Vilcināties nebija pamata, un Mērija Granta nolēma rīkoties. Ja arī viņa uzzinātu, ka kapteiņa Granta līķis uziets kādā neapdzīvotā krastā zem viļņu sadragāta kuģa paliekām, tas tomēr būtu labāk nekā mūžīgās šaubas, nebeidzamā neziņa.
Viņa izstāstīja visu brālim, un tai pašā dienā abi bērni iekāpa Pērtas vilcienā un vakarā jau bija Malkolmas pilī, kur Mērija pēc ilgajām dvēseles mokām atkal atguva cerības.
Tāds bija skumjais stāsts, ko Mērija Granta vienkāršos vārdos pavēstīja lēdijai Glenervenai, nemaz nedomādama, ka šais garajos pārbaudījumu gados viņa izturējusies kā īsta varone. Toties lēdija Helēna to iedomāja, un viņa vairākkārt, neslēpdama acīs sariesušās asaras, cieši apkampa abus kapteiņa Granta bērnus.
Robertam šķita, ka to visu viņš dzirdētu pirmo reizi, un klausījās māsā plaši ieplestām acīm. Tikai tagad puisēns atskārta, cik daudz māsa viņa labā darījusi, cik daudz pārcietusi, un metās viņai ap kaklu.
— Māmiņ! Manu mīļo māmiņ! — viņš iesaucās, nevarēdams apvaldīt kliedzienu, kas lauzās ārā no sirds dziļumiem.
Kamēr viņi tā sarunājās, bija pienākusi nakts, un lēdija Helēna, saprazdama, cik ļoti bērni noguruši, nolēma pārtraukt šīs sarunas. Mērijai Grantai un Robertam tika ierādītas istabas, un viņi aizmiga, sapņodami par labākām dienām.
Kad bērni bija aizgājuši, lēdija Helēna lika ataicināt majoru un izstāstīja viņam visus šāvakara notikumus.
— Mērija Granta ir krietna meitene, — Maknebs sacīja, noklausījies māsīcas stāstījumu.
— Ak dievs, kaut manam vīram viss labi paveiktos! — lēdija Helēna izsaucās. — Citādi šo abu bērnu stāvoklis kļūs briesmīgs.
— Noteikti paveiksies, — Maknebs noteica. — Vai tiešām admiralitātes lordu sirdis būtu cietākas par Portlendas cementu!
Lai cik stipra bija majora pārliecība, lēdija Helēna visu nakti nevarēja aizmigt, kaudamās ar drūmām nojautām.
Nākamajā rītā Mērija un viņas brālis, piecēlušies jau gaismas svīdā, pastaigājās plašajā pils pagalmā, kad pēkšņi atskanēja ratu rīboņa. Lords
— Mans tēvs! — Mērija Granta iekliedzas.
Glenervens atgriezās Malkolmas pilī, zirgiem traucoties pilnos auļos. Gan drīz tai pašā mirklī majora pavadībā pagalmā iznāca lēdija Helēna un •metās vīram pretim. Lords Glenervens izskatījās skumjš, norūpējies un ,aizkaitināts. Viņš klusēdams cieši apkampa sievu. — Nu stāsti, Edvard! — lēdija Helēna iesaucās. - Ak, dārgā Helēna, šiem cilvēkiem nav sirds! — lords Glenervens atbildēja.
— Viņi atteicās? …
— Jā, viņi atteicās sūtīt kuģi. Viņi runāja par miljoniem, kas velti izšķiesti, meklējot Franklinu. Viņi paziņoja, ka dokuments esot apšaubāms un nesaprotams. Viņi teica, ka nelaimīgie avarējuši jau pirms diviem gadiem un atrast viņus tikpat kā neesot cerību. Viņi apgalvoja, ka indiāņi savus gūstekņus acīmredzot aizveduši zemes iekšienē un ka neesot iespējams izvandīt visu Patagoniju, lai sameklētu trīs cilvēkus — trīs skotus? Ka šī meklēšana būšot veltīga un bīstama, ka tā vairāk cilvēku pazudināšot nekā izglābšot. Vārdu sakot, viņi minēja visādus sagudrotus iemeslus, lai tikai varētu atteikt. Viņi nav aizmirsuši kapteiņa nodomus, un nelaimīgais Grants tagad ir neglābjami pazudis!
— Mans tēvs! Mans nabaga tēvs! — Mērija Granta iekliedzās, noslīgdama pie lorda Glenervena kājām.
— Jūsu tēvs? Ko jūs sakāt, mis… — Glenervens pārsteigts uzlūkoja meiteni.
— Jā, Edvard, — lēdija Helēna paskaidroja, — mis Mērija un viņas brālis ir kapteiņa Granta bērni, kurus admiralitāte nolēmusi padarīt par bāreņiem!
— Ak, mis, — lords Glenervens sacīja, pieceldams meiteni, — būtu es zinājis, ka jūs esat šeit…
Neko vairāk viņš neteica. Pagalmā valdīja nomācošs klusums, ko reizēm pārtrauca šņuksti. Neviens nebilda ne vārda: nedz lords Glenervens, nedz lēdija Helēna, nedz majors, nedz pils kalpotāji, kas klusēdami stāvēja puslokā ap saviem kungiem. Taču šo skotu izskats liecināja, ka viņi visi nosoda angļu valdības rīcību.
Pēc laba brīža majors uzrunāja lordu Glenervenu:
— Tātad nav nekādu cerību?
— Itin nekādu.
— Tādā gadījumā, — Roberts iesaucās, — es pats uzmeklēšu šos kungus, un mēs vēl redzēsim …
Māsas apsaukts, Roberts nepaguva izteikt līdz galam savus draudus, taču zēna sažņaugtā dūre liecināja, ka viņa nolūki nav miermīlīgi.
— Nē, Robert, nē! — Mērija Granta sacīja. — Pateiksimies krietnajiem senjoriem par visu, ko viņi mūsu labā darījuši, — mēs to nekad neaizmirsīsim. Bet nu dosimies prom.
— Mērij! — lēdija Helēna iesaucās.
— Mis, kurp jūs gribat doties? — lords Glenervens jautāja.
— Es metīšos pie kājām karalienei, — jaunā meitene atbildēja. — Vai tiešām viņa varētu palikt nedzirdīga pret divu bērnu lūgumu glābt viņu tēva dzīvību?!
Lords Glenervens skumji pašūpoja galvu: ne jau apšaubīdams viņas majestātes žēlīgo sirdi, bet zinādams, ka Mērija Granta pie karalienes nepiekjūs. Lūdzēji tikai ļoti retos gadījumos nonāk līdz troņa pakāpieniem, un tā vien liekas, ka virs karaļpiļu durvīm būtu lasāmi tie paši vārdi, kurus angļi raksta uz savu kuģu stūrēm:
Passengcrs are requested not to speak to the man at the wheel
Lēdija Helēna uzminēja sava vīra domas. Viņa saprata, ka meitenes pūles būtu veltīgas. Viņa skaidri redzēja, cik izmisuma pilna būs abu bērnu turpmākā dzīve. Un tad viņu pārņēma liela un cildena ideja.