Выбрать главу

Kamēr Paganels iepazīstināja klausītājus ar kosmogrāfijas noslēpu­miem, apvārsnis austrumu pamalē apmācās, bieza, tumša, skaidri iezīmēta mākoņu blīva pamazām cēlās augšup, apdzēsdama zvaigznes. Draudīgais mākonis drīz aizsedza pusi debesjuma. Šķita, ka mākoni dzen uz priekšu paša spēks, jo nebija jūtama ne mazākā vēja pūsma. Gaiss bija pilnīgi ne­kustīgs. Kokam nedrebēja neviena lapa, ūdens virsu nesakrunkoja ne vis­niecīgākais vilnītis. Kļuva grūti elpot, itin kā milzīgs pneimatiskais sūk­nis būtu izretinājis gaisu. Atmosfēra bija piesātināta ar elektrību, un ik­viena dzīva būtne juta, kā tā plūst pa nerviem.

Elektrības ietekmi juta arī Glenervens, Paganels un Roberts.

—   Savelkas negaiss, — Paganels sacīja.

—   Vai tu nebaidies no pērkona? — Glenervens jautāja zēnam.

—   Nē, milord, — Roberts atbildēja.

—   Tas ir labi, jo negaiss vairs nav tālu.

—   Un negaiss, kā liecina debess, būs ļoti bargs, — Paganels piebilda.

—  Mani biedē nevis pats negaiss, — Glenervens turpināja, — bet gan lietus gāzmas, kas nāks tam līdz. Mēs izmirksim līdz ādai. Lai ko jūs teiktu, Paganel, ar ligzdu vien cilvēkam nepietiek, un drīz vien jūs pats to izbaudīsit.

—   Viss atkarīgs no filozofijas …

—   Filozofija jūs nepaglābs no izmirkšanas.

—   Protams, ne, taču tā sasilda.

—   Bet nu kāpsim lejā pie pārējiem, — Glenervens sacīja, — un ieteik­sim viņiem ietīties filozofijā un pončo, cik cieši vien iespējams, un katrā ziņā paņemt krājumā labi daudz pacietības, jo tā mums gaužām noderēs.

Glenervens pēdējo reizi pārlaida skatienu draudīgajām debesīm. Mā­koņu blīva tagad tās klāja viscaur. Vienīgi rietumu pamalē vēl blāvāja nespodra svītra. Odeņi satumsa un atgādināja milzīgu negaisa mākoni, kas grasās saplūst ar biezo dūmaku. Neko vairs nevarēja saskatīt. Iestājās melna tumsa. Ne gaismas stariņa, ne skaņas. Klusums kļuva tikpat bezga­līgs kā tumsa.

—   Kāpjam lejā, — Glenervens steidzināja, — drīz sāksies zibens un pērkons.

Visi trīs nošļūca pa gludajiem zariem lejā. Šeit viņus ļoti pārsteidza spokaina pusgaisma, ko izstaroja veselas miriādes mirdzošu punktiņu, kuri dūkdami šaudījās virs ūdens.

—   Vai tā ir fosforescence? — Glenervens vaicāja.

—   Nē, — Paganels atbildēja, — tie ir fosforescējoši kukaiņi, jāņtār­piņi, dzīvi un lēti dimanti, no kuriem Buenosairesas sievietes izgatavo burvīgas rotaslietas.

—   Ko, vai šīs lēkājošās dzirksteles ir kukaiņi? — Roberts iesaucās.

—  Jā, draudziņ. Tieši tā.

Roberts noķēra vienu no mirdzošajiem kukaiņiem. Paganels nebija maldījies. Tas bija lielai kamenei līdzīgs, apmēram collu garš kukainis, kuru indiāņi sauc par tukotuko. Šis īpatnējais kukainis izstaroja gaismu no saviem krūšu vairodziņiem, un tā bija tik spēcīga, ka tumsā varēja lasīt. Paganels pielika kukaini pie sava pulksteņa un saskatīja, ka tas rāda desmit vakarā.

Pienācis pie majora un trim matrožiem, Glenervens deva norādījumus, kā sagatavoties naktsguļai. Bija gaidāms spēcīgs negaiss. Pēc pirmajiem pērkona grāvieniem, bez šaubām, sacelsies vējš un ombu sāks stipri šūpo­ties. Tāpēc ikvienam tika piekodināts labi cieši piesieties pie zaru gultas. Ja nebija iespējams paglābties no debesu ūdeņiem, vismaz vajadzēja izsar­gāties no zemes ūdeņiem un neiekrist mutuļojošā straumē, kas traucās koka pakājē.

Ceļinieki novēlēja eits citam labu nakti, tiesa, nelolodami sevišķas ce­rības, ka nakts būs laba. Pēc tam katrs ieritinājās savā ligzdā, ietinās pončo un gaidīja atnākam miegu.

Taču neparastu dabas parādību tuvošanās ikvienā dzīvā būtnē izraisa neskaidru nemieru, kuru pārvarēt nejaudā pat visspēcīgākie. Satrauktie ombu iemītnieki nebija spējīgi aizvērt acis un, atskanot pirmajiem pēr­kona grāvieniem, visi vēl bija nomodā. Glenervens aizlīda līdz horizontālā zara galam un izbāza galvu no lapotnes.

Melnās debesis tālumā jau plosīja spoži zibeņi, kas skaidri atspoguļo­jās uzplūdušā ezera ūdenī. Padebeši pāršķēlās bez spalga trokšņa gluži kā mīksts, pūkains audums. Pavērojis debesjumu, kas saplūda kopā ar ap­vārsni vienā vienīgā melnā tumsā, Glenervens atgriezās koka centrā.

—   Ko jūs sakāt, Glenerven? — Paganels viņam jautāja.

—   Es saku, ka sākums ir labs, draugi, un, ja tas tā turpināsies, ne­gaiss būs drausmīgs.

—   Jo labāk! — Paganels sajūsmināts iesaucās. — Tā kā izvairīties no šīs izrādes nav iespējams, tad esmu priecīgs, ka tā vismaz būs krāšņa.

—   Lūk, vēl viena jūsu teorija, kas izkūpēs kā dūmi, — majors piebilda.

—   Un viena no manām labākajām teorijām, Makneb. Esmu vienis prā- tis ar Glenervenu — negaiss būs lielisks! Nupat, kamēr pūlējos iemigt, man ienāca prātā vairāki gadījumi, kas palīdz nezaudēt cerības. Mēs atro­damies lielo elektrisko vētru rajonā. Esmu kaut kur lasījis, ka 1793. gadā tieši šeit, Buenosairesas provincē, kāda negaisa laikā zibens spēris trīsdes­mit septiņas reizes. Mans kolēģis Martēns de Musī dzirdējis pērkona dārdu, kas turpinājies nepārtraukti veselas piecdesmit piecas minūtes.

—   Vai viņš klausījās ar pulksteni rokā? — majors jautāja.

—   Jā, ar pulksteni rokā, — Paganels apstiprināja. — Mani dara ne­mierīgu vienīgi tas, ka augstākais punkts šai līdzenumā ir tieši tas pats ombu, kurā atrodamies mēs. Zibensnovedējs mums patlaban gaužām no­derētu, jo no visiem pampu kokiem zibens visvairāk iecienījis tieši ombu. Jums, draugi, droši vien ir zināms, ka zinātnieki neieteic negaisa laikā meklēt patvērumu zem kokiem.

—   Jūsu padoms nāk īstajā reizē, — majors noteica.

—   Nudien, Paganel, jūs esat izvēlējies piemērotu brīdi, lai paziņotu mums šo nomierinošo vēsti, — Glenervens piemetināja.

—   Jebkurš brīdis ir piemērots, lai iegūtu jaunas zināšanas. Nu iet vaļā!

Šo nesavlaicīgo sarunu pārtrauca pērkona grāvieni. Tie kļuva aizvien