Glenervens klusēdams jāja blakus Robertam. Drosmīgā un uzņēmīgā daba neļāva viņam lēnprātīgi samierināties ar neveiksmi. Sirds krūtīs neprātīgi dauzījās, galva dega vienās ugunīs. Grūtību saērcinātais Paganels nemitīgi pārcilāja domās dokumenta vārdus, lai izlobītu no tiem jaunu jēgu. Talkavs klusēdams atlaida pavadu un ļāva Taukam pašam iet savu ceļu. Vienīgi majors bija enerģijas pilns, kā jau cilvēks, kas nepazīst, ko nozīmē zaudēt dūšu. Toms Ostins un abi matroži bēdājās kopā ar savu saimnieku. Pāri ceļam pārskrēja tramīgs trusis. Māņticīgie skoti saskatījās.
— Ļauna zīme, — Vilsons noteica.
— Jā, Skotijā, — Milredijs atsaucās.
— Tas, kas ir ļauns Skotijā, nav labāks arī šeit, — Vilsons pamācoši piebilda.
Ap pusdienas laiku ceļinieki bija tikuši pāri Tandilas sjerrai un izjāja plašos līdzenumos, kas viļņveidā slīga lejup līdz pat okeānam. Ik uz soļa tecēja dzidri strauti, kas, dodami veldzi šai auglīgajai zemei, izgaisa kaut kur leknajās ganībās. Apkārtne kā okeāns pec vētras kļuva aizvien līdzenāka. Pēdējie kalnu atzarojumi palika aiz muguras, un prērija vienmuļi ritināja zem zirgu kājām savu zaļo paklāju.
Līdz šim bija pieturējies jauks laiks, taču todien debesis vairs nebija tik skaidras. Milzīgs daudzums tvaiku, kas bija radušies pēdējās karstajās dienās, pārklāja debesis ar mākoņiem, kuri draudēja ar pamatīgām lietusgāzēm. Turklāt Atlantijas okeāna tuvums un pastāvīgais rietumu vējš darīja šejienes klimatu īpaši mitru. Par to liecināja zemes auglība, leknās ganības un zāles tumšais zaļums. Todien smagie mākoņi tomēr nesāka gāzt lejup lietus straumes, un vakarā zirgi, nosoļojuši apmēram četrdesmit jūdzes, apstājās pie dziļām kanadām, ar ūdeni pildītām dabiskām ieplakām. Šeit nebija nekādas pajumtes. Par teltīm un segām ceļiniekiem noderēja pončo, un visi aizmiga zem klajām debesīm, kas, par laimi, tikai solīja lietu.
Nākamajā dienā, līdzenumam slīgstot zemāk un zemāk, pazemes ūdeņi kļuva aizvien jūtamāki. Ūdens spiedās laukā no visām zemes porām. Drīz vien ceļu uz austrumiem aizšķērsoja lieli dīķi, no kuriem dažs labs jau bija pilns ar ūdeni, bet citi vēl tikko sāka veidoties. Kamēr ceļā gadījās vienīgi šīs noteiktu krastu ietvertās un ūdenszālēm neaizaugušās lagūnas, zirgi viegli tika tām pāri, bet, kad parādījās tā saucamie pentani, ar garu zāli aizauguši muklāji, — tik viegli vairs negāja. Pamanīt un laikus izvairīties no briesmām nebija iespējams.
Šie muklāji acīmredzot bija liktenīgi daudzām dzīvām būtnēm. Roberts, kas bija aizsteidzies kādu pusjūdzi priekšā, aulekšoja atpakaļ, kliegdams:
— Paganela kungs! Paganela kungs! Tur ir vesels ragu mežs!
— Ko? — Paganels brīnījās. — Tu esi uzgājis ragu mežu?
— Jā, jā, vismaz birztalu jau nu noteikti.
— Birztalu? Tu murgo, draudziņ! — Paganels sacīja, raustīdams plecus.
— Nē, es nemurgoju, — Roberts attrauca, — jūs paši redzēsit. Ir gan brīnumaina zeme! Šeit sēj ragus un tie aug kā labība. Es arī gribētu dabūt šādu sēklu!
— Viņš runā nopietni, — majors sacīja.
— Jā, majora kungs, jūs tūlīt pats pārliecināsities.
Roberts nebija alojies: drīz vien ceļinieki piejāja pie milzīga lauka ar taisnās, nepārredzami garās rindās iedēstītiem ragiem. Tā tiešām bija īsta jaunaudze, kas atstāja dīvainu iespaidu.
— Ko nu jūs teiksit? — Roberts noprasīja.
— Zili brīnumi! — Paganels noteica un tūdaļ sāka iztaujāt indiāni.
— Ragi rēgojas laukā, bet vērši ir apakšā, — Talkavs paskaidroja.
— Kā! — Paganels iesaucās. — Sai muklājā iestidzis vesels ganāmpulks?
— Jā, — patagonis apstiprināja.
Patiesi, zem straujā skrējienā satricinātās zemes šeit bija dabūjis galu milzīgs ganāmpulks. Simtiem vēršu bija nesen iestiguši un noslāpuši šai lielajā staignājā. Tādas katastrofas Argentīnas līdzenumos reizēm atgadās, un Talkavs to nevarēja nezināt. Un šādu brīdinājumu, protams, vajadzēja ņemt vērā. Ceļinieku pulciņš apjāja apkārt milzīgajai hekatombai, kura būtu varējusi apmierināt visprasīgākos antīkās pasaules dievus, un pēc stundas ragu lauks jau bija palicis divas jūdzes aiz muguras.
Talkavu acīmredzot darīja nemierīgu kādas neparastas zītnes. Viņš bieži apstādināja zirgu un pieslējās uz kāpšļiem. Garais augums ļāva viņam aptvert ar skatienu plašu apvārsni, taču, droši vien neieraudzījis neko tādu, kas izskaidrotu notiekošo, viņš jāja tālāk. Pēc kādas jūdzes Talkavs apstājās atkal, pēc tam, atrāvies no saviem ceļabiedriem, pajāja dažas jūdzes gan uz ziemeļiem, gan uz dienvidiem, tad atkal atgriezās un ieņēma savu vietu pulciņa priekšgalā, ne vārda nebilzdams nedz par savām cerībām, nedz bažām. Sāds manevrs, kas tika atkārtots vairākas reizes, ieintriģēja Paganelu un darīja nemierīgu Glenervenu. Viņš palūdza zinātnieku pavaicāt indiānim, ko tas nozīmē. Paganels tūdaļ to darīja.
Talkavs atbildēja, ka viņš brīnoties, kāpēc zeme tik ļoti piesūkusies ar ūdeni. Kopš viņš strādājot par pavadoni, viņam vēl nekad neesot gadījies redzēt tik ļoti piemirkušu zemi. Pat lielo lietavu laikā Argentīnas līdzenumam allaž varēja iziet cauri.
— Kā lai izskaidro šo aizvien pieaugošo mitrumu? — Paganels jautāja.