— Es zinu to, manu zēn, — Glenervens atbildēja.
— Bet vai jūs zināt, ka jūs esat vislabākais?
— Nē, to es nezinu.
— Tad ziniet to, milord. — Roberts satvēra lorda roku un piespieda to pie lūpām.
Glenervens rāmi papurināja galvu, un saruna pārtrūka, jo Talkavs ar rokas mājienu aicināja viņus neatpalikt. Vajadzēja pasteigties, domājot par tiem, kas bija palikuši aiz viņiem.
Jātnieki atkal devās uz priekšu aulekšos, taču drīz vien kļuva skaidrs, ka šādu tempu izturēs vienīgi Tauka. Dienas vidū vajadzēja ļaut zirgiem stundu atpūsties. Viņi bija tik ļoti pārguruši, ka neplūca vairs pat alfa- faras skumšķus, liesu, saules svelmē sakaltušu lucernu.
Glenervenu pārņēma nemiers. Sausuma pazīmes nemazinājās, un ūdens trūkums varēja kļūt liktenīgs. Talkavs klusēja un droši vien domāja, ka ļauties izmisumam, kamēr nav skaidrs, vai Gvamini tiešām izžuvusi, būtu priekšlaikus, ja vien vispār indiāņa sirds pazīst, kas ir izmisums.
Tad viņi atkal devās ceļā, un zirgi, kurus vajadzēja skubināt ar pātagu un piešiem, gribot negribot vilkās uz priekšu lēnā solī — neko vairāk viņi nejaudāja.
Talkavs būtu varējis aizsteigties priekšā saviem ceļabiedriem, jo Tauka to pāris stundās aizrautu līdz upei. Patagonim, bez šaubām, ta3 ienāca prātā, taču tikpat neapšaubāmi viņš negribēja atstāt savus biedrus vienus pašus pusceļā. Un indiānis lika Taukam gausināt soli. Talkāva zirga samierinājās ar to tikai pēc sīvas pretošanās: tas slējās pakaļkājās un mežonīgi zviedza. Sā'imnieks savaldīja zirgu vairāk ar vārdiem nekā ar spēku. Talkavs, burtiski, sarunājās ar savu zirgu, un Tauka, ja arī neatbildēja viņam, tad katrā ziņā visu saprata. Jādomā, ka patagoņa argumenti bija visai pārliecinoši, jo, kādu laiku «pastrīdējies», Tauka ļāvās pierunāties un pakļāvās saimniekam, tiesa, joprojām grauzdams laužņus.
Ja Tauka saprata Talkavu, tad ari Talkavs tikpat labi saprata Tauku. Gudrais dzīvnieks ar saviem smalkajiem maņu orgāniem sajuta gaisā miklumu: viņš alkatīgi to ieelpoja, kustinādams un klakšķinādams mēli, itin kā iemērkdams to spirdzinoša valgmē.
Patagonis nevarēja nesaprast: ūdens vairs nebija tālu. Viņš uzmundrināja savus ceļabiedrus, izskaidrodams viņiem Taukas nepacietību, kas drīz vien pārņēma arī abus pārējos zirgus. Viņi sasprindzināja pēdējos spēkus un aizaulekšoja nopakaļ indiānim.
Ap pulksten trim pēcpusdienā kādā iegravā parādījās bālgana svītra. Tā mirguļoja saules staros.
— Ūdens! — Glenervens iesaucās.
— Jā, ūdens, ūdens! — Roberts uzgavilēja.
Zirgi vairs nebija mudināmi. Nabaga dzīvnieki, sajuzdami jaunu spēka pieplūdumu, neapturami drāzās uz priekšu. Dažās minūtēs tie sasniedza Gvamini un kopā ar jātniekiem iebrida līdz krūtīm dzīvinošajā ūdenī.
Arī jātniekiem gribot negribot vajadzēja iegremdēties šai vannā, lai gan patiesībā viņiem nenāca ne prātā to nožēlot.
— Ai, cik garšīgs! — Roberts iesaucās, dzesēdams upes vidū slāpes.
— Dzer ar sātu, manu zēn! — Glenervens viņu brīdināja, pats nerādīdams mērenības paraugu.
Kādu laiku bija dzirdami vienīgi skaļi guldzieni.
Talkavs toties dzēra mierīgi, nesteigdamies, maziem malciņiem, kas tomēr, kā patagoņi mēdz teikt, bija «gari kā laso». Indiānis nevarēja vien atdzerties, un bija pamats bažām, ka tikai viņš neizdzer visu upi.
— Kā redzams, mūsu draugiem nebūs jāviļas, — Glenervens sacīja. — Tikuši līdz Gvamini, viņi atradīs šeit tīru ūdeni lielā daudzumā, ja vien, protams, Talkavs viņiem kaut ko atstās.
— Vai mēs nevarētu jāt viņiem pretī? — Roberts jautāja. — Tā mēs aiztaupītu viņiem vairākas satraukuma un ciešanu pilnas stundas.
— Protams, mēs varētu to darīt, manu zēn, bet kā mēs aizgādāsim viņiem ūdeni? Ādas maisi palika pie Vilsona. Nē, prātīgāk sagaidīt viņus šeit, kā bija norunāts. Ņemot vērā attālumu, kāds viņiem jānojāj, pie tam tikai soļos, mūsu draugi var ierasties šeit naktī. Sagatavosim viņiem labāk kārtīgu naktsmītni un kārtīgas vakariņas.
Negaidīdams Glenervena ierosinājumu, Talkavs jau bija devies meklēt vietu apmetnei. Upes krastā viņam palaimējās uziet ramadu — no trijām pusēm nožogotu aploku. Tā bija lieliska naktsmītne ceļiniekiem, kas nebaidās gulēt zem klajām debesīm. Nebūdami izvēlīgi, Talkava biedri nemeklēja neko labāku un nogūlās turpat saulgozī, lai izžāvētu samirkušās drēbes.
— Tā kā naktsmītne nodrošināta, — Glenervens sacīja, — padomāsim par vakariņām. Mums jāparūpējas, lai mūsu draugi būtu apmierināti ar kurjeriem, kas izsūtīti pa priekšu, un, manuprāt, viņi nevarēs sūdzēties. Atlicinādami kādu stundu medībām, mēs nebūsim velti tērējuši laiku. Vai esi gatavs, Robert?
— Jā, milord, — puisēns atbildēja, ar šauteni pielēkdams kājās.
Doma par medībām Glenervenam ienāca prātā tāpēc, ka Gvamini
krasti, šķiet, bija visu apkārtējo līdzenumu putnu sastapšanās vieta. Veseliem bariem gaisā lidinājās pampu sarkanās irbes — tinamu —, melnās paipalas, tārtiņi jeb teruteru, dzeltenās griezes un ūdensvistiņas ar koši zaļām spalvām.
Četrkājainos medījumus nekur nemanīja. Taču Talkavs, norādīdams uz garo zāli un biezajiem brikšņiem, lika saprast, kur slēpjas šie dzīvnieki. Paspēruši tikai dažus soļus, mednieki jau atradās vietās, kurām medījumu daudzuma ziņā nav līdzīgu visā pasaulē.
Vērtēdami kažokādu augstāk par putnu spalvām, pirmos šāvienus viņi raidīja lielajiem pampu dzīvniekiem. Uztrūkās simtiem stirnu un gvanako, līdzīgu tiem, kas tik mežonīgi bija uzdrāzušies viņiem virsū Kordiljeru virsotnēs. Taču šie tramīgie dzīvnieki aizlikās prom ar tādu ātrumu, ka nebija nekādas iespējas pietuvoties tiem šāviena attālumā. Tad mednieki pievērsa uzmanību gausākiem dzīvniekiem, kuri tāpat bija lielisks medījums. Viņi nošāva kādu duci sarkano irbju, bez tam Glenervens ar trāpīgu šāvienu nogāza bizamcūku — taitetru —, biezādainu zvēru ar rūsganu spalvu un garšīgu gaļu, kuras dēļ nebija žēl tērēt pulveri.