Paganels par to nebrīnījās. Pēc statistikas datiem viņš zināja, ka argentīniešu ģimenē vidēji ir vairāk nekā deviņi bērni. Toties viņu pagalam pārsteidza tas, ka šie mazie kareivji apguva visas iemaņas pēc franču armijā pieņemtās kārtības un kaprālis bieži vien nokliedza komandas ģeogrāfa mātes valodā.
— Tas tik ir ko vērts! — zinātnieks iesaucās.
Taču Glenervens nebija ieradies Neatkarības fortā, lai noskatītos, kā puišeļi vingrinās karamākslā, un vēl mazāk viņu interesēja šo puišeļu tautība un izcelšanās. Tāpēc, neļaudams Paganelam ilgi brīnīties, viņš
Karamākslā vingrinājās kāds ducis jaunekļu.
lūdza izsaukt garnizona komandantu. Paganels izpildīja šo lūgumu, un viens no argentīniešu kareivjiem aizsoļoja uz namiņu, kas atradās turpat kazarmā.
Pēc kāda brīža ieradās arī pats komandants. Tas bija gadus piecdesmit vecs vīrs, liela auguma, militāru stāju. Viņam bija spurainas ūsas, plati vaigu kauli, iesirmi mati un pavēlošs skatiens. Tāds izskatījās komandants, cik varēja saredzēt caur dūmu mutuļiem, kas vēlās no viņa īsās pīpes.
Komandanta gaita un izturēšanās Paganelam atgādināja viņa dzimtenes vecos apakšvirsniekus.
Talkavs devās pretī komandantam un iepazīstināja viņu ar Glenervenu un pārējiem ceļabiedriem. Kamēr Talkavs runāja, komandants visai uzkrītošā veidā nekautrīgi pētīja Paganelu. Nesaprazdams, ko tas varētu nozīmēt, zinātnieks jau grasījās prasīt paskaidrojumu, taču komandants bez kādām ceremonijām satvēra Paganelu aiz rokas un priecīgi noprasīja ģeogrāfa dzimtajā valodā:
— Vai jūs esat francūzis?
— Jā, esmu, — Paganels atbildēja.
— Cik jauki! Esiet sveicināti! Sveicināti! Es arī esmu francūzis! — komandants sacīja, spēcīgi kratīdams zinātnieka roku.
— Vai tas ir jūsu draugs? — majors jautāja Paganelam.
— Protams! — zinātnieks atbildēja ar skaidri samanāmu lepnumu. — Tādi draugi man ir visās piecās pasaules daļās.
Ar mokām atbrīvojis roku no dzīvajām spīlēm, Paganels sāka sarunāties ar brašo komandantu. Glenervens labprāt būtu bildis kādu vārdu un izvaicājis komandantu par to, kas viņu interesēja, taču vecais karavīrs stāstīja par savu dzīvi un viņa runas plūdi nemaz nebija tik viegli apturami. Kā redzams, šis lāga vīrs bija tik sen atstājis Franciju, ka sāka jau aizmirst savu dzimto valodu un neprata vairs tik veikli savirknēt vārdus teikumos. Viņš runāja apmēram tā, kā runā nēģeri franču kolonijās.
Neatkarības forta komandants savā laikā patiesi bija franču armijas seržants, bijušais Paršapa karabiedrs. Viņš nebija fortu atstājis kopš tā dibināšanas 1828. gadā un patlaban komandēja to saskaņā ar Argentīnas valdības rīkojumu. Viņš bija piecdesmit gadus vecs basks, vārdā Manuels Ifaragers, kā redzams, gandrīz vai spānis. Gadu pēc ierašanās šai zemē seržants Manuels ieguva pilsoņa tiesības, iestājās Argentīnas armijā un apprecēja dūšīgu indiānieti, kura tai laikā jau zīdīja sešus mēnešus vecus dvīnīšus. Protams, zēnus, jo seržanta krietnā dzīvesbiedre nekad nebūtu atļāvusies dāvāt viņam meitas. Manuels neatzina nekādu citu nodarbošanos kā vienīgi militāro dienestu, un viņš cerēja ar laiku un dieva palīgu dāvāt republikai veselu kareivju rotu.
— Vai redzējāt? — viņš sacīja. — Brašuļi! Lieliski zaldāti! Hosē! Huan! Mikele! Pepe! Pepem tikai septiņi gadi, bet viņš jau šauj, ka prieks.
Izdzirdis, ka viņu uzliela, Pepe sasita kopā kājeles un veikli ar ieroci rokā atdeva godu.
— Viņš tālu tiks, — komandants piebilda, — dienās būs pulkvedis vai brigādes ģenerālis.
— Cik jauki! Esiet sveicināti! — komandants sacija.
Seržants Manuels bija tik ļoti aizrāvies, ka neviens pat nemēģināja apstrīdēt to, ka karavīra amats ir viscienījamākais, nedz arī to, ka viņa pēctečus gaida spoža nākotne. Viņš bija laimīgs, jo, kā teicis Gēte: «Nekas mūs nedara tik laimīgus kā ilūzija.»
Par lielu brīnumu Talkavam, šis stāsts ilga krietnu ceturtdaļstundu. Indiānis nekādi nevarēja saprast, kā tik daudz vārdu var nākt no vienas pašas mutes. Komandantu neviens nepārtrauca. Tomēr pat franču seržan-
tam kādreiz jāapklust, un beidzot apklusa arī Manuels, iepriekš uzaicinājis viesus savā dzīvoklī. Atnācēji padevīgi sekoja un ļāva, ka viņus iepazīstina ar Ifaragera kundzi, kura viņiem šķita «jauka sieviete», ja šo Vecās pasaules apzīmējumu var attiecināt uz indiānieti.
Kad visas seržanta vēlēšanās bija izpildītas, viņš jautāja, kam lai viņš pateicas par godu redzēt viesus savā mājā. Bija pienācis visizdevīgākais brīdis uzdot jautājumus. So uzdevumu uzņēmās Paganels, sākumā izstāstīdams par ceļojumu caur pampām un beigās jautādams, kāda iemesla dēļ indiāņi atstājuši šo apvidu.
— Kā tad, neviena! — seržants izsaucās, paraustīdams plecus. — Patiesi — itin neviena! … Mēs sēžam rokas salikuši… Nav ko darīt!
— Kāpēc?
— Karš.
— Karš?
— Jā, pilsoņu karš …
— Pilsoņu karš? — Paganels pārjautāja. Pats nemanīdams, viņš bija sācis runāt franciski kā nēģeris.
— Jā, karš starp paragvajiešiem un buenosairiešiem, — seržants atbildēja.
— Un tad?
— Visi indiāņi devušies uz ziemeļiem pa pēdām ģenerālim Floram. Indiāņi laupa.
— Kur tad kaciki?
— Kaciki kopā ar viņiem.
— Un Katriels?
— Katriela nav.
— Un Kalfukura?
— Nav ari Kalfukura.
— Bet Jančetruss?