— Vai tiešām jūs pieļaujat, Makneb, ka es neesmu par to domājis? — Glenervens atbildēja. — Simtiem reižu esmu domājis! Bet vai ir kādas izredzes gūt panākumus? Atstādami Amerikas kontinentu, mēs taču attālināmies no vietas, ko norādījis pats Harijs Grants, — no Patagonijas, par kuru tik skaidri pateikts dokumentā.
— Vai tiešām jūs gribat pārmeklēt pampas, skaidri zinādami, ka «Britānija» nav avarējusi nedz Klusā okeāna, nedz Atlantijas okeāna piekrastē? — majors sacīja.
Glenervens neatbildēja.
— Lai cik niecīgas būtu izredzes atrast Hariju Grantu, virzoties pa trīsdesmit septīto paralēli, mums tomēr vajag mēģināt. Mums nav tiesību to nedarīt.
— Es nesaku — nē … — Glenervens atbildēja.
— Un jūs, mani draugi, — majors uzrunāja jūrniekus, — vai jūs man piekrītat?
— Pilnīgi, — Toms Ostins atbildēja, bet Milredijs un Vilsons piekrītoši pamāja ar galvu.
— Tad klausieties, draugi, — Glenervens ierunājās pēc īsa pārdomu brīža, — arī tu, Robert, klausies labi uzmanīgi, jo saruna būs ļoti nozīmīga. Es darīšu visu iespējamo, lai atrastu kapteini Grantu. Esmu uzņēmies šo pienākumu un, ja būs vajadzīgs, veltīšu tam visu mūžu. Visa Skotija man palīdzēs izglābt drosmīgo kapteini, kas upurējies dzimtenes labā. Arī es uzskatu, lai cik niecīgas būtu izredzes gūt panākumus, mums jāapbrauc apkārt zemeslodei pa trīsdesmit septīto paralēli, un es to izdarīšu. Taču tagad mums jāizšķir nevis šis, bet kāds cits — daudz svarīgāks jautājums, un proti: vai mums galīgi jāatsakās no meklējumiem Amerikas kontinentā?
Tik kategoriski izvirzīts, jautājums palika bez atbildes. Neviens no klātesošajiem neuzdrošinājās ieteikties.
— Kādas ir jūsu domas? — Glenervens pievērsās majoram.
— Dārgais Edvard, tūdaļ atbildēt uz jūsu jautājumu nozīmē uzņemties pārlieku lielu atbildību, — Maknebs sacīja. — Tas rūpīgi jāapsver. Vispirms man jāzina, kādas zemes šķērso trīsdesmit septītais dienvidu platuma grāds.
— Vislabāk to pateiks Paganels, — Glenervens atbildēja.
— Tad pajautāsim viņam, — majors ierosināja.
Ombu biezajā lapotnē ģeogrāfs nebija saskatāms. Viņu vajadzēja sasaukt.
— Paganel! Paganel! — Glenervens sauca.
— Es esmu šeit, — atbildēja balss no padebešiem.
— Kur jūs esat?
— Savā tornī.
— Ko jūs tur darāt?
— Vēroju plašo apvārsni.
— Vai jūs nevarētu uz brīdi nokāpt lejā?
— Vai esmu jums vajadzīgs?
— Jā.
— Kādam nolūkam?
— Lai noskaidrotu, kādas zemes šķērso trīsdesmit septītā paralēle.
— Tas ir vieglāk par vieglu, — Paganels attrauca, — un nemaz nav jākāpj lejā, lai jums to pateiktu.
— Tad sakiet.
— Tad klausieties. Atstājusi Ameriku, trīsdesmit septītā paralēle aizstiepjas pāri okeānam.
— Skaidrs.
— Savā ceļā tā sastop Tristana da Kuņjas salas.
Paganels ripoja lejā no zara uz zaru.
— Ļoti jauki.
— Tā paiet garām Āfrikai divus grādus uz dienvidiem no Labās Cerības raga.
— Un tālāk?
— Šķērso Indijas okeānu.
— Pēc tam?
— Tikko skar Svētā Pētera salu Amsterdamas salu arhipelāgā.
— Un vēl tālāk?
— Tā šķērso Austrāliju pa Viktorijas provinci.
— Turpiniet!
— Izgājusi cauri Austrālijai…
Šis pēdējais teikums palika nepabeigts. Vai ģeogrāfs šaubījās? Vai viņš būtu aizmirsis, kur tālāk aizsniedzas trīsdesmit septītā paralēle? Nē. Ombu galotnē atskanēja šaušalīgs izbaiļu kliedziens. Glenervens un viņa draugi nobālējuši saskatījās. Vai tiešām notikusi jauna katastrofa? Vai tiešām nelaimīgais Paganels novēlies zemē? Vilsons un Milredijs jau steidzās viņam palīgā, kad pēkšņi parādījās garš ķermenis. Paganels ripoja lejā no zara uz zaru. Viņa rokas nevarēja nekur pieķerties. Vai viņš vēl dzīvs? Vai miris? Neviens to nezināja. Ģeogrāfs tūdaļ būtu iekritis mutuļojošajā ūdenī, ja majora stingrā roka nesatvertu viņu kritienā.
— Ļoti pateicos, Makneb, — Paganels sacīja.
— Kas jums lēcies? — majors jautāja. — Kas noticis? Atkal jūsu mūžīgā izklaidība?
— Jā, jā, — Paganels atbildēja aiz uztraukuma aizžņaugtā balsī. — Jā, izklaidība … un šoreiz patiesi fenomenāla!
— Kāda?
— Mēs esam kļūdījušies! Mēs arī iagad kļūdāmies. Mēs visu laiku kļūdāmies.
•— Ko jūs gribat ar to sacīt? Paskaidrojiet!
— Glenerven, major, Robert un visi mani draugi, — Paganels iesaucās, — klausieties! Mēs meklēj'am kapteini Grantu tur, kur viņa nemaz nav!
— Ko? — Glenervens iesaucās.
— Un ne vien tur, kur viņa nav, — Paganels piebilda, — bet arī tur, kur viņš nekad nav bijis!
XXIV nodala ceĻinieki joprojĀm dzĪvo kĀ PUTNI
šie negaidītie vārdi izraisīja vislielāko izbrīnu. Ko ģeogrāfs gribēja sacīt? Varbūt viņš zaudējis prātu? Tomēr viņš runāja ar tādu pārliecību, ka visu skatieni pievērsās Glenervenam. Šis Paganela apgalvojums bija tieša atbilde uz nupat uzdoto Glenervena jautājumu. Taču Glenervens tikai atmeta ar roku, un tas nerunāja zinātniekam par labu.
Tikmēr Paganels, pārvarējis uztraukumu, atkal ierunājās.
— Jā, jā, — viņš sacīja pārliecības pilnā balsī, — mēs esam meklējuši tur, kur nevajadzēja meklēt, un esam izlasījuši dokumentā to, kā tur nemaz nav.
— Paskaidrojiet savu apgalvojumu tuvāk, Paganel, — majors palūdza, — tikai mierīgāk.
— Tas ir ļoti vienkārši, major. Tāpat kā jūs visi, arī es kļūdījos, tāpat kā jūs visi, es nepareizi iztulkoju dokumentu, un tikai pirms brīža, kad, sēžot šā koka galotnē un atbildot uz jūsu jautājumu, izrunāju vārdu «Austrālija», pēkšņi man caur smadzenēm izšāvās itin kā zibens — un viss kļuva skaidrs.