— Jums tā vairs nav?
— Nē. Jūsu tēva labā lords Glenervens dokumentu aizveda uz Londonu, taču es atstāstīju jums tā saturu vārdu pa vārdam un to, kā mums
— Es esmu mis Granta, kundze, un tas ir mans brālis.
izdevās izdibināt tā patieso jēgu. Starp pusizdzisušu vārdu paliekām jūras ūdens bija pasaudzējis dažus ciparus. Diemžēl garums …
— Iztiksim bez tā! — puisēns iesaucās.
— Protams, Roberta kungs, — lēdija Helēna pasmaidīja par tik sparīgu apņēmību. — Kā redzat, mis Granta, tagad jūs zināt dokumentu visos sīkumos — tikpat labi kā es.
— Jā, kundze, — jauna meitene atbildēja, — tomēr es vēlētos redzet sava tēva rokrakstu.
— Labi, lords Glenervens, iespējams, jau rit pārbrauks mājās. Iepazīstinot admiralitātes ierēdņus ar dokumenta oriģinālu, mans virs grib panākt, lai viņi nekavējoties sūtītu kuģi meklēt kapteini Grantu.
— Vai tas var būt, kundze?! — meitene iesaucās. — Vai tiešām to visu jūs esat darījuši mūsu labā?
— Jā, dārgā mis, un kuru katru mirkli es gaidu atgriežamies lordu Glenervenu.
— Kundze, — jaunā meitene sacīja dziļā pateicībā un patiesā aizgrābtībā, — lai debesis svētī lordu Glenervenu un jūs!
— Mīļais bērns, — lēdija Helēna atbildēja, — mēs neesam pelnījuši nekādu pateicību! Ikviens mūsu vietā būtu rīkojies gluži tāpat. Lai tikai piepildītos mūsu kopējās cerības! Līdz lorda Glenervena pārbraukšanai jūs paliksit pilī…
— Kundze, — jaunā meitene sacīja, — es negribētu ļaunprātīgi izmantot laipnību, kādu jūs parādāt svešiem cilvēkiem.
— Svešiem! Nē, mīļais bērns, nedz jūs, nedz jūsu brālis šai namā neesat svešinieki, un es gribu, lai lords Glenervens, atgriezies mājās, izstāstītu kapteiņa Granta bērniem, kas tiks darīts, lai glābtu viņu tēvu.
Tik sirsnīgu piedāvājumu nebija iespējams atraidīt. Un mis Granta ar brāli palika Malkolmas pilī, lai sagaidītu atgriežamies lordu Glenervenu..
IV n o d a ļ a
LĒDIJAS GLENERVENAS PRIEKŠLIKUMS
Sarunā ar kapteiņa Granta bērniem lēdija Helēna nebilda ne vārda par lorda Glenervena vēstulē izteiktajām bažām, ka admiralitātes ierēdņi varētu viņa lūgumu neievērot. Tāpat viņa noklusēja to, ka kapteini Grantu droši vien sagūstījuši Dienvidamerikas indiāņi. Kālab apbēdināt nabaga bērnus un apslāpēt nupat modušās cerības! Tas itin neko nemainītu! To< lēdija Helēna paturēja pie sevis un, atbildējusi uz visiem mis Grantas jautājumiem, savukārt iztaujāja jauno meiteni, kura, šķiet, bija sava brāļa vienīgā aizgādniece.
Vienkāršais un aizkustinošais stāsts padarīja lēdijas Glenervenas simpātijas pret jauno meiteni vēl dziļākas.
Mis Mērija un Roberts Granti bija kapteiņa vienīgie bērni. Nākot pasaulē Robertam, Harijs Grants zaudēja sievu, un, dodamies tālajos jūras braucienos, bērnus viņš uzticēja savas vecās un lādzīgās māsīcas gādībai. Kapteinis Grants bija drosmīgs jūras braucējs, lielisks sava aroda pratējs, labs kuģinieks un labs tirgotājs, vārdu sakot, viņam piemita visas tās īpašības, kādas vajadzīgas tirdzniecības flotes kapteinim. Viņš dzīvoja Skotijā, Pērtas grāfistes pilsētiņā Dandijā. Kapteinis Grants bija īsts savas dzimtās zemes dēls. Viņa tēvs, Svētās Katrīnas baznīcas mācītājs, bija devis viņam vispusīgu izglītību, būdams pārliecināts, ka tā nevienam nevar kaitēt, ari tālbraucējam kapteinim ne.
Jau pirmajos braucienos uz aizjūras zemēm, būdams sākumā kapteiņa palīgs, pēc tam kapteinis, Harijs Grants sekmīgi kārtoja tirdznieciskus darījumus, un dažus gadus pēc Roberta piedzimšanas viņam jau piederēja paprāvs kapitāls.
Tieši tai laikā kapteiņa Granta prātus pārņēma ideja, kas viņa vārdu padarīja populāru visā Skotijā. Tāpat kā Glenerveni un dažas citas diženas skotu dzimtas, viņš savā sirdī — lai arī darbos tas neizpaudās — nosodīja Anglijas uzkundzēšanos. Pēc viņa domām, Skotijas intereses nevarēja būt tādas pašas kā anglosakšu intereses, un viņš nolēma dibināt skotu koloniju kādā no lielajām Okeānijas salām. Vai viņš sapņoja par neatkarību, kādu, piemēram, jau ieguvušas Savienotās Valstis un kādreiz izcīnīs Indija un Austrālija? Iespējams. Iespējams arī, ka viņš kaut kādā veidā izpauda savas slepenās cerības. Skaidrs bija vienīgi tas, ka valdība atteicās atbalstīt viņa kolonizācijas plānus, vēl vairāk: tā lika kapteiņa Granta ceļā dažādus šķēršļus, kas jebkuru citu vīru būtu salauzuši. Taču Harijs Grants nepadevās. Viņš griezās ar uzsaukumu pie saviem tautiešiem, ziedoja iecerētajam mērķim savu īpašumu, uzbūvēja kuģi, nolīga uzticamu komandu un, atstājis bērnus savas vecās māsīcas gādībā, devās pētīt Klusā okeāna lielās salas. Tas notika 1861. gadā. Veselu gadu, līdz 1862. gada maijam, viņš sūtīja par sevi vēstis. Taču kopš tās jūnija dienas, kad viņš atstāja Kalao, par «Britāniju» vairs nekas nebija dzirdams, arī «Gazette Maritime» spītīgi klusēja par kapteiņa likteni.
Harija Granta vecā māsīca pēkšņi nomira, un abi bērni palika pasaulē gluži vieni.
Mērijai Grantai toreiz bija tikai četrpadsmit gadu, taču varonīgā mei- "tene grūtajā brīdī nezaudēja drosmi un visu savu dzīvi veltīja brālim, kurš bija vēl bērns. Viņu vajadzēja audzināt un skolot. Taupīgā, saprātīgā un tālredzīgā meitene, strādādama dienu un nakti, pati no visa atteikdamās, atrada līdzekļus brāļa uzturēšanai un pašaizliedzīgi pildīja mātes pienākumus. Abi bērni dzīvoja Dandijā, ar cieņu panesdami nabadzību un vīrišķīgi ar to cīnīdamies. Mērija domāja vienīgi par savu brālīti un sapņoja, ka viņš reiz pieredzēs laimīgas dienas. Pati viņa vairs neko necerēja. «Britānija» gājusi bojā, un viņas tēvs ir miris. Nav aprakstāms meitenes satraukums, kad laikrakstā «Times» nejauši pamanītais sludinājums viņu pēkšņi izrāva no dziļās bezcerības.