— Nē, viņš mūs nepametīs, — Glenervens sacīja.
Pēc tam viņš pagriezās pret indiāni.
— Mēs jāsim visi kopā, — Glenervens ierosināja, norādīdams uz bailēs drebošajiem zirgiem, kas spiedās pie aploka mietiem.
— Nē, — indiānis iebilda, saprazdams šo vārdu jēgu. — Slikti zirgi. Pārbijušies. Tauka ir labs zirgs!
— Lai notiek! — Glenervens noteica. — Talkavs tevi nepametīs, Robert! Viņš parādīja, kas jādara. Man jājāj prom, bet viņam jāpaliek pie tevis!
Sarkanie vilki metās pakaļ zirgam.
Satvēris Taukas pavadu, lords pavēstīja:
— Jāšu es!
— Nē, — patagonis mierīgi atbildēja.
— Es teicu, ka jāšu es! — Glenervens iesaucās, raudams pavadu no Talkava rokām. — Tu glāb puisēnu! Es tev viņu uzticu, Talkav!
Glenervens satraukumā jauca angļu un spāņu vārdus. Bet ko nozīmē valodai Šādos liktenīgos brīžos žesti izsaka visu — un cilvēki uzreiz cits citu saprot. Tomēr Talkavs nebija ar mieru. Strīds ievilkās, bet briesmas ar katru mirkli kļuva aizvien lielākas. Vilku sakrimstie aploka mieti jau ļodzījās.
Nedz Glenervens, nedz Talkavs negribēja piekāpties. Indiānis bija aizvilcis Glenervenu pie aploka ieejas. Viņš rādīja uz līdzenumu, kurā vilku vairs neredzēja, un dedzīgi pūlējās Glenervenam ieskaidrot, ka nedrīkst zaudēt nevienu mirkli, ja manevrs neizdosies, vislielākās briesmas draudēs tiem, kas būs palikuši aplokā, un, beidzot, ka vienīgi viņš pietiekami labi pazīst Tauku, lai liktu lietā viņa apbrīnojamo veiklību un ātrumu. Tomēr Glenervens turējās pretī kā apmāts un gribēja par katru cenu upurēt sevi. Te pēkšņi viņu kāds spēcīgi pagrūda sāņus. Tauka saslējās pakaļkājās un negaidīti metās uz priekšu, pārlēkdams pāri uguns barjerai un beigtajiem vilkiem. Tai pašā mirklī atskanēja bērna balss:
— Lai dievs jūs sargā, milord!
Glenervens un Talkavs tik tiko paguva ieraudzīt Robertu, kas, ieķēries Taukam krēpēs, nozuda melnā tumsā.
— Robert! Nelaimīgais! — Glenervens iesaucās.
Sos vārdus nesadzirdēja pat indiānis. Visu pārskanēja šaušalīgas gaudas. Sarkanie vilki metās pakaļ zirgam un fantastiskā ātrumā aizlikās uz rietumiem.
Talkavs un Glenervens izskrēja laukā no ramadas. Līdzenumā atkal valdīja klusums un miers. Vienīgi kaut kur nakts tumsā tikko viedama aizvilnīja melna svītra.
Satriekts un izmisis Glenervens, rokas lauzīdams, noslīga zemē. Viņš pacēla skatienu uz Talkavu. Indiānis, kā parasti, smaidīja savu rāmo smaidu.
— Tauka ir labs zirgs! Dūšīgs zēns! Viņš izglābsies! — patagonis atkārtoja, vārdus apstiprinādams ar galvas mājieniem.
— Ja nu viņš nokrīt zemē? — Glenervens nerimās.
— Viņš nenokritīs!
Par spīti Talkava pārliecībai, nabaga lords pavadīja nakti mokošās sirdsapziņas ēdās. Viņš pat neiedomāja, ka līdz ar vilku bara nozušanu viņam vairs nedraud briesmas. Viņš gribēja nekavējoties steigties Robertam palīgā, taču indiānis viņu atturēja, likdams saprast, ka viņu zirgi zēnu nekad nepanāks, ka Tauka jau atrodas tālu priekšā saviem vajātājiem, ka tumsā viņi nevarēs to atrast, vārdu sakot, jāsagaida gaisma un tikai tad jāsāk dzīt Robertam pēdas.
Pulksten četros no rīta sāka svīst gaisma. Pie apvāršņa blāvā mirdzumā iedegās miglas vāli. Līdzenumā iemirdzējās dzidras rasas lāses, un pirmajās rīta vēsmās saviļņojās garā zāle.
Bija laiks doties ceļā.
— Aiziet! Zirgos! — indiānis uzsauca.
Nebilzdams ne vārda, Glenervens uzlēca Roberta zirgā. Drīz vien abi jātnieki auļoja uz rietumiem, nenovirzīdamies no taisnās līnijas, pie kuras vajadzēja turēties arī viņu ceļabiedriem.
Kādu stundu viņi joņoja trakā ātrumā, meklēdami ar skatienu Robertu, ik brīdi baidīdamies ieraudzīt zēna asiņaino līķi. Glenervens nežēlīgi apstrādāja ar piešiem sava zirga sānus. Beidzot viņi izdzirda šauteņu šāvienus, kas atskanēja pēc noteiktiem starpbrīžiem, kā parasti to dara signalizējot.
— Tie ir viņi! — Glenervens iesaucās.
Abi jātnieki sāka auļot vēl straujāk un drīz vien pievienojās Paganela vadītajam pulciņam. No Glenervena krūtīm izlauzās kliedziens. Roberts, sveiks un vesels, bija šeit uz lieliskā Taukas, kas, ieraudzījis savu saimnieku, zviedza aiz prieka.
— Ai, manu mīļo puisīt! — Glenervens iesaucās neizsakāmā maigumā.
Nolēkuši no zirgiem, Roberts un Glenervens metās viens otra apkampienos. Pēc tam bija indiāņa kārta spiest pie krūtīm kapteiņa Granta drošsirdīgo dēlu.
— Viņš ir dzīvs! Viņš ir dzīvs! — Glenervens gavilēja.
— Jā, — Roberts atteica. — Mani izglāba Tauka!
Vēl nedzirdējis šos atzinības pilnos vārdus, indiānis jau pateicās savam zirgam, viņš sarunājās ar to, teica tam mīļus vārdus un glāstīja to, itin kā šā cēlā dzīvnieka dzīslās tecētu cilvēka asinis.
Pēc tam patagonis pavērsās pret Paganelu.
— Brašulis! — viņš sacīja, norādīdams uz Robertu.
Un, izmantodams indiāņu metaforu zēna drošsirdības izteikšanai, piemetināja:
— Viņa pieši nenodrebēja.
Tikmēr Glenervens, slēgdams Robertu savās skavās, jautāja viņam:
— Saki, mans dēls, — kāpēc tu neļāvi Talkavam vai man izmēģināt šo pēdējo iespēju, lai tevi glābtu?
— Milord, — zēns atbildēja, un viņa balsī jautās viskvēlākā pateicība,. — vai šoreiz nebija mana kārta upurēties? Talkavs jau reiz izglāba man dzīvību, bet jūs izglābsit manu tēvu.
XX nodaļa ArgentĪnas LĪDZENUMI
Pēc pirmajām atkalredzēšanās prieka brāzmām Paganels, Ostins, Vilsons, Milredijs, visi, kas bija palikuši otrajā grupā, izņemot varbūt vienīgi majoru Maknebu, pēkšņi sajuta, ka viņi mirst vai nost aiz slāpēm. Par laimi, Gvamini nebija tālu, un ceļinieki tūliņ devās turp. Pulksten septiņos no rīta mazais pulciņš sasniedza aploku. Redzot visapkārt beigtus vilkus, nebija grūti iedomāties, cik neganti uzbrukuši plēsoņas un cik varonīgi aizstāvējušies ielenktie. Drīz vien ceļinieki, pilnām dzesējuši slāpes, sēdās aplokā pie vienreizīga brokastu galda. Nandu fileju visi atzina par lielisku, bet paša čaulā izcepto bruņnesi — tatu — par debešķīgu.