— Anda, anda/' — Talkavs nokliedza.
— Kas noticis? — Paganels vaicāja.
— Pali! Pali! — Talkavs attrauca un, iecirtis piešus zirgam sānos, aizaulekšoja uz-ziemeļiem.
1 Ātrāk, ātrāk!
Begļiem uzgruva drausmīga ūdens grēda.
— Plūdi! — Paganels iesaucās.
Un visi ceļabiedri ar Paganelu priekšgalā aizjoņoja nopakaļ Taukam.
Bija ari pēdējais laiks. Kādas piecas jūdzes uz dienvidiem jau varēja saskatīt milzum augstu un platu ūdens vālu, kas gruva virsū līdzenumam, pārvērzdams to par okeānu. Garā zāle pazuda kā nopļauta. Straumes izrautie mimozu krūmi peldēja virs ūdens gluži kā mazas saliņas. Ūdens
masa biezā klājienā gāzās virsū ar neatvairāmu spēku. Starp lielajām Pampu upēm acīmredzot bija pārrauti aizsprosti, un Kolorado ūdeņi ziemeļos un Rionegro dienvidos saplūda vienā gultnē.
Ūdens vāls, uz kuru bija norādījis Talkavs, tuvojās ar sacīkšu zirga ātrumu. Ceļinieki laidās no tā prom kā vētras dzīti mākoņi. Viņu skatieni velti meklēja kādu patvērumu. Ūdens klajš stiepās līdz pašam apvārsnim. Panisku baiļu pārņemtie zirgi drāzās tik trakos auļos, ka jātnieki ar mokām jaudāja noturēties seglos. Glenervens ik pa brīdim atskatījās atpakaļ. «Ūdens mūs panāks,» viņš domāja.
— Anda, anda! — Talkavs kliedza.
Un jātnieki vēl izmisīgāk trenca nelaimīgos lopiņus. No piešu savainotajiem sāniem tiem tecēja asinis, stiepdamās ūdenī kā gari, sarkani dzīpari. Zirgi klupa zemes nelīdzenumos. Ap kājām viņiem pinās neredzamās, ūdens apslēptās zāles. Viņi krita. Viņus rāva augšā. Viņi atkal krita, un atkal viņus rāva augšā. Ūdens līmenis tikmēr nemitīgi cēlās. Viegla viļņošanās liecināja, ka nav vairs tālu ūdens vāls, kura baltās krēpes plivinājās nepilnu divu jūdžu attālumā. Veselu stundas ceturksni ilga šī izmisīgā cīņa ar satrakoto stihiju. Bēgļi vairs nebija spējīgi aplēst, cik liels attālums noauļots, taču, spriežot pēc zirgu straujā skrējiena, tam vajadzēja būt ievērojamam. Tikmēr zirgi, atrazdamies jau līdz krūtīm ūdenī, kūlās uz priekšu tikai ar vislielāko piepūli. Glenervens, Paganels, Ostins — visi uzskatīja sevi par pazudušiem, nolemtiem briesmīgai nāvei jūras viļņos. Zirgi sāka zaudēt pamatu zem kājām, un sešu pēdu dziļums jau bija pietiekams, lai varētu noslīkt. Nav vārdos aprakstāmas smeldzošās skumjas, kādas plosīja šo palu stihijā ierauto cilvēku sirdis. Viņi skaidri apzinājās, ka cīnīties pret šo dabas kataklizmu nav cilvēka spēkos. Glābiņš vairs nebija atkarīgs no viņiem pašiem.
Pēc piecām minūtēm zirgi jau laidās peldus. Spēcīgā straume rāva viņus uz priekšu ar neticamu ātrumu, kas līdzinājās sacīkšu zirga visātrākajiem auļiem un pārsniedza divdesmit jūdzes stundā.
Šķita, vairs nav nekāda glābiņa, kad pēkšņi atskanēja majora balss:
— Koks!
— Koks? — Glenervens iesaucās.
— Tur, tur! — attrauca Talkavs, rādīdams ar pirkstu uz gigantisku koku, kas vientuļš slējās virs ūdens kādas astoņsimt asis no ceļiniekiem.
Neviens nebija skubināms. Visi saprata, ka šis koks, kurš tik negaidīti bija trāpījies ceļā, jāsasniedz par katru cenu. Zirgi droši vien līdz tam neaizpeldēs, turpretī cilvēki vēl varēja izglābties. Straume viņus nesa tieši uz koku. Šai brīdī Toma Ostina zirgs aprauti iezviedzās un nozuda zem ūdens. Viņa saimnieks, atsvabinājis kājas no kāpšļiem, sāka sparīgi peldēt. ,
— Ķeries pie maniem segliem! — Glenervens viņam uzsauca.
— Paldies, jūsu augstība, — Toms Ostins atbildēja. — Rokas man stipras.
— Un tavs zirgs, Robert? — Glenervens vaicāja jaunajam Grantam.
— Viņš peld, milord, — viņš peld kā zivs!
— Uzmanību! — majors skaļi iesaucās.
Viņš nepaguva ne izteikt šo vārdu, kad bēgļus panāca milzīgais ūdens vāls. Drausmīgā, četrdesmit pēdas augstā ūdens grēda ar apdullinošu troksni uzgruva viņiem virsū. Cilvēki un zirgi — itin viss nozuda mutuļojošā vērpetē. Miljoniem tonnu smaga ūdens masa aizrāva viņus savā mežonīgajā brāzmā. Kad milzu vilnis bija pāri, cilvēki atkal iznira virspusē un tūdaļ pārskaitīja ar skatienu savus biedrus. Neviena netrūka, turpretī zirgi bija pazuduši uz visiem laikiem, vienīgi Tauka joprojām nesa savu saimnieku.
— Drošāk! Drošāk! — Glenervens mudināja Paganelu, pieturēdams viņu ar vienu roku un irdamies ar otru.
— Nekas! Nekas! … — cienījamais zinātnieks atsaucās. — Es nemaz nenožēloju …
Ko īsti viņš nenožēlo, tas palika nezināms, jo teikuma beigas, nabags, bija spiests norīt kopā ar puspinti duļķaina ūdens. Majors mierīgi peldēja uz priekšu, izdarīdams tik precīzas un saskaņotas kustības, ka viņam nevarētu neko pārmest pat peldēšanas skolotājs. Matroži jutās kā divi delfīni ierastajos ūdeņos. Roberts bija ieķēries Taukam krēpēs un ļāvās, lai zirgs viņu velk. Ar lielu sparu šķeldams viļņus, Tauka instinktīvi ieturēja virzienu uz koku, kurp viņu nesa arī straume.
Līdz kokam bija atlikušas vairs tikai kādas divdesmit asis. Pēc dažām minūtēm to sasniedza viss ceļinieku pulciņš. Kāda laime! Ja nebūtu šī patvēruma, zustu jebkura iespēja izglābties un neatliktu nekas cits kā sagaidīt galu viļņos.
Odens sniedzās kokam līdz pat vainagam, kur sākās pirmie lielie zari. Pieķerties pie tiem nebija grūti. Pametis zirgu un satvēris Robertu, pirmais uzrāpās kokā Talkavs, un drīz vien viņa stiprās rokas palīdzēja tikt augšā visiem pārējiem izmocītajiem peldētājiem. Tikmēr Tauka, straumes aizrauts, ātri attālinājās. Viņš pagrieza pret saimnieku savu gudro galvu un, purinādams garās krēpes, zviedza, itin kā saukdams palīgā.