Nepilnā pusstundā mednieki bez pūlēm ieguva tik daudz medījumu, cik viņiem bija vajadzīgs. Arī Roberts nebija palicis tukšā: viņš bija nošāvis kādu neparastu dzīvnieku no nepilnzobju sugas — armadilju — kaut ko līdzīgu pusotras pēdas garam bruņnesim, kura bruņas sastāvēja no kustīgām kaula plāksnītēm. Tas bija ļoti trekns dzīvnieks, un, kā apgalvoja patagonis, no tā vajadzēja iznākt labam cepetim. Roberts ļoti lepojās ar saviem panākumiem.
Talkavs savukārt demonstrēja saviem medību biedriem, kā var medīt nandu, pampu strausu, kas ir apbrīnojami ātrs skrējējs. Indiānis nemaz nemēģināja pievārēt šo žiglkājaino dzīvnieku ar viltību. Viņš laida Tauku aulekšos tieši virsū nandu, cenzdamies uzreiz tikt tam tuvumā, un, ja pirmais uzbrukums neizdotos, nandu tikai nokausētu zirgu un mednieku, mezdams savā ātrajā skrējienā sarežģītus līkločus. Ticis vajadzīgajā attālumā, Talkavs ar spēcīgu vēzienu meta bolās un tik trāpīgi, ka tās tūdaļ aptinās ap strausa kājām un apstādināja viņu. Pēc dažām sekundēm nandu jau gulēja zemē.
Indiānis pacentās nomedīt nandu nevis mednieka godkāres dēļ, bet gan tāpēc, ka šā strausa gaļa tiek augstu vērtēta un Talkavs gribēja celt kopējā galdā arī savu daļu.
Mednieki aiznesa uz ramadu sarkano irbju virteni, Talkava strausu, Glenervena bizamcūku un Roberta bruņnesi. Strausam un bizamcūkai tūdaļ novilka biezo ādu un gaļu sagrieza plānās šķēlēs. Turpretī vērtīgo bruņnesi, kas nēsā sev līdzi pannu, bez liekas domāšanas uzlika viņa paša bruņu čaulā uz kvēlojošām oglēm.
Vakariņās mednieku trijotne iztika vienīgi ar irbēm, pārējos — sātīgākos ēdienus atstādami draugiem. Cepetim klāt viņi piedzēra skaidru ūdeni, kas viņiem šķita labāks par visiem pasaules portvīniem, pat garšīgāks par slaveno uskebo[26], kuru tik ļoti ciena Skotijas kalnienē.
Netika aizmirsti arī zirgi. Ramadā atradās tik daudz siena, ka tā pietika ne vien barībai, bet arī pakaišiem. Kad viss bija sagatavots, Glenervens, Roberts un indiānis, ietinušies pončo, apgūlās uz alfafaras pēļiem, kas parasti noder par guļvietām pampu medniekiem.
XIX n o d a ļ a sarkanie vilki
Iestājās nakts. Jaunā mēness nakts, kad nakts spīdeklis zemes iedzīvotājiem nav redzams. Līdzenumu apmirdzēja vienīgi nespodrā zvaigžņu gaisma. Pie apvāršņa Zodiaka zvaigznājs blāvi mirgoja miglas dūmakā. Gvamini ūdeņi plūda pilnīgi bez trokšņa — gluži kā gara eļļas lāma uz marmora plāksnes. Putni, četrkājainie un rāpuļi atpūtās pēc dienas gaitām. Pār pampu bezgalīgajiem klajiem jumās tuksneša klusums.
Glenervens, Roberts un Talkavs bija pakļāvušies visvarenajam dabas likumam. Atlaidušies mīkstajās lucernas guļvietās, viņi gulēja dziļā miegā. Arī pārgurušie zirgi bija nogūlušies zemē. Vienīgi Tauka, būdams īsts tīrasiņu zirgs, gulēja, stāvēdams kājas. Ari miega viņam bija tikpat lepna un stalta stāja kā nomodā un viņš, liekas, bija gatavs traukties uz priekšu pēc sava saimnieka pirmā sauciena. Aplokā valdīja neviena ne
traucēts miers, vienīgi ogles ugunskurā, pamazām izkvēlodamas, meta pēdējo plaiksnīgo gaismu tumšajā klusumā.
Tomēr ap pulksten desmitiem vakarā, nogulējis tikai kādu laiciņu, indiānis pamodās. Viņa puspievērtās acis zem nokarenajām uzacīm saspringti ielūkojās tumsā, pavērsies pret līdzenumu, viņš vērīgi ieklausījās. Talkavs, kā redzams, centās uztvert kādu tikko sadzirdamu skaņu. Drīz vien viņa parasti tik bezkaislīgajā sejā pavīdēja neskaidrs nemiers. Viņš noģida vai nu tuvojamies klejotājus indiāņus, vai arī zogamies jaguārus, ūdenstīģerus vai citus plēsīgus zvērus, kas sastopami upju tuvumā. Pēdējais pieņēmums šķita visvairāk iespējams, jo Talkavs pārlaida žiglu skatienu aplokā samestajiem degmateriāliem — un viņa nemiers kļuva vēl lielāks. Patiesi, sausās alfafaras krājumi ātri vien sadegtu un nevarētu ilgi aizsargāt pret uzmācīgajiem zvēriem.
šādos apstākļos Talkavam neatlika nekas cits kā nogaidīt notikumu attīstību, un viņš pussnaudā gaidīja, galvu atbalstījis rokās, elkoņus atspiedis pret ceļgaliem, stingu skatienu kā cilvēks, kuru pēkšņi pamodinājusi tuvojošos briesmu priekšnojauta.
Pagāja viena stunda. Jebkurš cits Talkava vietā, apkārtējā klusuma nomierināts, būtu atkal apgūlies un aizmidzis. Kur svešzemnieks nemanītu nekā aizdomīga, indiāņa saasinātā uztvere un iedzimtais instinkts noskārta tuvojamies briesmas. Kamēr Talkavs klausījās un lūkojās tumsā, Tauka pēkšņi apslāpēti iezviedzās un pagrieza galvu uz ramadas ieejas pusi, ievilkdams nāsīs gaisu. Patagonis tūdaļ pietrūkās kājās.
— Tauka sajūt ienaidnieku, — viņš noteica un, izgājis no ramadas, vērīgi pārlūkoja līdzenumu.
Vēl aizvien valdīja klusums, taču miera vairs nebija. Talkavs samanīja kaut kādas ēnas, kas slīdēja bez trokšņa starp kuramameles ceriem, šur tur iespīdējās kvēlojoši punktiņi, kas nemitīgi kustējās, krustojās visos virzienos, uzdzirkstīja, apdzisa un atkal iedegās. Itin kā virs milzīgas lagūnas spoguļa dejotu fantastiski lukturīši. Svešzemnieks šīs lidojošās dzirksteles droši vien noturētu par jāņtārpiņiem, kuri naktīs spīd daudzos pampu apgabalos. Taču Talkavu nebija tik viegli maldināt: viņš saprata, ar kādu ienaidnieku darīšana. Pielādējis karabīni, viņš nostājās sardzē pie ieejas aplokā.
Ilgi gaidīt viņam nevajadzēja. Pampās atskanēja dīvaini kliedzieni, kaut kas līdzīgs riešanai un gaudošanai. Tiem atbildēdams, norībēja kara- bines šāviens, kuram sekoja šaušalīgas gaudas, izlauzdamās no simtiem rīkļu.