— Un kā Talkavs izskaidro indiāņu nozušanu?
— Viņš neko nevar pateikt, viņš tikai brīnās par to.
— Kādus indiāņus viņš cerēja sastapt šai pampu apgabalā?
— Tieši tos, kuru gūstā atrodas svešzemnieki, — indiāņus, pār kuriem valda kaciki Kalfukura, Katriels un Jančetruss.
— Kas tie tādi?
— Tie ir cilšu virsaiši, viņi bija visuvareni valdnieki vēl pirms trīsdesmit gadiem, kad viņus atspieda pāri sjerrām. Kopš tā laika viņi pakļāvušies Argentīnai — cik nu vispār indiānis var būt pakļāvīgs — un tagad klaiņo tiklab pampās, kā Buenosairesas provincē. Esmu pārsteigts ne mazāk kā Talkavs, ka mēs nesastopam indiāņus šai apvidū, kur tie parasti piekopj salteadoru[27] amatu.
Flamingu medibas.
— Ko lai mēs darām šādā gadījumā? — Glenervens jautāja.
— Tūdaļ noskaidrošu, — Paganels atbildēja.
Atkal parunājis kādu brīdi ar Talkavu, zinātnieks sacīja:
— Patagoņa priekšlikums, manuprāt, ir ļoti saprātīgs. Viņš iesaka tur« pināt ceļu uz austrumiem līdz Neatkarības fortam, un, ja arī tur neko ne« uzzināsim par kapteini Grantu, tad vismaz noskaidrosim, kur palikuši Argentīnas līdzenuma indiāņi.
— Vai līdz Neatkarības fortam vēl ir tālu? — Glenervens apvaicājās.
— Nē, tas atrodas Tandilas sjerrās, kādas sešdesmit jūdzes no šejienes..
— Kad mēs tur nonāksim?
— Parīt vakarā.
Glenervens jutās krietni norūpējies par negaidīto pavērsienu. Tas, ka pampās nebūs neviena indiāņa, šķiet, nevarēja ne prātā ienākt. Parasti par viņu trūkumu līdzenumā nevarēja sūdzēties. Acīmredzot kāds ārkārtējs apstāklis licis viņiem nozust. Ja Hariju Grantu tiešām sagūstījusi kāda no indiāņu ciltīm, patlaban vissvarīgākais bija uzzināt, uz kurieni viņš aizvests — uz ziemeļiem vai dienvidiem. Šis jautājums ne brīdi neizgāja Glenervenam no prāta. Nekādā ziņā nedrīkstēja nozaudēt kapteiņa pēdas. Tāpēc vissaprātīgākais, šķiet, bija sekot Talkava padomam un doties uz Tandilas ciemu. Tur vismaz būs cilvēki, ko iztaujāt.
Ap pulksten četriem pēc pusdienas pie apvāršņa parādījās paugurs,, kuru tik līdzenā apvidū varētu nosaukt arī par kalnu. Tā bija Tapalkemas sjerra, kuras pakājē ceļinieki apmetās uz naktsguļu.
Nākamajā dienā viņi tika pāri šim kalnam bez kādām grūtībām. Ceļinieki jāja pa smilšainām, nolaidenām nogāzēm. .Pēc Kordiljeriem šāds pārgājiens šķita vieglāks par vieglu, un zirgi tikpat kā negausināja soli. Dienas vidū ekspedīcija pajāja garām pamestajam Tapalkemas fortam, pirmajam priekšpostenim nocietinājumu ķēdē, kas uzcelta gar dienvidu robežu pret indiāņu sirotājiem. Taču arī šeit no indiāņiem nebija ne miņas, un par to Talkavs nevarēja vien beigt brīnīties. Tikai dienas otrā pusē tālumā parādījās trīs labi apbruņoti pampu jātnieki straujos zirgos. Brīdi iztālēm pavērojuši ceļinieku pulciņu, viņi neticami ātri nozuda. Glenervens apskaitās.
— Gaučo, — patagonis paskaidroja, nosaukdams šos iezemiešus vārdā, kas bija izraisījis tik dedzīgu strīdu starp majoru un Paganelu.
— Ā, gaučo, — Maknebs atsaucās. — Ko jūs domājat, Paganel, par šiem radījumiem šodien, kad ziemeļu vējš vairs nepūš?
— Es domāju, ka viņi izskatās pēc rūdītiem laupītājiem, — Paganels atbildēja.
— Un kas vajadzīgs, lai viņi par tādiem kļūtu, dārgais zinātniek?
— Tikai viens vienīgs solis, dārgais major!
Paganela atzīšanās izraisīja vispārējus smieklus, taču zinātnieku tas nemaz nesamulsināja, un viņš pats šai sakarā izteica interesantu piezīmi.
— Esmu kaut kur lasījis, — viņš sacīja, — ka arābiem esot sevišķi nežēlīga mutes izteiksme, toties acis paužot cilvēcisku siltumu. Turpretī
Paganelam laimējās novērot mirāžu.
Amerikas mežoņiem sevišķi ļaunas esot acis. — Pat profesionāls fiziono- mists nebūtu trāpīgāk noraksturojis indiāņu rasi.
Tikmēr ceļinieki, paklausot Talkava ieteikumam, jāja ciešā pulciņā. Lai cik vientuļš bija šis apvidus, tomēr vajadzēja būt gataviem atvairīt negaidītus uzbrukumus. Tomēr šie piesardzības pasākumi, izrādījās, bija lieki, un tai pašā vakarā ekspedīcija apmetās uz naktsguļu kādā plašā, pamestā tolderijā, kur kaciks Katriels parasti pulcināja savas iezemiešu bandas. Neuzgājis nekur tuvumā svaigas pēdas, patagonis secināja, kas tolderijā jau labi sen neviens nav uzturējies.
Nākamajā dienā Glenervens ar ceļabiedriem atkal jāja pa līdzenumu. Parādījās pirmās estansijas[28] Tandilas sjerras tuvumā. Taču Talkavs nolēma arī šeit neuzkavēties un doties taisnā ceļā uz Neatkarības fortu, kur cerēja ievākt jaunas ziņas un pirmām kārtām noskaidrot, kāpēc šo apvidu tik dīvainā kārtā pametuši cilvēki.
Atkal parādījās šaipus Kordiljeriem reti sastopamie koki, kas lielākoties iestādīti pēc eiropiešu ierašanās Amerikas kontinentā. Šeit savvaļā raženi auga persiki, papeles, vītoli un akācijas. Koki parasti ieskāva korāļus, plašus mietu aplokus. Tajos barojās tūkstošiem vēršu, aunu, govju un zirgu, kuriem ar nokaitētu dzelzi bija iededzināta viņu saimnieka zīme. Turklāt lopus sargāja vesels bars lielu un modru suņu. Kalnu piekājes iesāļajā augsnē kuplo ražena zāle, kas lopiem ir labu labā barība. Šādās vietās parasti iekārto estansijas, kurās saimnieko pārvaldnieks un viņa palīgs ar četriem peoniem uz katriem tūkstoš lopiem.
Šie ļaudis dzīvo gluži kā bībelē aprakstītie gani. Viņu ganāmpulki ir tikpat lieli, varbūt pat lielāki par tiem, kas klīda Mezopotāmijas līdzenumos. Taču šeit ganiem nav ģimeņu un pampu estanseri vairāk atgādina vēršu tirgotājus nekā bībeles laiku patriarhus.