— Brīnišķīgi! Brīnišķīgi, mīļais Edvard! — lēdija Helēna iesaucās, — Ja šie nelaimīgie atkal ieraudzīs dzimteni, par savu laimi viņi būs pateicīgi jums.
— Viņi noteikti atgriezīsies dzimtenē, — Glenervens atbildēja. — Šis dokuments ir tik izsmeļošs, skaidrs un neapšaubāms, ka Anglija nevar nenākt palīgā saviem trim dēliem, kas izmesti vientuļā jūras krastā. To, ko viņa savā laikā darījusi Franklina un daudzu citu labā, — to šodien viņa darīs avāriju cietušo «Britānijas» jūrnieku labā.
— Šiem nelaimīgajiem, — lēdija Helēna ieminējās, — droši vien ir ģimenes, kas apraud viņu nāvi. Nabaga kapteinim Grantam varbūt ir sieva, bērni…
— Jums taisnība, mīļā lēdija, es apņemos paziņot viņiem, ka nevajag zaudēt cerības. Bet tagad, draugi, kāpsim uz klāja, jo kuģis tuvojas ostai.
Paātrinājis gaitu, «Dunkans» tobrīd brauca garām Bjūtas salai, atstādams aiz labā borta Rotseju, jauku pilsētiņu, kas atdusas auglīgā ielejā. Pēc tam jahta ieslīdēja jūras līča šaurajā kuģu ceļā, pabrauca garām Grīnokai un pulksten sešos vakarā izmeta enkuru pie Dambārtonas bazalt- klints, kuras virsotnē paceļas skotu varoņa Vollesa slavenā pils.
Piestātnē lēdiju Helēnu jau gaidīja kariete, lai aizvestu viņu un majoru Maknebu uz Malkolmas pili. Lords Glenervens, noskūpstījis savu jauno sievu, aizsteidzās uz Glazgovas ātrvilcienu.
Taču pirms aizbraukšanas viņš uzticēja visātrākajam sakaru līdzeklim kādu svarīgu ziņu, un telegrāfs nogādāja laikrakstu «Times» un «Morning Chronicle» redakcijām šādu sludinājumu:
«Ziņas par pazudušo trīsmastu kuģi «Britānija» no Glazgovas un par kapteini Grantu var saņemt pie lorda Glenervena Malkolmas pilī Lasā, Dambārtonas grāfistē, Skotijā.»
III n o d a ļ a
MALKOLMAS PILS
Malkolmas pils ir viena no vispoētiskākajām pilīm Skotijas kalnainē-. Tā atrodas netālu no Lasas ciema un paceļas, augstu pār brīnum jauku ieleju. Pils granīta sienas apskalo dzidrie Lomonda ezera ūdeņi. Kopš senseniem laikiem Malkolmas pils piederējusi Glenervenu dzimtai, kura Robroja un Fērgusa Makgregora dzimtenē saglabājusi veco Valtera Skota varoņu viesmīlības tikumus. Tai laikā, kad Skotijā norisa sociālā revolūcija, no savām zemēm tika padzīts liels skaits zemnieku, kuri saviem klanu vecākajiem nevarēja samaksāt augsto nomas naudu. Daļa zemnieku nomira badā, daļa kļuva par zvejniekiem vai emigrēja. Tas bija vispārēja posta laiks. Vienīgi Glenerveni uzskatīja, ka uzticībai jāvalda tiklab starp augstajiem, kā zemajiem, un viņi palika uzticīgi saviem ļaudīm. Neviens nepameta savas dzimtās mājas, neatstāja zemi, kur atdusējās viņa senči, visi palika savu veco senjoru klanā. Arī pašreiz šai nenovīdības un nesaticības laikmetā Glenerveniem tiklab Malkolmas pilī, kā ari uz «Dunkana» kalpoja vienīgi skoti. Viņi visi bija cēlušies no Makgregoru, Makferleinu, Maknebu un Maknotenu lēņu ļaudīm, vārdu sakot, visi bija Stērlingas un Dambārtonas grāfistes bērni, ar sirdi un dvēseli uzticīgi savam kungam, un dažs labs no viņiem vēl runāja vecajā kaledoniešu valodā.
Lordam Glenervenam piederēja milzu bagātības, kuras viņš izlietoja,, darīdams daudz laba. Vēl lielāka par viņa devību bija viņa labsirdība, jc tā var būt bezgalīga, turpretī devībai vienmēr ir robežas. Lasas senjorsv Malkolmas «lerds», pārstāvēja savu grāfisti lordu palātā. Taču jakobī- ' nisko ideju dēļ viņš nevarēja patikt Hanoveras namam un arī Anglijas valstsvīru aprindās netika lāgā ieredzēts — visvairāk tāpēc, ka turējās pie savu senču tradīcijām un enerģiski pretojās «dienvidnieku» politiskajiem tīkojumiem.
Tomēr lords Edvards Glenervens nebija ne atpalicis, ne garā aprobežots cilvēks. Plaši atvērdams savas grāfistes vārtus progresam, savā sirdī viņš palika skots un pat Karaliskā Temzas jahtkluba sacīkstēs cīnījās ar savām jahtām vienīgi par Skotijas slavu.
Edvardam Glenervenam bija trīsdesmit divi gadi. Viņš bija liela auguma, paskarbiem sejas vaibstiem, taču bezgala maigu skatienu, un visa viņa būtne pauda Skotijas kalnaines poēziju. Viņš tika daudzināts kā ārkārtīgi drosmīgs, uzņēmīgs un bruņniecisks cilvēks, īsts deviņpadsmitā gadsimta Fērguss, turklāt ļoti labs, pat labāks par svēto Martinu, jo sava kalnu novada nabaga ļaudīm viņš būtu atdevis pat mēteli.
Pirms nepilniem trim mēnešiem lords Glenervens bija kļuvis precēts virs. Viņš bija apprecējis mis Helēnu Tafnelu, kuras tēvs — lielais ceļotājs Viljams Tafnels visu savu dzīvi bija veltījis ģeogrāfijas zinātnei un jaunatklājumu kaislībai.
Mis Helēna nepiederēja pie dižciltīgas dzimtas, toties viņa bija skotiete, kas, pēc lorda Glenervena domām, atsvēra jebkuru dižciltību, šo piemīlīgo, drosmīgo un uzticīgo meiteni Lasas senjors izraudzījās par savu dzīvesbiedri. Viņš iepazinās ar mis Helēnu, kad viņa, kļuvusi bāre- nīte, viena pati gandrīz bez jebkādiem līdzekļiem dzīvoja tēva mājās Kil- patrikā. Glenervens saprata, ka nabaga meitene būs krietna sieva, un apprecēja to. Mis Helēnai bija divdesmit divi gadi. Viņai bija gaiši mati un zilas acis kā Skotijas ezeri spirgtā pavasara rītā. Viņas mīlestība pret vīru bija vēl lielāka nekā pateicība. Viņa mīlēja vīru tā, itin kā pati būtu bagāta mantiniece, bet viņš — pamests bārabērns. Fermeri un kalpotāji •bija ar mieru atdot dzīvību par savu «labo Lasas kundzi».
Lords Glenervens un lēdija Helēna laimīgi dzīvoja Malkolmas pilī, kuru apņēma Skotijas kalnaines krāšņā un mežonīgā daba. Viņi pastaigājās pa ēnainām ozolu un kļavu alejām, gar ezera krastiem, kur vēl atbalsojās skotu senās pibrokas[3], nokāpa pamestās aizās, kurās par Skotijas vēsturi vēstīja aizgājušo laiku pilsdrupas. Viendien viņi klaiņoja pa bērzu un lapegļu mežiem, pa nodzeltējušiem viršu laukiem, citdien rāpās Ben- lomonda stāvajās kraujās vai arī auļoja zirgos pa klusajām, pamestajām ielejām, vērodami, iepazīdami un apbrīnodami šo poēzijas apdvesto novadu, kuru vēl tagad dēvē par Robroja zemi, visas šīs slavenās vietas, ko tik cildeni apdziedājis Valters Skots. Vakaros, kad virs apvāršņa iedegās «Makferlcina lākturis», viņi domīgi klīda pa seno galeriju, kuras robotie mūri apjoza Malkolmas pili, un, apsēdušies uz kāda akmens bluķa, dabas klusuma apņemti, blāvās mēness gaismas apspīdēti, kalnu virsotnēm pamazām tinoties nakts ēnās, aizmirsa visu pasauli un iegrima tai apskaidrotajā aizmirstībā, tai divatnības burvībā, kāda zemes virsū atvēlēta vienīgi mīlošām sirdīm.