Выбрать главу

Tomēr pagāja vismaz stundas ceturksnis, iekāms viņš varēja atstāstīt Robertam Talkava atbildi. Glenervens bija centies uzzināt indiāņa domas par turpat bezcerīgo stāvokli, kādā viņi bija nonākuši.

—   Ko viņš atbildēja? — Roberts Grants vaicāja.

—   Viņš teica, ka mums par katru cenu jānoturoties līdz rītausmai. Aguāri dodas sirojumos vienīgi naktīs, bet līdz ar gaismas svīdu atgrie­žas savos midzeņos. Aguārs ir nakts plēsoņa, kas baidās no dienas gais­mas, vārdu sakot, četrkājaina pūce.

—   Labi, tad mēs aizstāvēsimies līdz rītausmai.

—  Jā, manu zēn, un aizstāvēsimies ar nažiem, kad nevarēsim vairs aizstāvēties ar šautenēm.

Talkavs jau rādīja šai ziņā piemēru, un, tiklīdz kāds no vilkiem pie­nāca tuvāk pie liesmojošā sārta, patagoņa garā roka ar tajā sažņaugtu nazi izšāvās cauri liesmām un ikreiz atrāvās atpakaļ asinīm notašķīta.

Aizsargāšanās līdzekļi tikmēr gāja uz beigām. Ap pulksten diviem naktī Talkavs iemeta sārtā pēdējo zāļu klēpi un viņiem bija atlikuši vairs tikai kādi pieci šāviņi.

Glenervens aplaida visapkārt skumīgu skatienu.

Viņš domāja par zēnu, kas stāvēja viņam līdzās, domāja par saviem ceļabiedriem, par visiem, kurus mīlēja. Roberts nebilda ne vārda. Viņa paļāvīgajā bērna iztēlē briesmas, iespējams, nelikās neizbēgamas. Bet Gle­nervens domāja arī Roberta vietā un skaidri iztēlojās neatvairāmo un šau- salīgo galu — kad vilki viņus dzīvus saplosīs. Nespēdams vairs apvaldīt savas jūtas, viņš piekļāva puisēnu pie krūtīm un, asarām ritot, noskūpstīja viņu uz pieres.

Roberts smaidīdams raudzījās Glenervenā.

—   Es nebaidos, — viņš sacīja.

—   Tev taisnība, manu zēn, baidīties nevajag. Pareizi dari, ka nebai­dies, — Glenervens atbildēja. — Pēc divām stundām uzausīs gaisma — un mēs būsim glābti. Braši, Talkav! Braši, krietno patagoņi! — viņš iesau­cās, redzēdams, kā indiānis ar šautenes laidi nosita divus milzīgus vilkus, kas grasījās pārlēkt pāri liesmu barjerai.

Taču tai pašā brīdī dziestošā ugunskura gaismā Glenervens ieraudzīja vilku baru, kas ciešās rindās devās uzbrukumā ramadai.

Tuvojās asiņainās drāmas noslēgums. Kurināmā trūkuma dēļ sārts pa­mazām dzisa, liesmas noplaka. Līdz šim apgaismotais līdzenums iegrima tumsā, kurā atkal iegailējās fosforescējošās acis. Vēl dažas minūtes — un viss šis bars sagrūs aplokā.

Talkavs raidīja no savas karabīnes pēdējo šāviņu, nolikdams gar zemi vēl vienu ienaidnieku. Izlietojis visus munīcijas krājumus, patagonis sa­krustoja rokas. Viņa galva noslīga uz krūtīm. Likās, viņš klusībā kaut ko apdomā. Vai viņš meklēja kādu pārdrošu, neiespējamu, neprātīgu līdzekli, kā apstādināt šo satracināto baru? Glenervens neuzdrīkstējās viņam neko jautāt.

Te pēkšņi uzbrūkošie vilki mainīja taktiku. Viņi, šķiet, sāka atkāpties, un viņu negantās gaudas apklusa. Līdzenumā iestājās drūms klusums.

—   Viņi laižas prom! — Roberts iesaucās.

—   Ļoti iespējams, — Glenervens atsaucās, ieklausīdamies nakts trokšņos.

Taču Talkavs, noskārzdams viņu domas, noliedzoši pakratīja galvu. Patagonis labi zināja, ka plēsoņas nepametīs tikpat kā drošu laupījumu, iekāms dienas gaisma viņus nebūs iedzinusi tumšajos midzeņos.

Toties taktiku ienaidnieks acīmredzot bija mainījis.

Vilki vairs nemēģināja ielauzties caur ramadas ieeju, kuru tik neat­laidīgi apsargāja uguns un lodes. Taču viņu jaunais uzbrukuma veids bija vēl briesmīgāks. Apgājuši ramadai apkārt, aguāri visi reizē mēģināja ieņemt to no pretējās puses.

Drīz vien ielenktie izdzirda, kā zvēru nagi iecērtas satrupušajā kokā. Starp izļodzītajiem mietiem jau parādījās spēcīgās ķetnas un asiņainie purni. Pārbiedētie zirgi, pārrāvuši pavadas, ārprāta šausmās auļoja pa ap­loku. Glenervens satvēra Robertu un piekļāva sev klāt, lai aizsargātu zēnu

līdz pēdējai iespējai. Varbūt viņam iešāvās prātā neprātīga doma — iz­glābties bēgot, bet tad viņa skatiens apstājās pie indiāņa.

Talkavs, kas nupat vēl bija staigājis pa aploku kā krātiņā ieslodzīts meža zvērs, pēkšņi piegāja pie sava nepacietībā trīcošā zirga un sāka to rūpīgi seglot, neaizmirsdams nevienu siksniņu, nevienu sprādzi. Vilku gaudas, kas tagad skanēja vēl negantāk, liekas, viņu nemaz neuztrauca. Glenervens ar šausmām uzlūkoja patagoņi.

—   Viņš grib mūs pamest! — lords iesaucās, redzēdams, ka Talkavs saņem pavadas kā jātnieks, kas grasās lēkt seglos.

—   Talkavs? Nekad! — Roberts iekliedzās.

Patiesībā indiānis gatavojās nevis pamest draugus likteņa varā, bet glābt viņus, upurēdams savu dzīvību.

Tauka bija apseglots. Tas krimta laužņus un nepacietīgi slējās pakaļ­kājās. Viņa mirdzošas uguns pilnās acis meta zibeņus. Zirgs bija sapratis savu saimnieku.

Kad indiānis, ieķēries zirgam krēpēs, jau gribēja lēkt seglos, Glener­vens krampjaini satvēra viņu aiz rokas.

—   Tu dodies prom? — viņš jautāja, norādīdams uz līdzenuma daļu, ko vilki bija atstājuši.

—  Jā, — indiānis atbildēja, sapratis Glenervena žestu. Pēc tam viņš piemetināja dažus vārdus spāniski, un tie nozīmēja:

«— Tauka ir labs zirgs! Ātrs! Viņš aizvilinās vilkus sev līdz.

—   Talkav! — Glenervens iesaucās.

—   Ātrāk, ātrāk! — indiānis atkārtoja, kamēr Glenervens aiz satrau­kuma aizlauztā balsī sacīja Robertam:

—   Robert! Manu zēn! Tu dzirdi? Viņš grib upurēties mūsu labā! Viņš grib auļot laukā pampās, lai pievērstu sev asinskāro vilku niknumu un tādējādi izglābtu mūs!

—   Mīļo Talkav! — Roberts iesaucās, mezdamies pie patagoņa kājām. — Mīļo Talkav, nepamet mūs!