— Es gan vispirms izžāvētu drēbes, — majors piemetināja.
— Kur tad uguns? — Vilsons vaicāja.
— Sakursim ugunskuru, — Paganels atbildēja.
— Kur?
— Tepat kokā, velns parāvis!
— Ko mēs dedzināsim?
— Sausus, nokaltušus zarus, kurus salasīsim šai pašā kokā.
— Kā lai tos aizdedzina? — Glenervens jautāja. — Mūsu posa līdzīga piemirkušām sūklim.
— Iztiksim bez tās, — Paganels attrauca. — Mazliet sausas sūnas, viens saules stars, mana tālskata lēca — un jūs redzēsit, pie kādas brīnum jaukas uguns es sildīšos. Kas dosies uz mežu pēc malkas?
— Es! — Roberts pieteicās.
Un kopā ar savu draugu Vilsonu viņš, gluži kā kaķis, nozuda zaru biežņā. Kamēr abi mežinieki bija prom, Paganels savāca krietnu skumšķi sausas sūnas un sagādāja arī saules staru, un tas, starp citu, nebija grūti izdarāms, jo dienas spīdeklis kvēloja pilnā spožumā. Tad ģeogrāfs izņēma no tālskata lēcu un bez pūlēm aizdedzināja sauso iekuru, kas bija nolikts uz miklu lapu kārtas trīs lielo zaru pakājē. Šāds ugunskurs nemaz nebija bīstams. Drīz Vilsons un Roberts atgriezās ar sausu zaru klēpjiem un tūdaļ uzmeta tos uz degošajām sūnām. Lai uguns ātrāk iedegtos, Paganels pēc arābu paražas, plati iepletis garās kājas, nostājās virs ugunskura un, spēji pieliekdamies un izsliedamies, sāka vēdīt ar savu pončo vēja pūsmu. Zari gaiši iekvēlojās, un drīz vien spožas liesmas sprakšķēdamas uzvijās virs improvizētā pavarda. Visi sāka žāvēt drēbes, kā nu kurš prazdams, zaros uzkarinātie pončo plandījās vējā. Pēc tam ceļinieki paēda pieticīgas brokastis, jo vajadzēja domāt par rītdienu: pārtikas bija gaužām maz, bet ūdens milzīgajā baseinā varēja kristies lēnāk, nekā Glenervens cerēja. Ombu kokā neauga nekādi augļi, taču, par laimi, tā zaros bija daudz ligzdu, kas varēja apgādāt ceļiniekus lielā izvēlē ar dažnedažādām olām, bez tam lapotnē bija milzums spārnoto iemītnieku. Šie krājumi nekādā ziņā nebija noniecināmi.
Turklāt, kad uzturēšanās kokā solījās ieilgt, vajadzēja iekārtoties iespējami ērtāk un mājīgāk.
— Tā kā virtuve un ēdamistaba mums ir pirmajā stāvā, tad gulēt mēs dosimies otrajā stāvā, — Paganels sacīja. — Māja ir pietiekami plaša, īres maksa nav augsta, nevajag sevi ierobežot. Tur augšā es redzu dabas pagatavotas šūpoles, un, ja mēs kārtīgi tajās ierīkosimies, tās būs vislabākās gultas pasaulē. Mūs neviens neapdraud. Turklāt mēs varam norīkot sardzi, jo esam pietiekamā skaitā, lai atvairītu indiāņu vai plēsīgu zvēru uzbrukumu.
— Mums trūkst vienīgi ieroču, — Toms Ostins atgādināja.
— Man ir revolveris, — Glenervens paziņoja.
— Man arī, — Roberts atsaucās.
— Kāda tiem jēga, ja Paganela kungs neatradīs iespēju pagatavot pulveri? — Toms Ostins piebilda.
— Tas nav vajadzīgs, — Maknebs sacīja, rādīdams pilnīgi lietojamu pulvernīcu.
— Kur jūs to rāvāt? — Paganels jautāja.
— Tā ir Talkava pulvernīca. Viņš domāja, ka tā varētu mums noderēt, un, iekāms metās palīgā Taukam, iedeva to man.
— Kāds augstsirdīgs un drosmīgs indiānis! — Glenervens iesaucās.
— Jā, — Toms Ostins piekrita, — ja visi patagoņi ir tāda paša kaluma, tad gods un slava Patagonijai!
— Neaizmirstiet, lūdzu, arī Tauku, — Paganels piemetināja. — Zirgs ir daļa no patagoņa, un es varu likt galvu ķīlā, ka mēs atkal ieraudzīsim Talkavu zirga mugurā.
— Cik tālu mēs atrodamies no Atlantijas okeāna? — majors ievaicājās.
— Ne tālāk par četrdesmit jūdzēm, — Paganels atbildēja. — Un tagad, draugi, tā kā ikvienam no mums dota rīcības brīvība, es izlūdzos atļauju jūs atstāt. Es kāpšu augšā, izraudzīšos novērošanas punktu un, likdams lietā tālskati, ziņošu jums, kas notiek pasaulē.
Saņēmis laipnu atļauju, zinātnieks, veikli rāpdamies no zara uz zaru, nozuda aiz biezā lapu priekškara. Viņa biedri tikmēr sagatavoja guļvietas. Sis darbs daudz laika neprasīja. Nebija nedz gultas jāizvieto, nedz palagi un segas jāklāj. Drīz vien visi atkal sēdēja savā vietā pie ugunskura. Kopējās sarunās vairs netika apcerēts pašreizējais stāvoklis, kas, pēc ceļinieku domām, bija vien pacietīgi jāpanes. Sarunas atkal kavējās pie neizsmeļamā temata — kapteiņa Granta likteņa. Ja palu ūdeņi noskries, pēc dienām trim viņi uzkāps uz «Dunkana», taču viņu vidū nebūs nelaimīgo, katastrofā cietušo jūrnieku — Harija Granta un abu matrožu. Šķita, ka pēc veltīgā ceļojuma cauri Amerikai jebkuras cerības viņus atrast neglābjami zaudētas. Kur lai tagad viņus meklē? Cik neremdināmas būs lēdijas Helēnas un Mērijas Grantas bēdas, kad viņas uzzinās patiesību, kad mierinājumu vairs nesniegs pat cerības!
— Mana nabaga māsa! — Roberts iesaucās. — Viss pagalam!
Pirmo reizi Glenervens neatrada neviena mierinājuma vārda. Kādas
gan cerības viņš varēja dot šim puisēnam? Vai viņš nebija vadījies precīzi pēc dokumentā dotajiem norādījumiem?
— Un tomēr trīsdesmit septītais platuma grāds nav grābts no gaisa! — viņš prātoja. — Tas attiecas vai nu uz kuģa katastrofas, vai arī uz Harija Granta gūstniecības vietu, tomēr katrā gadījumā šis skaitlis nav izdomāts, izsecināts vai uzminēts. Paši savām acīm esam to izlasījuši.
— Tas viss ir tiesa, jūsu augstība, — Toms Ostins sacīja, — un tomēr mūsu meklējumi nav neko devuši.
— Tas reizē sanikno un dzen izmisumā! — Glenervens iesaucās.
— Ja jums patīk, jūs varat niknoties, — Maknebs rāmi iebilda, — taču izsamist nav vērts. Mūsu rīcībā taču ir neapstrīdams skaitlis, un mums jāizmanto līdz galam visas iespējas, kādas tas paver.
— Ko jūs gribat ar to sacīt, — Glenervens jautāja, — un ko, pēc jūsu domām, mēs varētu vēl pasākt?
— Kaut ko Joti vienkāršu un ļoti loģisku, dārgais Edvard. Kad būsim uz «Dunkana», mums jāuzņem kurss uz austrumiem un, ja būs nepieciešams, jāvirzās pa trīsdesmit septīto paralēli kaut vai līdz tai pašai vietai, kur uzsākām meklēšanu.