— Nezinu, — indiānis atbildēja. — Ja es zinātu …
— Vai kalnu upes lietavu laikā nekad neiziet no krastiem?
— Reizēm gadās.
— Varbūt upes pārplūdušas arī patlaban?
— Var jau būt, — Talkavs atteica.
Paganels bija spiests apmierināties ar tādu pusatbildi. Viņš atstāstīja šo sarunu Glenervenam.
— Un ko Talkavs iesaka? — Glenervens vaicāja.
— Kas tagad jādara? — Paganels jautāja patagonim.
— Jājāj, cik ātri vien var, — indiānis atbildēja.
So padomu bija vieglāk dot nekā izpildīt. Zirgi drīz nogura, mīdami zemi, kas zuda zem kājām. Apkārtne kļuva aizvien zemāka un zemāka. Sī līdzenuma daļa patiesībā bija milzīga ieplaka, kurā viegli vien varēja saplūst kāpjošie ūdeņi. Tāpēc vajadzēja pēc iespējas ātrāk tikt laukā no zemienes, kura plūdu gadījumā tūdaļ pārvērstos par ezeru.
Jātnieku skubināti, zirgi pielika soli. Itin kā būtu par maz tā ūdens, kas šļakstēja zem zirgu kājām, ap pulksten diviem atvērās debesu slūžas un pāri līdzenumam sāka grūt tropiskā lietus gāzmas. Patverties no lietus nebija nekādas iespējas. Neatlika nekas cits kā kļūt par filozofiem un stoiciski paciest pārbaudījumu. Pončo uzreiz kļuva caurcaurēm slapji, no cepurēm ūdens plūda lejup gluži kā no aizsērējušām jumtu notekām. Seglu bārkstis, šķiet, pārvērtās par ūdens straumītēm. Zirgu kāju apšļākti no apakšas, ceļinieki jāja itin kā starp divām gāzmām, kuras nāca no zemes un no debesīm.
Izmirkuši, nosaluši un bezgala pārguruši, viņi vakarā sasniedza kādu nožēlojamu rančo. Vienīgi gaužām pieticīgi ļaudis varēja to uzskatīt par pajumti, un vienīgi bezizejas stāvoklī nonākuši ceļinieki varēja tajā meklēt patvērumu. Taču Glenervenam un viņa biedriem nebija citas izvēles, un viņi saspiedās šai pamestajā būdā, ko noniecinātu pat visnabadzīgākais pampu indiānis. Ar grūtībām ceļinieki sakūra nožēlojamu ugunskuru, kas vairāk dūmoja nekā sildīja. Laukā joprojām lija vienā līšanā, un cauri satrupējušajam salmu jumtam pilēja lielas lāses. Uguns neapdzisa vienīgi tādēļ, ka Milredijs un Vilsons nemitīgi to pasargāja no virsū plūstošā ūdens. Trūcīgās vakariņas pagāja bez kādas jautrības. Nevienam nebija ēstgribas. Vienīgi majors parādīja godu slapjajam proviantam un ēda kāru muti. Nesatricināmais Maknebs stāvēja pāri visām likstām. Paganels, kā jau francūzis, mēģināja jokot, taču nevienu sasmīdināt viņam neizdevās.
— Mani joki ir samirkuši, — viņš sacīja, — tie nešķiļ dzirkstis.
Labākais, ko šādā reizē varēja darīt, bija doties pie miera. Tāpēc ikviens mēģināja aizmirst miegā nogurumu. Nakts bija vētraina. Rančo krakšķēja visos pakšos, šūpojās un draudēja sagāzties ar katru spēcīgāku vēja brāzmu. Pakļauti visām debesu sodībām, pagalmā žēlabaini zviedza zirgi, kaut arī viņu saimniekiem draņķīgajā būdā neklājās daudz labāk. Tomēr miegs pamazām ceļiniekus pieveica. Roberts pirmais aizvēra acis, nolicis galvu uz lorda Glenervena pleca. Drīz vien arī pārējie rančo iemītnieki gulēja dziļā miegā.
Kā redzams, dievs viņus modri sargāja, jo nakts pagāja bez starpgadījumiem. Ceļiniekus uzmodināja Tauka, kas, būdams, kā vienmēr, nomodā, skaļi zviedza un dauzīja ar kāju būdas sienu. Sava saimnieka vietā viņš atgādināja, ka laiks doties tālāk. Būdami parādā Taukam tik daudz pateicības, ceļinieki nevarēja viņam nepaklausīt un naski vien saposās ceļam.
— Pali! Pali! — Talkavs attrauca.
Lietus bija mitējies, taču mālainā zeme vairs nespēja uzsūkt sakrājušos ūdeni. Neskaitāmās peļķes, purvi un dīķi izkāpa no krastiem, izveidodami milzīgus, nodevīgi dziļus banado. Ielūkojies kartē, Paganels pamatoti nosprieda, ka Riogrande un Vivarota, kurās parasti satek visi līdzenuma ūdeņi, tagad droši vien saplūdušas vienā vairākas jūdzes platā gultnē.
Vajadzēja jāt uz priekšu, cik ātri vien var. Uz spēles bija liktas visu ceļinieku dzīvības. Ja ūdens līmenis kāps vēl augstāk — kur tad lai patveras? Milzīgajā, līdz pat apvārsnim novilktajā aplī nemanīja neviena augstāka punkta, un zemiene varēja applūst ļoti strauji.
Zirgi tika trenkti pilnos auļos. Tauka turējās priekšgalā un vairāk par jebkuru spēcīgām peldspurām apveltītu abinieku bija pelnījis jūraszirga vārdu, jo traucās pa ūdeni tik veikli, it kā atrastos savā dabiskajā vidē.
Pēkšņi ap desmitiem no rīta Tauka sāka izrādīt ārkārtīgu satraukumu. Vai ik brīdi viņš grieza galvu pret nepārredzamajiem dienvidu klajumiem, skaļi zviedza un, plati ieplestām nāsīm ieelpojis vēso gaisu, spēji slējās pakaļkājās. Talkavu šie izrāvieni izsviest no segliem gan nevarēja, taču zirgu viņš valdīja ar manāmu piepūli. Jātnieks tik spēcīgi piecirta laužņus, ka putas, kas nāca pār Taukas lūpām, sajaucās ar asinīm, un tomēr karstasinīgais aidinieks nerimās. Talkavs skaidri nojauta: tiklīdz Taukam dotu vaļu, viņš tai pašā mirklī pilnos auļos joņotū uz ziemeļiem.
— Kas Taukam lēcies? — Paganels jautāja. — Vai tikai viņam nav piesūkušās Argentīnas ūdeņu rijīgās dēles?
— Nē, — indiānis atbildēja.
— Vai tad viņu kaut kas satrauc?
— Viņš nojauš briesmas.
— Kādas?
— Nezinu.
Lai acs vēl neredzēja briesmas, kuras noskārta Tauka, auss jau varēja tās uztvert. Patiesi, no pamales plūda šurp dobja duna, kas atgādināja paisuma viļņu šalkšanu. Vējš pūta miklām, ūdens putekļu piesātinātām brāzmām. Putni, bēgdami no kādas mīklainas dabas parādības, traucās, ko spārni nes. Zirgi, brizdami līdz ceļgaliem pa ūdeni, sajuta pirmos straumes triecienus. Drīz vien atskanēja šaušalīga baurošana, zviegšana un blēšana un kādu pusjūdzi uz dienvidiem no ceļinieku pulciņa parādījās milzīgi pārbiedētu dzīvnieku bari. Apgāzdami cits citu, atkal pieceldamies, izraudamies uz priekšu, dzīvnieki neiedomājamā jūklī kaut kur drāzās šausminošā ātrumā. Skrējienā sacelto ūdens šļakatu viesulī tik tikko varēja saskatīt šos satracinātos kustoņus. Pat simt vislielākās valzivis, šķiet, nevarētu tik spēcīgi sabangot okeāna ūdeņus.