Pēc tam kad viņi bija aizgājuši, Glenervens un Maknebs devās aplūkot koka stumbrā iecirstās zīmes, bet Vilsons un Milredijs tikmēr uzpūta izdzisušo ugunskuru.
Nokāpis līdz milzīgajam ezeram, Glenervens nevarēja konstatēt nekādas pazīmes, ka ūdens līmenis būtu sācis kristies. Tas acīmredzot bija sasniedzis savu maksimumu. Taču negantais spēks, ar kādu ūdeņi traucās no dienvidiem uz ziemeļiem, liecināja, ka līmenis Argentīnas upēs vēl nav izlīdzinājies. Pirms līmeņa krišanās visai šai plūstošajai masai vajadzēja nomierināties tāpat kā jūrai brīdī starp paisumu un bēgumu. Tāpēc pagaidām, kamēr ūdeņi tik neapvaldīti traucās uz ziemeļiem, nebija nekādu cerību, ka līmenis kritīsies.
Kamēr Glenervens un majors izdarīja savus novērojumus, kaut kur kokā atskanēja šāvieni, kurus pavadīja gandrīz tikpat skaļi sajūsmas saucieni. Roberta diskants saplūda kopā ar Paganela basu. Grūti pateikt, kurš- no abiem bija lielāks bērns. Medības acīmredzot veicās labi un solīja kulinārijas mākslas brīnumus. Atgriezušies pie ugunskura, majors un Glenervens ar prieku apsveica Vilsona asprātīgo ieceri. Šis brašais jūrnieks no auklas gala un kniepadatas bija pagatavojis makšķeri un tagad vilka lomus. Uz viņa pončo spirinājās vairāki duči moharu, mazu zivtiņu, kas tikpat garšīgas kā salakas.
šai brīdī arī mednieki kāpa zemē no ombu galotnes. Paganels uzmanīgi nesa melno bezdelīgu olas un virtenē savērtus zvirbuļus, kurus viņš dzīrās pasniegt galdā kā strazdus. Roberts bija veikli nošāvis vairākus pārus ilgeru, mazus, dzelteni zaļus putniņus, kuru gaļai ļoti patīkama garša un pēc kuriem liels pieprasījums Montevideo tirgū. Paganels, kas zināja piecdesmit vienu veidu, kā pagatavot olas, šoreiz varēja tās vienīgi izcept ugunskura karstajos pelnos. Tomēr maltīte bija pārsteidzoši daudzveidīga un apbrīnojami garšīga. Kaltēta gaļa, cietas olas, ceptas moharas, zvirbuļi un ilgeri — no visa tā iznāca neaizmirstams mielasts.
Pie galda jautri sprēgāja sarunas. Paganels tika cildināts gan kā mednieks, gan kā pavārs. Zinātnieks uzklausīja šos slavinājumus ar cieņas pilnu kautrību, kas raksturīga cilvēkiem ar patiesiem nopelniem. Pēc tam viņš saistoši pastāstīja par lielisko ombu, zem kura milzīgās lapotnes viņi dzīroja.
— Mums ar Robertu šķita, — ģeogrāfs jokodamies piebilda, — ka mēs medījam īstā mežā. Vienu brīdi pat domāju, ka esam apmaldījušies. Es vairs nevarēju atrast ceļu! Saule jau tuvojās rietam. Velti meklēju mūsu pēdas. Sāka mocīt negants izsalkums. Tumšajā biezoknī atskanēja plēsīgu zvēru rēcieni… Tas ir, nē, šeit nav plēsīgu zvēru, lai gan man ļoti žēl, ka tas tā.
— Kā! — Glenervens brīnījās. — Jūs ilgojaties pēc plēsīgiem zvēriem?
— Protams.
— Kaut arī viņi ir asinskārīgi…
— No zinātnes viedokļa asinskāre nemaz neeksistē, — zinātnieks iebilda.
— To nu gan nestāstiet, Paganel, — sarunā iejaucās majors. — Jus nekad mani nepārliecināsit, ka plēsīgie zvēri ir derīgi. Kāds no viņiem labums?
— Kāds labums? — Paganels iesaucās. — Vispirms, major, viņi noder klasifikācijai. Viņus var iedalīt klasēs, sugās, pasugās …
— Ir nu gan labums! — Maknebs iekaisa. — Es gluži labi iztiktu arī bez tā. Bijis es Noāsa kompanjons lielo plūdu laikā, es nekad nebūtu Jāvis šim neapdomīgajam patriarham uzņemt šķirstā pa pāriem lauvas, tīģerus, panteras, lāčus un citus tādus pašus kaitīgus un nederīgus zvērus.
— Un jūs būtu to darījis? — Paganels jautāja.
— Būtu.
— Tad saprotiet, ka no zooloģiskā redzes viedokļa jūs būtu rīkojies nepareizi.
— Toties pareizi no cilvēciskā, — Maknebs atbildēja.
— Kāda nekaunība! — Paganels sašuta. — Es, gluži otrādi, būtu licis uzņemt šķirstā gan megatērijus, gan pterodaktilus, gan visus citus aizvēsturiskos dzīvniekus, kas diemžēl vairs nav sastopami…
— Bet es jums saku, —• Maknebs iebilda, — ka Noāss rīkojās saprātīgi, atstādams tos likteņa varā, ja vien tie tolaik patiesi dzīvoja.
— Bet es jums saku, — Paganels neatlaidās, — ka Noāss rīkojās nesaprātīgi un uz mūžīgiem laikiem iemantojis zinātnieku lāstus.
Klausīdamies Paganela un majora strīdu par veco Noāsu, klātesošie nevarēja novaldīt smieklus. Majors, kas nekad ne ar vienu neielaidās strīdos, tagad pretēji visiem saviem principiem katru dienu krustoja zobenus ar Paganelu. Acīmredzot zinātniekam piemita spējas izvest viņu no pacietības.
Glenervens, kā parasti, iejaucās viņu strīdā, sacīdams:
— Lai tas būtu no zinātniskā vai cilvēciskā redzes viedokļa, taču pašreiz mums jāsamierinās ar plēsīgu zvēru trūkumu, šajā padebešu mežā Paganelam nav pat cerību tos sastapt.
— Kāpēc gan ne? — Paganels attrauca.
— Plēsoņas kokā? — Toms Ostins brīnījās.
— Bez šaubām! Amerikas tīģeris — jaguārs, kad mednieki viņam uz pēdām, parasti glābjas kokos. Un viens no šiem zvēriem, plūdu pārsteigts, varēja mierīgi atrast patvērumu ombu zaros.
— Jūs taču, cerams, jaguāru nesastapāt?
— Nē, nesastapām, — Paganels atbildēja, — lai gan izstaigājām visu mežu. Cik žēl! Tās būtu brīnišķīgas medības! Jaguārs ir ļoti bīstams. Ar vienu ķetnas sitienu viņš pārlauž zirgam skaustu. Ja viņam reiz izdodas nogaršot cilvēka gaļu, tad viņš atkal alkst pēc tās. Vislabāk viņam garšo indiāņi, pēc tam nēģeri, pēc tam mulati, pēc tam baltie.
— Cik patīkami, ka es tieku ieskaitīts tikai ceturtajā šķirā! — Maknebs piebilda.
— Tas pierāda vienīgi to, ka jūs esat bezgaršīgs, — Paganels nicīgi atcirta.
— Cik patīkami, ka esmu bezgaršīgs! — majors atbildēja.
— Un tomēr tas ir aizvainojoši! — Paganels nerimās. — Baltie uzskata, ka viņi ir pārāki par citiem cilvēkiem. Taču jaguāru kungi par to neliekas ne zinis!
— Lai kā būtu, dārgais Paganel, — Glenervens sacīja, — bet mūsu vidū nav nedz indiāņu, nedz nēģeru, nedz mulatu, un es esmu priecīgs, ka šeit nemājo jūsu iemīļotais jaguārs. Mūsu stāvoklis nemaz nav tik spožs.