet gan veikli un bīstami laupītāji.
— Blēņas! — Paganels iesaucās.
Un viņš tik dedzīgi sāka apcerēt šo etnoloģijas jautājumu, ka aizkaitinātais majors, par spīti savai atturībai, atļāvās atcirst:
— Manuprāt, jums nav taisnība, Paganel.
— Nav taisnība? — zinātnieks pārjautāja.
— Jā. Pat Talkavs šos indiāņus noturēja par laupītājiem, un Talkavs, domājams, viņus pazīst.
— Tas vēl neko nenozīmē, Talkavs šoreiz kļūdījies, — Paganels skarbi attrauca. — Gaučo ir miermīlīgi zemkopji, visparastākie gani, nekas vairāk. Es pats esmu tā rakstījis pietiekami pazīstamajā brošūrā par pampu iezemiešiem.
— Tātad jūs esat kļūdījies, Paganela kungs.
— Es kļūdījies, Makneba kungs?
— Tās pašas izklaidības dēļ, ja vēlaties zināt, — majors palika pie savām domām, — un nākamajos izdevumos jums vajadzēs izdarīt attiecīgus labojumus.
Paganels, juzdamies sāpīgi aizskarts, ka viņa ģeogrāfijas zināšanas tiek ne vien apstrīdētas, bet kļūst par ņirgāšanās objektu, saīga aizvien vairāk.
— Ielāgojiet, cienītais kungs, — viņš sacīja majoram, — ka manām grāmatām nekādi kļūdu labojumi nav vajadzīgi.
— Nē, ir vajadzīgi, vismaz šai gadījumā! — Maknebs atcirta, parādīdams ne mazāku stūrgalvību.
— Kā redzams, cienītais kungs, jūs kļūstat kašķīgs, — Paganels iedzēla.
— Bet jūs, kā redzams, — rupjš! — majors dzēla pretī.
Strīds acīmredzot draudēja pieņemt visai plašus apmērus, lai gan strīda iemesls nebija to pelnījis. Tāpēc Glenervens uzskatīja par vajadzīgu iejaukties.
— Patiesi, — viņš sacīja, — jūsu strīdā vērojama gan kašķība, gan rupjība. Es brīnos par jums abiem.
Patagonis, nesaprazdams, par ko strīdas, bez grūtībām noskārta, ka abi draugi tūlīt saies ragos. Viņš pasmaidīja un mierīgi sacīja:
— Tas ir ziemeļu vējš.
— Ziemeļu vējš! — Paganels iesaucās. — Kāds tam sakars ar ziemeļu vēju?
— Kas tur ko nesaprast, — Glenervens atsaucās, — ziemeļu vējš ir jūsu nelāgā garastāvokļa cēlonis. Esmu dzirdējis, ka Amerikas dienvidos tas ārkārtīgi uzbudinot nervu sistēmu.
— Zvēru pie svētā Patrika, jums taisnība, Edvard! — majors iesaucās un sāka skaļi smieties.
Turpretī pārlieku iekarsušais Paganels negribēja tik viegli mest strīdam mieru un pavērsās pret Glenervenu, kura iejaukšanās viņam šķita nepiedienīga.
— Tātad, pēc jūsu domām, milord, — viņš sacīja, — mana nervu sistēma atrodas uzbudinājuma stāvoklī?
— Protams, Paganel, un iemesls tam ir ziemeļu vējš, kas pampās dažkārt noved cilvēku pat līdz noziegumam tāpat kā tramontāns Romas apkaimē.