— Mērija Granta, — viņa iesaucās, — pagaidiet, mans bērns, un uzklausiet, ko es sacīšu!
Meitene jau bija satvērusi brāli pie rokas un dzīrās doties prom. Tagad viņa apstājās.
Lēdija Helēna asaru pilnām acīm un apgarotu seju piegāja pie vīra un sacīja stingrā balsī:
— Edvard, šo vēstuli rakstīdams un iemezdams to jūrā, kapteinis Grants nodeva sevi dieva ziņā. Bet dievs to uzticējis mums, tieši mums! Kā redzams, dievs vēlas, lai rūpes par nelaimīgo cilvēku glābšanu uzņemtos mēs.
— Ko jūs gribat ar to sacīt, Helēna? — lords Glenervens jautāja.
Pagalmā iestājās dziļš klusums.
— Es gribu sacīt, — lēdija Helēna turpināja, — ka sākt laulības dzīvi ar labu darbu ir liela laime. Un jūs, mīļais Edvard, lai sagādātu man prieku, esat paredzējis izpriecas ceļojumu. Bet vai var būt patiesāks un lielāks prieks par to, kādu mēs gūtu, glābjot nelaimīgus cilvēkus, ko pametusi dzimtene?
— Helēna! — lords Glenervens iesaucās.
— Jā, jūs esat mani sapratis, Edvard! «Dunkans» ir labs un izturīgs kuģis. Tas var droši vagot dienvidjūras un pat apbraukt apkārt zemeslodei, ja būs vajadzīgs. Dodamies ceļā, Edvard! Braucam meklēt kapteini Grantu!
Sajūsmināts par šiem drosmīgajiem vārdiem, lords Glenervens apskāva savu jauno sievu un smaidīdams piekļāva pie krūtīm, kamēr Mērija un
Roberts skūpstīja viņas rokas. Sā aizkustinošā skata aizgrābti, pils kalpotāji sauca no visas sirds:
— Urrā! Lai dzīvo Lasas kundze! Urrā! Lai trīskārt sveikti lords un lēdija Glenerveni!
V nodaļa «DUNKANS» IZIET JŪRĀ
Kā jau sacījām, lēdijai Helēnai bija cēla un drosmīga sirds. To neapstrīdami pierādīja arī viņas pašreizējais nodoms. Lords Glenervens ar pilnām tiesībām varēja lepoties ar savu varonīgo sievu, kas spēja viņu saprast un viņam sekot. Jau Londonā, kad viņa lūgums tika noraidīts, viņam ienāca prātā doma pašam doties palīgā kapteinim Grantam, un viņš neizteica to pirmais vienīgi tāpēc, ka viņam bija grūti samierināties ar šķiršanos no lēdijas Helēnas. Turpretī, kad lēdija Helēna pati tiecās doties ceļā, nekādām šaubām vairs nevarēja būt vietas. Pils kalpotāji šo priekšlikumu uzņēma ar skaļiem sajūsmas saucieniem — vajadzēja taču glābt brāļus, tādus pašus skotus kā viņi paši, — un lords Glenervens no visas sirds pievienojās suminājumiem par godu Lasas kundzei.
Tā kā jautājums par aizbraukšanu bija izlemts, vairs nedrīkstēja zaudēt ne stundu. Tai pašā dienā lords Glenervens nosūtīja Džonam Menglam rīkojumu braukt ar «Dunkanu» uz Glazgovu un sagatavot visu ceļojumam pa dienvidjūrām un, iespējams, apkārt zemeslodei. Starp citu, izteikdama savu priekšlikumu, lēdija Helēna nebija pārvērtējusi «Dunkana» izcilās īpašības. Šis izturīgais un ātrais kuģis varēja droši doties tālos jūras braucienos.
«Dunkans» bija pirmklasīga tvaika jahta ar divi simti desmit tonnu lielu kopējo tilpumu, turpretim Kolumba, Vespuči, Pinsona un Magelāna kuģi, kuri pirmie sasniedza Jaunās pasaules krastus, bija krietni vien mazāki.
Vispirms kapteinis lika paplašināt tilpnes, lai varētu uzņemt iespējami lielāku daudzumu akmeņogļu, jo ceļā ir grūti papildināt kurināmā krājumus. Tāpat Džons Mengls tālredzīgi parūpējās par kambīzi, sagādādams pārtiku veseliem diviem gadiem. Naudas viņam netrūka, un viņš pat iegādājās lielgabalu, ko uzstādīja jahtas priekšgalā. Ceļā var daudz kas gadīties, un nekad nevar nākt par ļaunu iespēja raidīt četras jūdzes tālu astoņas mārciņas smagu lodi.
Džons Mengls, kā mēdz teikt, bija vīrs īstajā vietā, un, lai gan pašlaik viņš komandēja tikai izpriecu jahtu, viņu pelnīti uzskatīja par vienu no labākajiem Glazgovas šķiperiem. Viņam bija trīsdesmit gadu, paskarbie sejas vaibsti pauda drosmi un labsirdību. Viņš bija piedzimis un uzaudzis Malkolmas pilī, Glenerveni bija devuši viņam izglītību un izskolojuši par teicamu jūrnieku. Vairākos tālos jūras braucienos Džons Mengls bija ne vienreiz vien pierādījis savu meistarību, enerģiju un aukstasinību. Kad lords Glenervens uzaicināja viņu par «Dunkana» kapteini, viņš ar prieku pieņēma šo piedāvājumu, jo mīlēja Malkolmas senjoru kā brāli un meklēja izdevību, pagaidām gan bez panākumiem, uzupurēties viņa labā.
Kapteiņa palīgs Toms Ostins bija vecs jūrasvilks, kas pelnīja pilnīgu uzticību. Pavisam «Dunkana» komandā, ieskaitot kapteini un viņa palīgu, bija divdesmit pieci vīri. Viņi visi bija nākuši no Dambārtonas grāfistes, visi šie rūdītie jūrnieki bija Glenervenu lēņu ļaužu dēli, un tā arī uz kuģa radās īsts brašo skotu klans, kurā netrūka pat tradicionālā paiperbega[6]. Tādējādi Glenervenam bija lieliska komanda, kurā ietilpa krietni un uzticami vīri, kas mīlēja savu amatu, prata ne vien lieliski vadīt kuģi, bet arī veikli rīkoties ar ieročiem un bija gatavi doties pat visbīstamākajās ekspedīcijās. Kad «Dunkana» komanda uzzināja, kurp tai jābrauc, jūrnieki nespēja apvaldīt savu sajūsmu, un Dambārtonas klintis atbalsoja skaļu «urrā!».
Līdztekus kuģa apgādei ar kurināmo un pārtiku Džons Mengls neaizmirsa sagatavot tālajam ceļojumam lorda Glenervena un lēdijas Helēnas.
apartamentus. Viņam vajadzēja iekārtot kajītes arī kapteiņa Granta bērniem, jo lēdija Helēna nespēja atteikt Mērijai un apsolīja ņemt viņu līdzi.
Arī Roberts negribēja palikt krastā un bija pat ar mieru slepus uzlavī- ties uz kuģa un paslēpties kravas tilpnē. Ja viņam būtu jāstrādā par kuģa- puiku kā savā laikā Nelsonam un Franklinam, viņš salīgtu uz «Dunkana». Kā lai atsaka tik dūšīgam zēnam! Neviens pat nemēģināja to darīt. Vajadzēja piekrist pat tam, ka Roberts nebrauks kā pasažieris, jo viņš gribēja būt vai nu junga, vai matrozis. Džonam Meņglam tika uzdots apmācīt viņu jūrnieka amatā.
— Labi, — Roberts noteica, — un lai viņš netaupa pletni, kad es daru ko aplam.