— Ari Jančetruss ir prom.
Šī saruna tika atstāstīta Talkavam, un tas apstiprinoši māja ar galvu. Patagonis acīmredzot nezināja vai arī bija aizmirsis, ka starp divām republikas daļām plosās pilsoņu karš, kurā vēlāk iejaucās arī Brazīlija. Indiāņi no šīm iekšējām ķildām tikai ieguva, viņiem tā bija labu labā izdevība doties sirojumos. Tādējādi seržants nekļūdījās, izskaidrodams indiāņu prombūtni ar pilsoņkaru, kas plosījās Argentīnas ziemeļu provincēs.
Sie notikumi izjauca visus Glenervena plānus. Patiesi, ja Harijs Grants atrodas kaciku gūstā, tad viņi to aizveduši līdz uz republikas ziemeļu robežām. Kur lai tagad viņu meklē? Vai ir vērts doties jaunos bīstamos un gandrīz bezcerīgos klejojumos pampu ziemeļos? Lai pieņemtu tik nopietnu lēmumu, vajadzēja visu rūpīgi apsvērt.
Tomēr bija vēl viens svarīgs jautājums, kuru varēja uzdot seržantam, un izdarīt to iešāvās prātā majoram, kamēr viņa ceļabiedri klusēdami saskatījās. Maknebs pavaicāja seržantam, vai viņš neesot dzirdējis, ka pampu kaciku gūstā atrodas eiropieši.
Manuels brītiņu padomāja, cenzdamies atcerēties, un beidzot sacīja:
— Jā, esmu dzirdējis.
— Ā! — Glenervens iesaucās, jaunu cerību spārnots.
Paganels, Maknebs un Roberts pievirzījās tuvāk seržantam.
— Runājiet! Runājiet! — viņi atkārtoja, neatraudami skatienu no komandanta.
— Pirms vairākiem gadiem, — Manuels iesāka, — jā, jā, patiesi… sagūstīti eiropieši… nekad gan neesmu redzējis …
— Pirms vairākiem gadiem! — Glenervens viņu pārtrauca. — Jūs maldāties. «Britānija» gāja bojā 1862. gada jūnijā. Tātad tas bija pirms nepilniem diviem gadiem.
— O! Krietni sen, milord!
— Nevar būt! — Paganels iesaucās.
— Tas bija tai gadā, kad piedzima Pepe… Indiāņu rokās toreiz krita divi gūstekņi.
— Nē, trīs, — Glenervens izlaboja.
— Divi, — seržants nešaubīdamies apstiprināja.
— Divi? — Glenervens pārsteigts pārjautāja. — Divi angli?
— Nē, — seržants atbildēja. — Kas teica, ka angļi? Viens bija francūzis un otrs itālietis.
— Itālietis, kuru nogalināja pojuči? — Paganels iesaucās.
— Jā … pēc tam uzzināju … francūzis izglābās.
— Izglābās! — iesaucās Roberts, kura dzīvība, šķiet, bija atkarīga no tā, ko pateiks seržants.
— Jā, izglābās. Aizbēga no indiāņiem, — Manuels apliecināja.
Visi atskatījās uz zinātnieku, kas izmisīgi sita sev pa pieri.
— Ā! Tagad es saprotu, — viņš beidzot sacīja. — Viss ir skaidrs!
— Par ko jūs runājat? — Glenervens nepacietīgi noprasīja.
— Mīļie draugi, — Paganels atbildēja, saņemdams Roberta roku, — mums jāsamierinās ar lielu neveiksmi! Mēs esam gājuši pa nepareizām pēdām! Tas bija nevis kapteinis Grants, bet kāds mans tautietis, kura ■biedru Marko Vazello patiesi nogalinājuši pojuču cilts indiāņi, turpretī francūzis vairākas reizes devies kopā ar indiāņiem līdz pat Kolorado upes krastiem, un tur viņam laimīgā kārtā izdevies izbēgt un atkal ieraudzīt Franciju. Domādami, ka ejam pa Harija Granta pēdām, mēs patiesībā esam nonākuši uz Gināra pēdām.
Pēc šī atklājuma iestājās dziļš klusums. Kļūda bija acīm redzama. Seržanta izstāstītie sīkumi, gūstekņa tautība, viņa biedra nogalināšana, bēgšana no indiāņiem — itin viss to apstiprināja.
Glenervens satriekts skatījās uz Talkavu.
— Vai jūs nekad neesat dzirdējis par trim sagūstītiem angļiem? — Talkavs jautāja seržantam.
— Nekad, — Manuels atbildēja. — Tandilā tas būtu zināms… es zinātu … Kas nav, tas nav …
Pēc tik noteiktas atbildes Glenervenam Neatkarības fortā vairs nebija ko darīt. Pateikušies seržantam un paspieduši viņam roku, ceļinieki devās prom.
Redzēdams, ka visas cerības sabrukušas, Glenervens bija tuvu izmisumam. Roberts klusēdams soļoja viņam blakus asaru pilnām acīm. Glenervens nevarēja rast neviena vārda, lai mierinātu jauno Grantu. Paganels žestikulēdams sarunājās pats ar sevi. Majors pat nepavēra muti. Talkavs, šķiet, jutās aizskarts savā indiāņa pašlepnumā, ka nokļuvis uz nepareizām pēdām, taču nevienam nenāca prātā pārmest viņam kļūdu, kas bija tik viegli saprotama.
Ceļinieki atgriezās iebraucamajā vietā.
Vakariņas norisa klusi un skumji. Protams, neviens no šiem vīrišķīgajiem un pašaizliedzīgajiem cilvēkiem nenožēloja veltīgi izšķiestos spēkus un pārciestās briesmas, taču viņus visus nomāca apziņa, ka vienā mirklī sabrukušas visas cerības. Patiesi, vai varēja vēl cerēt nokļūt uz kapteiņa Granta pēdām starp Tandilas sjerru un okeānu? Nē. Ja Atlantijas piekrastē kāds eiropietis būtu kritis indiāņu gūstā, seržantam Manuelam tas noteikti būtu zināms. Tāds notikums nevarēja palikt nepamanīts iezemiešiem, kuri pastāvīgi uztur tirdznieciskus sakarus gan ar Tandilu, gan Karmenu, kas atrodas pie Rionegro ietekas. Argentīnas līdzenuma tirgotāji par visu ir labi informēti un jaunas ziņas pie sevis netur. Tātad mūsu ceļiniekiem atlika tikai viena iespēja: nekavējoties doties uz «Dunkanu», kas saskaņā ar norunu gaidīja viņus pie Medano raga.
Tomēr Paganels palūdza Glenervenam dokumentu, uz kura pamatojoties bija uzsākti neveiksmīgie meklējumi. Ģeogrāfs pārlasīja to ar neslēptu niknumu. Viņš centās izdabūt no tā jaunu tulkojumu.
— Bet dokuments taču tik skaidrs! — Glenervens sacīja. — Tajā tik nepārprotami pateikts par «Britānijas» avāriju un vietu, kur sagūstīts kapteinis Grants.
— Bet es saku, ka ne! — ģeogrāfs atbildēja, uzsizdams dūri uz galda. — Simtreiz ne. Ja Harija Granta nav pampās, tad viņa vispār nav Amerikā. Bet, kur viņš atrodas, tas jāpasaka šim dokumentam. Un dokuments to pateiks, mīļie draugi, vai arī es neesmu Zaks Paganels!
XXII nodaļa PLŪDI
Neatkarības fortu no Atlantijas okeāna krastiem šķir simt piecdesmit jūdzes. Ja ceļā negadīsies kavēkļi, kas, šķiet, arī nebija gaidāmi, tad, pēc Glenervena domām, jau pēc četrām dienām viņiem vajadzētu atrasties uz «Dunkana». Taču atgriezties uz kuģa bez kapteiņa Granta pēc pilnīgi neveiksmīgiem meklējumiem — ar šādu iznākumu viņš nekādi nevarēja samierināties. Tāpēc nākamajā dienā Glenervens vilcinājās doties ceļā. Vadības rūpes uzņēmās majors. Viņš lika papildināt pārtikas krājumus, apseglot zirgus un izraudzīties iespējamās atpūtas vietas. Majora vadībā ekspedīcija pulksten astoņos no rīta jau devās lejup pa Tandilas sjerras zālainajām nogāzēm.