— Est šādus gardumus ar sātu būtu apgrēcība, — Paganels sacīja. — Vajag ēst, cik tik lien.
Un ģeogrāfs tiešām ēda bez kāda sāta, tomēr nekas ļauns ar viņu nenotika, jo Gvamini skaidrajam ūdenim, pēc zinātnieku domām, piemīt īpašības, kas veicina gremošanu.
Pulksten desmitos no rīta Glenervens, nevēlēdamies atkārtot Hannibala kļūdu Kapujā, deva rīkojumu doties tālāk. Piepildījuši ādas maisus ar ūdeni, ceļinieki atkal kāpa seglos. Labi atpūtušies, zirgi bija spara pilni un gandrīz visu laiku traucās vieglos aulekšos. Apvidus šeit bija mitrāks un auglīgāks, lai gan joprojām tikpat vientulīgs. Otrais un trešais novembris pagāja bez piedzīvojumiem, un vakarā, garā pārgājiena nogurdināti, ceļinieki apmetās pārlaist nakti uz pampu un Buenosairesas provinces robežas. Talkavano līci viņi bija atstājuši 14. oktobrī. Tātad divdesmit divās dienās viņi bija nogājuši četrsimt piecdesmit jūdzes jeb, citiem vārdiem, laimīgi pievārējuši jau divas trešdaļas ceļa.
Nākamajā rītā ekspedīcija šķērsoja nosacīto robežu, kas Argentīnas līdzenumus atdala no pampām. Šeit Talkavs cerēja sastapt kacikus, kuru gūstā — par to viņš nešaubījās — atradās Harijs Grants un abi viņa biedri.
No četrpadsmit Argentīnas republikas provincēm Buenosairesas province ir vislielākā un visbiežāk apdzīvota. Tās robežas dienvidos iesniedzas indiāņu teritorijās starp sešdesmit ceturto un sešdesmit piekto garuma grādu. Zeme šai provincē ir apbrīnojami auglīga un klimats neparasti veselīgs. Ar zālēm un pākšaugiem noaugušais, gandrīz pilnīgi horizontālais līdzenums stiepjas līdz pat Tandilas un Tapalkemas sjerru piekājei.
Attālinājušies no Gvamini krastiem, ceļinieki ar lielu gandarījumu konstatēja, ka temperatūra kļūst aizvien mērenāka. Caurmērā tā nepārsniedz septiņpadsmit grādus pēc Celsija, jo spēcīgie un aukstie Patagonijas vēji nemitīgi saviļņo atmosfēras slāņus. Nedz zirgiem, nedz cilvēkiem, kas tik ļoti bija cietuši no sausuma un karstuma, vairs nebija nekāda iemesla gausties. Ceļinieki jāja uz priekšu moži un cerību pilni. Tomēr, par spīti Talkava paredzējumam, apvidus šķita pilnīgi neapdzīvots vai, pareizāk sakot, gluži bez cilvēkiem.
Līnija, pa kuru ekspedīcija virzījās uz austrumiem, bieži gāja garām ezeriņiem gan ar sāļu, gan saldu ūdeni. Pie ūdeņiem krūmu paēnā lēkāja veiklie zeltgalvīši, dziedāja līksmie cīruļi un dižojās tangari, kas spalvu košumā var mēroties ar kolibri. Visi šie skaistie putni jautri lidinājās, nelikdamies ne zinis par uzplečotajiem, sarkankrūtainajiem strazdiem, kas drasēja gluži kā kareivji parādē. Ērkšķainos krūmos itin kā kreolu guļam- tīkli šūpojās anubisu ligzdas, bet ezeru krastos veseliem bariem pastaigājās lieliskie flamingi, izplezdami vējā savus ugunīgos spārnus. Turpat bija redzamas arī viņu ligzdas, bezgala daudzi apmēram pēdu augsti, nošķelti konusi, kas izveidoja itin kā veselu pilsētu. Ceļinieku tuvošanās putnus nemaz nesatrauca, un par to Paganels jutās visai neapmierināts.
— Jau sen mani moka ziņkāre redzēt, kā lido flamingi, — viņš sacīja majoram.
— Brīnišķīgi! — majors atsaucās.
— Šo laimīgo gadījumu es, protams, izmantošu.
— Dariet to, Paganel.
— Tad nāciet man līdzi, major! Arī tu, Robert. Man vajadzīgi liecinieki.
Un Paganels, palaizdams ceļabiedrus pa priekšu, Roberta Granta un majora pavadībā devās pie ugunsputnu bara.
Piejājis pietiekami tuvu, viņš izšāva ar tukšu patronu, jo nebija spējīgs bez vajadzības izliet pat putna asinis. Visi flamingi pacēlās spārnos un lidoja projām. Paganels vērīgi nolūkojās putnos caur briļļu stikliem.
— Nu, vai redzējāt, kā viņi lido? — viņš jautāja majoram, kad putnu bars bija izgaisis skatienam.
— Protams, redzēju, — Maknebs atbildēja. — Tikai aklais to neredzētu.
— Vai jums neliekas, ka lidojošs flamings atgādina spārnotu bultu?
— Itin nemaz.
— Nekādas līdzības, — Roberts apliecināja.
— Tā jau es domāju! — zinātnieks apmierināts paziņoja. — Toties manam slavenajam tautietim Satobriānam tas netraucēja tik neprecīzi salīdzināt flamingu ar bultu. Ielāgo, Robert, ka salīdzinājums ir visriskantākā no visām man zināmajām retoriskajām figūrām. Sargies no salīdzinājumiem visu mūžu un izmanto tos vienīgi vislielākās nepieciešamības gadījumā.
—• Tātad jūs esat apmierināts ar šo eksperimentu? — majors noprasīja.
— Ārkārtīgi.
— Es arī. Bet nu paskubināsim zirgus. Jūsu slavenā Satobriāna dēļ mēs esam atpalikuši par veselu jūdzi.
Tuvojoties biedriem, Paganels redzēja, ka Glenervens par kaut ko dzīvi sarunājas ar indiāni, kurš acīmredzot viņu lāgā nesaprot. Talkavs bija brīdi pa brīdim apstājies un pētījis apvārsni, un viņa seja ikreiz bija paudusi lielu pārsteigumu. Nemanīdams blakus savu parasto tulku, Glenervens bija mēģinājis pats iztaujāt indiāni, taču visas viņa pūles bija veltīgas. Ieraudzījis tagad zinību vīru, viņš sauca tam jau iztālēm:
— Pasteidzieties, dārgais Paganel, mēs ar Talkavu nekādi nevaram saprasties!
Parunājis kādu brītiņu ar patagoņi, Paganels piejāja pie Glenervena.
— Talkavu pārsteidz kāds patiesi dīvains fakts, — viņš sacīja.
— Kāds?
— Nekur nav redzami nedz indiāņi, nedz viņu pēdas, lai gan šais līdzenumos viņu bandas parasti klaiņo krustām šķērsām, gan dzenot salaupītos lopu barus, gan arī dodoties līdz pat Andiem, lai pārdotu tur pašaustos paklājus un pītās pātagas.