Glenervens un Roberts pēkšņi uztrūkās no miega.
— Kas tur ir? — jaunais Grants jautāja.
— Vai indiāņi? — Glenervens vaicāja.
— Nē, — Talkavs atbildēja, — aguāri.
— Aguāri? — Roberts atkārtoja, jautājoši uzlūkodams Glenervenu.
— Jā, — Glenervens atbildēja, — pampu sarkanie vilki.
Satvēruši ieročus, Glenervens un Roberts nostājās blakus indiānim. Talkavs norādīja viņiem uz līdzenumu, no kurienes atskanēja drausmīgs gaudu koncerts.
Roberts instinktīvi pakāpās soli atpakaļ.
— Vai tev bail no vilkiem, manu zēn? — Glenervens noprasīja.
— Nē, milord, — Roberts droši atbildēja, — blakus jums es nemaz nebaidos.
— Tad ir labi. Šie aguāri nav nemaz tik bīstami zvēri, ja vien viņu nebūtu tik daudz, es neliktos par viņiem ne zinis.
— Nekas, ja daudz, — Roberts atsaucās. — Mēs esam labi apbruņoti, lai tikai mēģina nākt tuvumā!
— Mēs viņus saņemsim, kā pienākas!
To sacīdams, Glenervens gribēja zēnu nomierināt, lai gan pats sirds dziļumos ar šausmām domāja par satracināto nakts plēsoņu leģionu. Droši vien aguāru ir simtiem, un trīs cilvēki, lai cik labi apbruņoti, nevar sekmīgi cīnīties ar tik lielu pārspēku. Tiklīdz patagonis bija pateicis vārdu «aguāri», Glenervens tūdaļ atcerējās, ka pampu indiāņi tā sauc sarkanos vilkus. Šis plēsoņa, kuru dabaszinātnieki pazīst ar nosaukumu catīis-juba- tus, augumā līdzīgs lielam sunim, galva tam ir kā lapsai, spalva kanēļsar- kana, bet pāri mugurai visa mugurkaula garumā stiepjas melnas krēpes. Aguārs ir ļoti veikls un spēcīgs. Tas parasti mitinās purvainās vietās un peldus dzenas pakaļ ūdensdzīvniekiem. Nakts izvilina sarkano vilku no alas, kurā tas guļ pa dienu. No sarkanajiem vilkiem visvairāk baidās lopu fermās, jo izbadējies aguārs uzbrūk pat liellopiem un nodara daudz posta. Viens pats sarkanais vilks nav bīstams, taču to nevar sacīt par lielu izsalkušu dzīvnieku baru. Labāk sastapties ar kuguāru vai jaguāru: ar tiem vismaz var cīnīties viens pret vienu.
Dzirdēdams gaudas, kas piepildīja pampas, un redzēdams neskaitāmas pāri līdzenumam slīdošas ēnas, Glenervens vairs nešaubījās, ka Gvamini krastā sapulcējies milzīgs sarkano vilku bars. Šie plēsoņas bija sajutuši drošu laupījumu, zirgu un cilvēku gaļu, un neviens no tiem negribēja atgriezties midzenī nedabūjis savu tiesu. Stāvoklis bija ārkārtīgi draudīgs.
Tikmēr vilku loks kļuva aizvien ciešāks. Uztrūkušies zirgi trīcēja bailēs. Tikai Tauka kārpīja ar kāju zemi, grasīdamies pārraut pavadu un aiz
aujot prom. Saimnieks to varēja nomierināt vienīgi ar nepārtrauktu svilpošanu.
Glenervens un Roberts bija ieņēmuši aizsardzības pozīcijas pie ramadas ieejas. Pielādējuši karabīnes, viņi jau dzīrās atklāt uguni uz pirmo aguāru rindu, kad Talkavs pēkšņi pacēla augšup viņu ieročus.
— Ko īsti Talkavs grib? — Roberts vaicāja.
— Viņš aizliedz mums šaut, — Glenervens atbildēja.
— Kāpēc?
— Droši vien uzskata, ka vēl nav pienācis laiks.
Tomēr tas nebija īstais iemesls, kas lika indiānim tā rīkoties, apsvērums bija daudz nopietnāks. Glenervens to saprata, kad Talkavs, atvēris un pacēlis gaisā savu pulvera ragu, apgrieza to apkārt, rādīdams, ka tas gandrīz tukšs.
— Ko tas nozīmē? — Roberts vaicāja.
— Tas nozīmē, ka mums jātaupa munīcija. Šodienas medības mums dārgi maksājušas, mums palicis maz svina, ložu un pulvera. Mēs nevarēsim izšaut ne divdesmit reižu!
Zēns neko neatbildēja.
— Vai tev nav bail, Robert?
— Nē, milord.
— Tad ir labi, manu zēn.
Tai brīdī atkal norībēja šāviens. Talkavs bija noguldījis gar zemi kādu pārlieku nekaunīgu ienaidnieku. Vilki, kas nāca virsū ciešās rindās, atkāpās un saspiedās barā simt soļu attālumā no aploka.
Glenervens pēc indiāņa mājiena tūdaļ nostājās viņa vietā, bet Talkavs, savācis pakaišus, zāles, vārdu sakot, visu, kas vien var degt, sakrāva vākumu pie ieejas ramadā un iemeta šai kaudzē kvēlojošu ogli. Drīz vien uz •melnā debesu fona sāka plandīties ugunspriekškars, pa kura starpām pavērās lielo, kustīgo liesmu spoži apgaismotais līdzenums. Glenervens nu varēja spriest, pret kādu plēsoņu milzumu viņiem vajadzēs aizstāvēties. Nekad vēl vienuviet nebija redzēts tik daudz mežonīgas iekāres pārņemto vilku. Talkava radītā uguns barjera vilkus gan apstādināja, tomēr satracināja vēl vairāk. Daži no viņiem pienāca pie paša aploka un apdedzināja ķetnas.
Laiku pa laikam vajadzēja raidīt kādu šāvienu, lai apturētu šo gaudojošo ordu, un pēc stundas prērijā jau gulēja kādi piecpadsmit nogalināti vilki.
Tagad ielenktie varēja justies samērā droši. Kamēr vēl nebija izsīkuši munīcijas krājumi, kamēr vēl uguns priekškars aizsedza ieeju ramadā, no vilku iebrukuma nebija jābaidās. Bet ko darīt pēc tam? Kad visi šie aizstāvēšanās līdzekļi galu galā vairs nebūs pieietami? Glenervens paraudzījās uz Robertu un juta, kā sažņaudzas sirds. Viņš domāja nevis par sevi, bet vienīgi par šo nabaga zēnu, kurš izrādīja savam vecumam neparastu drosmi. Roberts bija bāls, tomēr neizlaida no rokām ieroci un vīriš- šķīgi gaidīja saniknoto vilku uzbrukumu.
Glenervens tikmēr aukstasinīgi apsvēra stāvokli un nolēma meklēt kādu izeju.
— Pēc stundas, — viņš sacīja, — mums vairs nebūs nedz pulvera, nedz svina, nedz uguns. Tāpēc mums nav jāgaida šis brīdis un tūdaļ pat jāpieņem lēmumi.
Glenervens pagriezās pret Talkavu un, likdams lietā visus spāņu vārdus, kādus vien bija saglabājusi atmiņa, uzsāka ar indiāni sarunu, kuru bieži vien pārtrauca šāvienu spraksti.
Abi vīri tikai ar grūtībām varēja saprasties. Par laimi, Glenervenam bija zināmas sarkano vilku paražas. Citādi viņš nebūtu varējis saprast patagoņa vārdus un žestus.