— Līdz noziegumam! — zinātnieks attrauca. — Tātad es izskatos pēc cilvēka, kas grasās pastrādāt noziegumu?
— Gluži tā es neteicu.
— Sakiet taču atklāti, ka es gribu jūs nogalināt!
— O! Jūs tiešām iedvešat man bailes! — Glenervens iesaucās, nevarēdams apvaldīt smieklus. — Par laimi, ziemeļu vējš nepūš ilgāk par vienu dienu.
Glenervena vārdi izraisīja veselu smieklu šalti. Paganels iecirta piešus zirgam sānos un aizauļoja uz priekšu, lai vientulībā izkliedētu nelāgo garastāvokli. Pēc stundas ceturkšņa viņš jau bija pilnīgi aizmirsis strīdu.
Tā zinātnieks šai dienā uz brīdi palika neuzticīgs savam lādzīgajam raksturam, taču Glenervens bija pareizi norādījis, ka cēlonis šim vājuma mirklim ir tīri ārējs.
Pulksten astoņos vakarā Talkavs, kas jāja kādu gabalu pa priekšu, pavēstīja, ka viņi tuvojas sengaidītajam ezeram. Pēc ceturtdaļstundas ceļinieku pulciņš jau jāja lejup pa Saliņas ezera krastu. Taču ceļiniekus gaidīja rūgta vilšanās. Ezers bija izžuvis.
XVIII nodaļa Ūdeni meklĒjot
Ar Saliņas ezeru beidzas lagūnu virkne, kas stiepjas starp Ventanas un Gvamini sjerrām. Kādreiz no Buenosairesas šurp devās pēc sāls veselas ekspedīcijas, jo ezera ūdeņi satur ievērojamu daudzumu nātrija hlorīda. Tagad svelmainaja Karstuma ūdens bija izgarojis, sals nosedies un ezers pārvērties milzīgā, žilbinošā spogulī.
Kad Talkavs runāja par Saliņas ezera dzeramo ūdeni, viņam padomā bija saldūdens upes, kas daudzās vietās tajā ietek. Taču patlaban visas upītes, tāpat kā pats ezers, bija sausas. Kvēlojošā saule bija visu izdzērusi. Nav grūti iedomāties sāpīgo vilšanos, kad izslāpušie ceļinieki ieraudzīja Saliņas ezera izžuvušos krastus. Nekavējoties vajadzēja pieņemt kādu lēmumu. Tas mazumiņš ūdens, kas vēl atradās ādas maisos, bija stipri sasmacis un nevarēja dzesēt slāpes. Bet slāpes mocīja aizvien negantāk. Šās visupirinās nepieciešamības priekšā atkāpās pat bads un nogurums. Novārgušie ceļinieki patvērās rukā — ādas teltī, kuru iezemieši bija uzcēluši un atstājuši kādā nelielā ieplakā. Zirgi, nogūlušies ezera dūņainajā krastā, ar acīm redzamu riebumu košļāja ūdenszāles un sausās niedres.
Kad visi bija sanākuši rukā, Paganels lūdza Talkavu izteikt savas domas, kā rīkoties tālāk. Lai gan ģeogrāfs un indiānis sarunājās ātri, atsevišķus vārdus Glenervenam tomēr izdevās uztvert. Talkavs runāja mierīgi, toties Paganels žestikulēja par abiem. Dialogs ilga vairākas minūtes. Tad patagonis sakrustoja rokas uz krūtīm.
— Ko viņš sacīja? — Glenervens jautāja. — Cik sapratu, viņš iesaka .mums sadalīties.
— Jā, divās grupās, — Paganels atbildēja. — Tie, kuru zirgi aiz noguruma un slāpēm tikko velkas, turpinās kā varēdami ceļu pa trīsdesmit septīto paralēli. Turpretī tie, kuru zirgi možāki, izrausies uz priekšu, lai pirmie sasniegtu Gvamini upi, kaš ietek Sanlukasa ezerā trīsdesmit vienu jūdzi[24] no šejienes. Ja ūdens tur būs pietiekamā daudzumā, pirmā grupa sagaidīs ceļabiedrus Gvamini krastos. Bet, ja arī šī upe izžuvusi, pirmā grupa dosies atpakaļ pretī otrajai, lai aiztaupītu biedriem veltīgu ceļa .gabalu.
— Bet pēc tam? — Toms Ostins vaicāja.
— Tad vajadzēs jāt septiņdesmit piecas jūdzes uz dienvidiem līdz "Ventanas sjerras pirmajiem atzarojumiem, kur upju ir ļoti daudz.
— Padoms nav slikts, — Glenervens sacīja. — Un mums tūdaļ tam jāseko. Manu zirgu ūdens trūkums vēl nav pārāk novārdzinājis, un es pie sākos jāt līdzi Talkavam.
— Ak, milord, ņemiet līdz ari mani! — Roberts lūdzās, itin kā runa būtu par jautru izpriecu.
— Vai tu varēsi tikt mums līdz, manu zēn?
— O! Man ir labs zirgs, kas tā vien raujas uz priekšu … Vai ņemsit mani, milord? … Es jūs ļoti lūdzu!
— Lai notiek, manu zēn! — Glenervens piekrita, patiesībā juzdamies iepriecināts, ka nebūs jāšķiras no Roberta. — Tas nevar būt, — viņš piebilda, — ka mēs trijatā neuzietu svaigu un tīru ūdeni.
— Bet es? — Paganels iejautājās.
— Jūs, dārgais Paganel, paliksit kopā ar rezerves nodaļu, — majors atsaucās. — Jūs pārāk labi pazīstat trīsdesmit septīto paralēli, Gvamini upi un visas pampas, lai atstātu mūs. Nedz Milredijs, nedz Vilsons, nedz es — neviens no mums nebūs spējīgs aizkļūt līdz noliktajai satikšanās vietai. Turpretī drosmīgā Zaķa Paganela vadībā mēs paļāvīgi dosimies uz priekšu.
— Būs vien jāpadodas liktenim, — ģeogrāfs piekrita, juzdamies glaimots, ka viņam uzticēta nodaļas vadība.
— Tikai pielūkojiet, ka nekļūstat izklaidīgs, — majors piebilda. — Ne- aizvediet mūs turp, kur mums nav ko iesākt, piemēram, atpakaļ uz Klusā okeāna krastiem!
— Jūs būtu to pelnījis, neciešamais major! — Paganels smiedamies atteica. — Bet sakiet, dārgais Glenerven, — kā jūs sapratīsities ar Tal- kavu?
— Es domāju, ka mums ar patagoņi nebūs vajadzības daudz runāt, — Glenervens atbildēja. — Bet ārkārtējos apstākļos pietiks ar nedaudzajiem spāņu vārdiem, kurus es zinu, lai mēs viens otru saprastu.
— Tad dodieties ceļā, mans krietnais draugs, — Paganels sacīja.
— Vispirms paēdīsim vakariņas, — Glenervens ierosināja, — un no- snaudīsim kādu brītiņu.
Ceļinieki iebaudīja sausu ēdienu, kas viņus maz spirdzināja, un nolikās gulēt, jo nekas cits nebija darāms. Paganels sapnī redzēja plašas straumes, ūdenskritumus, upes, upītes, dīķus, strautus, pat pilnas karafes, vārdu sakot, visu, kur parasti atrodams dzeramais ūdens. Tie bija mokoši murgi.
Nākamajā dienā pulksten sešos no rīta Talkava, Glenervena un Roberta Granta zirgi jau bija apsegloti. Zirgus padzirdīja ar pēdējām ūdens paliekām, kuras viņi gan alkatīgi dzēra, taču bez kādas baudas, jo ūdens patiesi bija pretīgs. Pēc tam visi trīs jātnieki uzlēca seglos.
— Uz redzēšanos! — viņiem nopakaļ sauca majors, Ostins, Vilsons un Milredijs.
— Un, galvenais, pacentieties neatgriezties atpakaļ! — Paganels piemetināja.
Drīz vien patagonis, Glenervens un Roberts ar skumjām pazaudēja no redzes loka ģeogrāfa attapībai uzticēto ceļinieku pulciņu.
Saliņas ezera tuksnesis, pa kuru viņi tagad jāja, bija mālains līdzenums, kur auga kādas desmit pēdas augsti, nīkulīgi krūmi, mazas mimozas, kuras indiāņi dēvē par kuramamelēm, un krūmveida huma koki, kas satur daudz sodas. Sur tur vīdēja lielas sāls plātnes, kas apbrīnojami spoži atstaroja saules starus. Ja nebūtu negantās svelmes, šos barrero[25] varētu noturēt par ledāju rajonu. Kontrasts starp sauso, saules izdedzināto augsni un baltajiem, mirgojošajiem laukumiem darīja tuksnesi ārkārtīgi īpatnēju un interesantu.
Turpretī gluži citāda ainava vērojama Ventanas sjerrās, kurp mūsu ceļiniekiem būtu jādodas, ja izrādītos, ka Gvamini upe ir izžuvusi. Sis novads, kuru 1835. gadā izpētīja «Bīgla» ekspedīcijas vadītājs Ficrojs, ir neparasti auglīgs. Te plešas vislabākās indiāņu teritorijas ganības. Sjerru ziemeļrietumu nogāzes klāj lekna zāle, mazliet zemāk kuplo ar dažādu koku sugām bagāti meži. Tur aug maizes koks — algarobo —, kura augļus kaltē un smalki saberž, pēc tam cep indiāņu ciltīs iecienītu maizi; baltais kebračo, kura garie un lokanie zari atgādina Eiropas sēru vītolu; ļoti cietais sarkanais kebračo; naudubajs, kas ātri uzliesmo un bieži vien ir par iemeslu postošiem ugunsgrēkiem; viraro, kas zied ar violetiem piramīd- veida ziediem, un, beidzot, astoņdesmit pēdas augstais milzis timbo, zem kura zarotnes no saules stariem var paslēpties vesels ganāmpulks. Argentīnieši ne vienreiz vien mēģinājuši kolonizēt šo bagāto novadu, taču viņiem tā arī nav izdevies pārvarēt indiāņu naidīgumu.
Acīmredzot no kalnu grēdas gālēm lejup traucas daudzas upes, kas dāsni veldzē šo auglīgo zemi, un, patiesi, pat bargākajā sausumā šīs upes nekad neizsīkst. Taču, lai aizkļūtu līdz tām, vajadzēja nojāt simt trīsdesmit jūdzes uz dienvidiem. Tāpēc Talkava lēmums doties vispirms uz Gvamini bija saprātīgs, jo šī upe atradās daudz tuvāk un nevajadzēja arī novirzīties no nospraustā ceļa.
Trīs zirgi strauji aulekšoja uz priekšu. Šie lieliskie dzīvnieki, kā redzams, instinktīvi nojauta, kurp jātnieki viņus vada. īpaši nasks bija Tauka — nedz nogurums, nedz slāpes to nevarēja nokausēt. Kā putns tas laidās pār izžuvušām kanadām un kuramameles krūmiem, laiku pa laikam uzmundrinoši iezviegdamies. Glenervena un Roberta zirgi, labā parauga aizrauti, varonīgi sekoja Taukam, lai gan solis tiem bija smagāks. Talkavs^ itin kā pieaudzis pie segliem, noderēja par paraugu saviem ceļabiedriem tāpat kā Tauka saviem.
Patagonis bieži atskatījās uz Robertu Grantu. Redzēdams, ka puisēns seglos sēž stingri un droši, ar taisnu muguru, izrieztām krūtīm, brīvi nolaistām kājām, pie segliem piespiestiem ceļgaliem, viņš izteica savu atzinību ar uzmudinošu saucienu. Patiesi, Roberts Grants veidojās par lielisku jātnieku un bija pelnījis indiāņa uzslavu.
— B'ravo, Robert! — Glenervens sacīja. — Talkavs, kā redzams, izsaka tev atzinību. Viņš ir apmierināts ar tevi, manu zēn.
— Ar ko apmierināts, milord?
— Ar tavu labo jātnieka stāju.
— Es tikai cieši turos seglos — un vairāk nekā, — Roberts atbildēja> piesarkdams aiz labpatikas.
— Tas arī ir svarīgākais, Robert, — Glenervens turpināja. — Tu esi pārāk kautrīgs, taču es paredzu, ka tev ir visas dotības kļūt par pirmklasīgu sportistu.
— Nebūtu jau slikti, — Roberts smiedamies atbildēja. — Bet ko sacīs tēvs, kurš grib, lai es kļūstu par jūrnieku?
— Te nav nekādas pretrunas. Visi jātnieki nevar būt labi jūrnieki, toties visi jūrnieki spēj kļūt par labiem jātniekiem. Sēdēdami jāteniski uz rājām, viņi iemācās stingri turēties, bet savaldīt zirgu, pagriezt to uz vienu vai otru pusi, likt tam apgriezties apkārt — tas viss rodas pats no sevis, jo nekas nevar būt dabiskāks.
— Nabaga tēvs! — Roberts ieteicās. — Cik pateicīgs viņš būs jums, milord, kad jūs viņu izglābsit!
— Tu ļoti mīli tēvu, Robert?
— Jā, milord. Viņš bija tik labs pret māsu un mani! Par mums vien viņš domāja! Pēc katra jūras brauciena viņš pārveda mums dāvanas no visām tām zemēm, kuras bija apmeklējis, bet vēl dārgāki mums bija viņa maigie glāsti un mīļie vārdi. Ai, kad jūs iepazīsit manu tēti, arī jūs viņu iemīlēsit! Mērija ir viņam līdzīga. Viņam tāda pati balss kā Mērijai. Jūrniekam tas ir pat savādi, vai ne?
— Jā, ļoti savādi, Robert, — Glenervens piekrita.
— Es viņu vēl redzu acu priekšā, — puisēns turpināja, itin kā runādams pats ar sevi. — Mīļais, jaukais tētis! Kad biju maziņš, viņš ieaijāja mani klēpī, allaž dungodams kādu senu skotu dziesmiņu, kurā stāstīts par mūsu dzimtenes ezeriem. Reizēm šī dziesmiņa man ienāk prātā, taču