Pastāstījis to visu saviem ceļabiedriem, Paganels uzsāka šai sakarā antropoloģisku diskusiju, salīdzinādams dažādas rases. Viņš ieinteresēja pat majoru, kurš to nemaz neslēpa.
Paganelam laimējās novērot ari mirāžu, šo interesanto dabas parādību, kas visai raksturīga šais horizontālajos līdzenumos: estansijas iztālēm atgādināja lielas salas, bet papeles un vītoli, šķiet, spoguļojās dzidrā ūdenī, kas, ceļiniekiem tuvojoties, pamazām atkāpās. Ilūzija bija tik pilnīga, ka acis atkal un atkal noticēja mānam.
Šai dienā, 6. novembrī, ceļotāji pajāja garām vairākām estansijām, kā. arī pāris saladero. Nobarojušies leknajās ganībās, lopi šeit ierodas, lai pastieptu kaklus miesnieka nazim. Saladero, kā jau pats vārds norāda, ir ne vien lopkautuve, bet ari gaļas sālīšanas vieta. Šis netīkamais darbs sākas pavasara beidzamajās dienās. Lopu kāvēji ierodas pēc lopiem korāļos. Veikli rīkodamies ar laso, viņi noķer savus upurus un aizved tos uz saladero. Tur apkauj tūkstošiem vēršu, govju un aitu, novelk tiem ādu un sadala tos gabalos. Bieži vien vērši spīvi pretojas. Tad lopu kāvējs kļūst par toreadoru. Savu bīstamo amatu viņš veic ar apbrīnojamu veiklību un
tikpat lielu nežēlību. Vārdu sakot, lopu apkaušana ir šaušalīgs skats. Nekas nevar būt pretīgāks par saladero un tās apkaimi. No šiem drausmajiem aplokiem reizē ar riebīgu dvaku laužas laukā niknie lopu kāvēju kliedzieni, draudīgās suņu rejas un mirstošo lopu gārgšana. Turklāt no divdesmit ljē plašas apkārtnes šurp salaižas Argentīnas līdzenuma milzīgie vanagi, lai plēstos ar miesniekiem par vēl kūpošajām viņu upuru paliekām. Taču patlaban saladero bija kā izmiruši, tukši un klusi. Milzīgā slaktiņa stunda vēl nebija pienākusi.
Talkavs steidzināja savus ceļabiedrus. Viņš gribēja vēl tai pašā vakarā sasniegt Neatkarības fortu. Zirgi, jātnieku skubināti un sekodami Taukas piemēram, auļoja pa garo zāli. Pa ceļam varēja redzēt mūriem nocietinātas un dziļiem grāvjiem apjoztas fermas. Uz galvenās ēkas jumta atradās terase, no kuras vienmēr aizsardzībai gatavie iemītnieki varēja apšaudīt uzbrūkošos līdzenuma laupītājus. Glenervens šais fermās, iespējams, būtu dabūjis vajadzīgās ziņas, taču drošāk bija jāt uz Tandilas ciematu. Tāpēc ceļinieki nekur neapstājās. Zirgi pārbrida braslā Riodelosvisosu un dažas jūdzes tālāk Capaleofu. Drīz vien zirgu kājas mina Tandilas sjerras pirmo atzaru zaļās, lēzenās nogāzes, un pēc stundas šauras aizas dziļumā parādījās ciemats, kuram pāri slējās Neatkarības forta robotie mūri.
XXI nodala NeatkarĪbas forts
Tandilas sjerra paceļas tūkstoš pēdas virs jūras līmeņa. Tā ir pirmatnēja kalnu grēda, tas ir, to veido pamatieži, kas radušies pirms organiskās dzīves un iežu metamorfozes. Sjerras uzbūve un sastāvs pamazām mainījušies zemes dzīļu temperatūras ietekmē. So kalnu grēdu veido ar zāli apaugušu gneisa pakalnu pusaplis. Tandilas apriņķis, kuram nosaukumu devusi kalnu grēda, aptver visu Buenosairesas provinces dienviddaļu, un tā pierobežas nogāzes plūdina uz ziemeļiem daudzas upju straumes.
Šai apriņķī apmēram četri tūkstoši iedzīvotāju, un tā administratīvais centrs ir Tandilas ciemats, kas atrodas sjerras ziemeļu virsotnes piekājē un ko apsargā Neatkarības forts. Cauri ciematam tek gleznainā Capaleofu. Paganels zināja arī tādu ievērības cienīgu faktu, ka šai ciematā dzīvo Francijas baski un itāliešu kolonisti. Patiesi, franči pirmie nodibināja ārzemnieku kolonijas Laplatas lejtecē. 1828. gadā, lai aizsargātu koloniju pret biežajiem indiāņu uzbrukumiem, francūzis Paršaps uzcēla Neatkarības fortu. Šai darbā viņam palīdzēja franču zinātnieks d'Orbiņī, kurš sīki bija izpētījis un aprakstījis šo Dienvidamerikas daļu.
Tandilas ciemats ir nozīmīgs tirdzniecības punkts. Tā sauktajās gale- rās, lielos, vēršu vilktos ratos, kas ļoti parocīgi ceļošanai pa līdzenumu, no šejienes divpadsmit dienās var nokļūt Buenosairesā. Tāpēc ciemats uztur ar šo pilsētu rosīgus tirdznieciskus sakarus, sūta uz pilsētu lopus no savām estansijām, sālītu gaļu no saladero un visai interesantus indiāņu amatnieku izstrādājumus — kokvilnas un vilnas audumus, smalkus ādas pinumus un tamlīdzīgas preces. Tandilā līdzās daudzām samērā glītām mājām ir arī skolas un baznīcas, kas māca dzīvot šaisaulē un viņsaulē.
Pastāstījis to visu, Paganels piemetināja, ka Tandilā no vietējiem iedzīvotājiem droši vien varēs iegūt vajadzīgās ziņas. Turklāt fortā pastāvīgi atrodas nacionālā karaspēka vienība. Glenervens lika novietot zirgus kādas samērā pieklājīgas iebraucamās vietas stallī, un pēc tam viņš pats, Paganels, majors un Roberts Talkava pavadībā devās uz Neatkarības fortu. Kādu brīdi kāpuši kalnā, viņi nonāca pie cietokšņa vārtiem, kurus diezgan nevērīgi apsargāja argentīniešu sargkareivis. Viņš tūdaļ ielaida ceļiniekus cietoksnī, un tas liecināja vai nu par ārkārtīgu nevērību, vai arī pilnīgu drošību.
Cietokšņa laukumā karamākslā vingrinājās vairāki kareivji. Vecākajam no tiem nebija vairāk par divdesmit gadu, bet jaunākajam labi ja septiņi. Patiesību sakot, tie nebija nekādi kareivji, bet ducis jaunekļu un pusaudžu, kuri diezgan precīzi izdarīja militārus vingrinājumus. Viņu vienīgā uniforma bija svītrains, ar ādas jostu apjozts krekls. Viņiem nebija nedz bikšu, nedz skotu svārciņu. Siltajā klimatā varēja atļauties nēsāt tik vieglu apģērbu. Paganelam tūdaļ radās labs iespaids par valdību, kas neputina sevi laukā ar tresēm un citiem liekiem greznumiem. Ikvienam no šiem zeņķiem bija šautene un zobens, taču mazākajiem šautene bija pārāk smaga un zobens pārāk garš. Viņi visi bija melnīgsnēji un līdzīgi cits citam kā vienas ģimenes locekļi, tāpat arī kaprālis, kas viņus apmācīja. Acīmredzot tie bija divpadsmit brāļi, kurus komandēja trīspadsmitais.