— Uz redzēšanos! — viņiem nopakaļ sauca majors, Ostins, Vilsons un Milredijs.
— Un, galvenais, pacentieties neatgriezties atpakaļ! — Paganels piemetināja.
Drīz vien patagonis, Glenervens un Roberts ar skumjām pazaudēja no redzes loka ģeogrāfa attapībai uzticēto ceļinieku pulciņu.
Saliņas ezera tuksnesis, pa kuru viņi tagad jāja, bija mālains līdzenums, kur auga kādas desmit pēdas augsti, nīkulīgi krūmi, mazas mimozas, kuras indiāņi dēvē par kuramamelēm, un krūmveida huma koki, kas satur daudz sodas. Sur tur vīdēja lielas sāls plātnes, kas apbrīnojami spoži atstaroja saules starus. Ja nebūtu negantās svelmes, šos barrero[25] varētu noturēt par ledāju rajonu. Kontrasts starp sauso, saules izdedzināto augsni un baltajiem, mirgojošajiem laukumiem darīja tuksnesi ārkārtīgi īpatnēju un interesantu.
Turpretī gluži citāda ainava vērojama Ventanas sjerrās, kurp mūsu ceļiniekiem būtu jādodas, ja izrādītos, ka Gvamini upe ir izžuvusi. Sis novads, kuru 1835. gadā izpētīja «Bīgla» ekspedīcijas vadītājs Ficrojs, ir neparasti auglīgs. Te plešas vislabākās indiāņu teritorijas ganības. Sjerru ziemeļrietumu nogāzes klāj lekna zāle, mazliet zemāk kuplo ar dažādu koku sugām bagāti meži. Tur aug maizes koks — algarobo —, kura augļus kaltē un smalki saberž, pēc tam cep indiāņu ciltīs iecienītu maizi; baltais kebračo, kura garie un lokanie zari atgādina Eiropas sēru vītolu; ļoti cietais sarkanais kebračo; naudubajs, kas ātri uzliesmo un bieži vien ir par iemeslu postošiem ugunsgrēkiem; viraro, kas zied ar violetiem piramīd- veida ziediem, un, beidzot, astoņdesmit pēdas augstais milzis timbo, zem kura zarotnes no saules stariem var paslēpties vesels ganāmpulks. Argentīnieši ne vienreiz vien mēģinājuši kolonizēt šo bagāto novadu, taču viņiem tā arī nav izdevies pārvarēt indiāņu naidīgumu.
Acīmredzot no kalnu grēdas gālēm lejup traucas daudzas upes, kas dāsni veldzē šo auglīgo zemi, un, patiesi, pat bargākajā sausumā šīs upes nekad neizsīkst. Taču, lai aizkļūtu līdz tām, vajadzēja nojāt simt trīsdesmit jūdzes uz dienvidiem. Tāpēc Talkava lēmums doties vispirms uz Gvamini bija saprātīgs, jo šī upe atradās daudz tuvāk un nevajadzēja arī novirzīties no nospraustā ceļa.
Trīs zirgi strauji aulekšoja uz priekšu. Šie lieliskie dzīvnieki, kā redzams, instinktīvi nojauta, kurp jātnieki viņus vada. īpaši nasks bija Tauka — nedz nogurums, nedz slāpes to nevarēja nokausēt. Kā putns tas laidās pār izžuvušām kanadām un kuramameles krūmiem, laiku pa laikam uzmundrinoši iezviegdamies. Glenervena un Roberta zirgi, labā parauga aizrauti, varonīgi sekoja Taukam, lai gan solis tiem bija smagāks. Talkavs^ itin kā pieaudzis pie segliem, noderēja par paraugu saviem ceļabiedriem tāpat kā Tauka saviem.
Patagonis bieži atskatījās uz Robertu Grantu. Redzēdams, ka puisēns seglos sēž stingri un droši, ar taisnu muguru, izrieztām krūtīm, brīvi nolaistām kājām, pie segliem piespiestiem ceļgaliem, viņš izteica savu atzinību ar uzmudinošu saucienu. Patiesi, Roberts Grants veidojās par lielisku jātnieku un bija pelnījis indiāņa uzslavu.
— B'ravo, Robert! — Glenervens sacīja. — Talkavs, kā redzams, izsaka tev atzinību. Viņš ir apmierināts ar tevi, manu zēn.
— Ar ko apmierināts, milord?
— Ar tavu labo jātnieka stāju.
— Es tikai cieši turos seglos — un vairāk nekā, — Roberts atbildēja> piesarkdams aiz labpatikas.
— Tas arī ir svarīgākais, Robert, — Glenervens turpināja. — Tu esi pārāk kautrīgs, taču es paredzu, ka tev ir visas dotības kļūt par pirmklasīgu sportistu.
— Nebūtu jau slikti, — Roberts smiedamies atbildēja. — Bet ko sacīs tēvs, kurš grib, lai es kļūstu par jūrnieku?
— Te nav nekādas pretrunas. Visi jātnieki nevar būt labi jūrnieki, toties visi jūrnieki spēj kļūt par labiem jātniekiem. Sēdēdami jāteniski uz rājām, viņi iemācās stingri turēties, bet savaldīt zirgu, pagriezt to uz vienu vai otru pusi, likt tam apgriezties apkārt — tas viss rodas pats no sevis, jo nekas nevar būt dabiskāks.
— Nabaga tēvs! — Roberts ieteicās. — Cik pateicīgs viņš būs jums, milord, kad jūs viņu izglābsit!
— Tu ļoti mīli tēvu, Robert?
— Jā, milord. Viņš bija tik labs pret māsu un mani! Par mums vien viņš domāja! Pēc katra jūras brauciena viņš pārveda mums dāvanas no visām tām zemēm, kuras bija apmeklējis, bet vēl dārgāki mums bija viņa maigie glāsti un mīļie vārdi. Ai, kad jūs iepazīsit manu tēti, arī jūs viņu iemīlēsit! Mērija ir viņam līdzīga. Viņam tāda pati balss kā Mērijai. Jūrniekam tas ir pat savādi, vai ne?
— Jā, ļoti savādi, Robert, — Glenervens piekrita.
— Es viņu vēl redzu acu priekšā, — puisēns turpināja, itin kā runādams pats ar sevi. — Mīļais, jaukais tētis! Kad biju maziņš, viņš ieaijāja mani klēpī, allaž dungodams kādu senu skotu dziesmiņu, kurā stāstīts par mūsu dzimtenes ezeriem. Reizēm šī dziesmiņa man ienāk prātā, taču
Roberts satvēra lorda roku un piespieda to pie lūpām.
neskaidri. Arī Mērija to atceras. Ai, kā mēs viņu mīlējām, milord! Zināt, manuprāt, vajag būt maziņam, lai tik ļoti mīlētu tēvu.
— Un vajag izaugt lielam, lai iemācītos viņu ciefrīt, manu zēn, — Glenervens piebilda, aizkustināts par vārdiem, kas izlauzās no skaidrās bērna sirds.
Šās sarunas.laikā zirgi pagausināja skrējienu un sāka iet soļiem.
— Mēs viņu atradīsim, vai ne? — Roberts iejautājās pēc klusuma brīža.
— Jā, mēs viņu atradīsim, — Glenervens atbildēja. — Talkavs uzvedīs mūs uz īstajām pēdām, es viņam ticu.
— Talkavs ir krietns indiānis, — Roberts atsaucās.
— Bez šaubām.
— Vai zināt ko, milord?
— Pasaki vispirms ko, lai varu tev atbildēt.
— Es gribu teikt, ka kopā ar mums ir vienīgi krietni cilvēki. Helēnas kundze, kuru es tik ļoti mīlu, allaž mierīgais majors, kapteinis Mengls, Paganela kungs un «Dunkana» matroži, tik drošsirdīgi, tik uzticami!