— Ko? — Glenervens iesaucās. — Jūs apgalvojat, ka Harijs Grants…
— Jā, es apgalvoju, — Paganels viņu pārtrauca, — ka vārds austral dokumentā nav pilns vārds, kā mēs to līdz šim uzskatījām, bet gan vārda Australie sakne.
— Cik oriģināli! — majors iesaucās.
— Nevis oriģināli, bet neiespējami, — Glenervens iebilda, paraustīdams plecus.
— Neiespējami! — Paganels attrauca. — Pie mums Francijā šādu vārdu nemaz neatzīst.
— Tātad, — Glenervens turpināja neticības pilnā balsī, — pamatojoties uz dokumentu, jūs uzdrošināties apgalvot, ka «Britānija» avarējusi pie Austrālijas krastiem.
— Es esmu par to pārliecināts! — Paganels atbildēja.
— Nudien, Paganel, esmu bezgala pārsteigts, ka šādus spriedumus var izteikt Ģeogrāfijas biedrības sekretārs.
— Kāpēc? — Paganels noprasīja, aizskarts vārīgā vietā.
— Tāpēc, ka, vārdā austral saskatīdami «Austrāliju», jūs vienlaikus atzīstat, ka šai kontinentā dzīvo indiāņi, kuri līdz šim vēl nekad nav tur redzēti.
Sis arguments Paganelu itin nemaz nesamulsināja. Viņš smaidīja: acīmredzot viņš bija to gaidījis.
— Dārgais Glenerven, — ģeogrāfs sacīja, — nesteidzieties svinēt uzvaru. Tūdaļ es sakaušu jūs, kā mēdz sacīt, lupatu lēveros, sakaušu tā, kā neviens anglis vēl nav sakauts. Tā būs atmaksa par Kresī un Azankūru.
■— Esiet tik laipns! Sakaujiet mani, Paganel!
— Tad klausieties! Dokumenta tekstā indiāņi pieminēti gluži tāpat kā patagoņi. Vārda daļa indi… nenozīmē vis indiens — indiāņi, bet gan indigenes — iezemieši, bet to, ka Austrālijā dzīvo iezemieši, jūs, cerams, nenoliedzat?
Šoreiz Glenervens vērīgi paraudzījās uz ģeogrāfu.
— Bravo, Paganel! — majors iesaucās.
— Vai jūs atzīstat manu skaidrojumu, dārgais lord? •
— Vienīgi tai gadījumā, ja jūs varēsit pierādīt, ka gonie nav vārda Patagonie beigas.
— Protams! — Paganels iesaucās. — Tam nav nekāda sakara ar Patagoniju. Lasiet, ko vien jūs vēlaties, tikai ne šo vārdu.
— Kādu tad?
— Kosmogonija, teogonija, agonija …
— Agonija, — majors izraudzījās.
— Man ir gluži vienalga, — Paganels atbildēja, — šim vārdam nav būtiskas nozīmes. Es pat necentīšos izdibināt, ko tas nozīmē. Svarīgākais ir tas, ka austral norāda uz «Austrāliju». Kā gan mēs varējām akli iet pa aplamu ceļu un neredzēt tik acīm redzamu patiesību? Ja mani nebūtu samulsinājis dokumenta kļūdainais tulkojums, es uzreiz būtu ticis uz pareizā ceļa, jo te viss ļoti skaidrs. Ja es pats būtu dokumentu atradis, ja manu spriedumu nebūtu ietekmējis jūsu aplamais skaidrojums, es nekad nebūtu varējis to citādi saprast!
Šoreiz Paganela vārdi tika uzņemti ar līksmām urravām un prieka saucieniem. Ostins, matroži, majors un īpaši Roberts, kuru tagad spārnoja jaunas cerības, aplaudēja cienījamajam zinātniekam. Glenervens, kas pamazām sāka apjaust savus nomaldus, paziņoja, ka viņš gandrīz esot ar mieru padoties.
— Vēl pēdējais jautājums, dārgais Paganel, un man būs vien jānoliec galva jūsu prāta priekšā.
— Jautājiet, Glenerven.
— Kā jūs izlasīsit visu dokumentu šai jaunajā interpretācijā?
— Nekas nav vieglāk izdarāms. Te ir dokuments, — Paganels sacīja, izvilkdams dārgo papīru, kuru jau vairākas dienas bija cītīgi pētījis.
Kamēr ģeogrāfs apkopoja domas, lai atbildētu, valdīja dziļš klusums. Beidzot Paganels, vilkdams ar pirkstu pa dokumentu saraustītajām rindām, noteiktā balsī, uzsvērdams atsevišķus vārdus, lasīja:
— «1862. gada 7. jūnijā trīsmastu kuģis «Britānija» no Glazgovas avarēja pēc…», te varētu lasīt, ja jūs vēlaties, «divām dienām, trim dienām» vai «ilgas agonijas», vienalga, tam nav nekādas nozīmes, «pie Austrālijas krastiem. Divi matroži un kapteinis Grants mēģinās sasniegt kontinentu …» vai «sasnieguši kontinentu, kur viņi kritīs …» vai «krituši nežēlīgo iezemiešu gūstā. Šo dokumentu viņi iemetuši jūrā» un tā tālāk, un tā tālāk. Vai skaidrs?
— Skaidrs, ja vien vārdu «kontinents» var piemērot Austrālijai, kas ir tikai sala.
— Nomierinieties, dārgais Glenerven. Izcilākie ģeogrāfi ir tais domās, ka šī sala jānosauc par Austrālijas kontinentu.
— Tādā gadījumā, draugi, man jāsaka jums tikai viens: uz Austrāliju! — Glenervens iesaucās. — Un lai dievs mums stāv klāt!
— Uz Austrāliju! — viņa ceļabiedri vienā balsī atkārtoja.
— Vai jūs zināt, Paganel, — Glenervens piemetināja, — ka jūsu ierašanās uz «Dunkana» ir augstākas varas izpausme?
— Brīnišķīgi! — ģeogrāfs attrauca. — Pieņemsim, ka es esmu dieva sūtnis, un nerunāsim vairs par to.
Tā beidzās saruna, kurai nākotnē bija tik nozīmīgas sekas. Tā pilnīgi mainīja ceļinieku noskaņojumu. Atkal bija rokā pavediens, aiz kura turēdamies viņi varēja izkļūt laukā 110 labirinta, kur, šķiet, bija uz visiem laikiem apmaldījušies. Uz sabrukušo plānu drupām uzplauka jaunas cerības. Tagad viņi varēja bez bažām atstāt Amerikas kontinentu, un visas viņu domas jau atradās Austrālijā. Atkal uzkāpdami uz «Dunkana», viņi neatnesīs sev līdz drūmu izmisumu. Lēdijai Helēnai un Mērijai Grantai nevajadzēs apraudāt neglābjami pazudušo kapteini Grantu. Priecīga satraukuma pārņemti, ceļinieki aizmirsa briesmas, kas viņiem draudēja, un nožēloja vienīgi to, ka nevar nekavējoties doties tālāk.
Bija pulksten četri pēc pusdienas. Ēst vakariņas ceļinieki nolēma sešos. Paganels gribēja atzīmēt šo laimīgo dienu ar lepnām dzīrēm. Bet, tā kā pieejamā ēdienkarte bija gaužām ierobežota, viņš aicināja Robertu nākt viņam līdz medībās uz «tuvējo mežu». Roberts aiz sajūsmas sasita plaukstas. Mednieki paņēma Talkava pulvernīcu, iztīrīja revolverus, pielādēja tos un devās savās gaitās.
— Neaizklīstiet pārāk tālu, — majors nopietni piekodināja abiem medniekiem.