To visu jauneklis redzēja skaidri kā mikroskopā, tāpēc ka attālums starp viņiem nebija lielāks par divdesmit pēdām. To visu viņš paguva saskatīt īsajā brīdī, kamēr pacēla karabīni pie pleca. Viņš lūkojās uz karabīnes tēmēkli un zināja, ka šī cilvēka dienas ir skaitītas. Netrāpīt tādā attālumā nebija iespējams.
Tomēr viņš nešāva. Viņš lēni nolaida karabīni un gaidīja. Parādījās roka ar blašķi, un rudbārdis noliecās, lai pasmeltu ūdeni. Viņš pat dzirdēja ūdens guldzēšanu. Tad roka, pudele un rudā bārda nozuda krūmos. Jauneklis ilgi gaidīja, tad, slāpes neremdējis, aizzagās atpakaļ pie zirga, lēni pārjāja pāri saules pielietajam izcirtumam un nozuda koku paēnā.
II
Otra diena arī bija tveicīga un bez vēja. Liela tukša ferma ar daudzām saimniecības ēkām un augļu dārzu stāvēja klajumā. No meža uz salna zirga, pārlicis karabīni pār segliem, izjāja jauns cilvēks ar šaudīgām tumšām acīm. Ticis līdz fermai, viņš atviegloti uzelpoja. Bija skaidrs, ka te kādreiz notikusi kauja. Zaļi nosūbējušas aptveres un čaulītes mētājās pa slapjo zemi, kur vēl bija saskatāmi pakavu nospiedumi. Pie paša sakņu dārza žoga bija kapi ar numurētiem dēlīšiem. Virtuves durvju priekšā augošajā ozolā karājās divi vīrieši skrandainās, netīrās drēbēs. Sarauktās, pārvērstās sejas maz atgādināja cilvēku sejas. Salnais, iedams garām līķiem, nokrācās, un jātnieks, glāstīdams un mierinādams zirgu, piesēja to tālāk no ozola.
Iegājis mājā, viņš atrada tur īstu postažu. Iedams no loga pie loga, lai ik pa brīdim palūkotos laukā, viņš uzkāpa virsū izšautām patronām. Mājā it visur bija nakšņojuši cilvēki, un vienā istabā uz grīdas viņš ieraudzīja asiņu traipus — nebija šaubu, ka te gulējis ievainotais.
Iznācis no mājās, jauneklis ieveda zirgu dārzā aiz šķūņa. Kādas desmit ābeles bija pilnas ar gataviem āboliem. Viņš rāva tos un ēzdams bāza kabatās. Tad viņam kaut kas ienāca prātā: viņš paskatījās uz sauli, aplēsdams, cik daudz laika būs vajadzīgs, lai tiktu atpakaļ līdz nometnei. Jauneklis novilka kreklu un, aizsējis piedurknes, iztaisīja no tā maisu. Arī to viņš piebēra pilnu ar āboliem.
Jauneklis jau gribēja kāpt zirgam mugurā, kad dzīvnieks pēkšņi saslēja ausis. Arī jātnieks ieklausījās un izdzirdēja pakavu dipoņu uz mīkstās zemes. Viņš piespiedās pie šķūņa sienas un gaidīja. Desmit divpadsmit jātnieku izklaidām parādījās izcirtuma otrā pusē un bija tagad kādus simt jardus no viņa. Viņi jāja tieši uz māju. Daži nokāpa no zirga, citi palika seglos, it kā gatavotos jāt tālāk. Likās, ka viņi apspriežas, tāpēc ka jauneklis dzirdēja viņus satraukti sarunājamies nīstamā svešzemju iebrucēju valodā. Laiks ritēja, bet viņi acīmredzot nevarēja izlemt. Jauneklis iebāza karabīni maisā un nepacietīgi gaidīja, pieturēdams uz seglu loka maisu ar āboliem.
Piepeši viņš izdzirdēja tuvojamies soļus un iecirta piešus salnajam sānos ar tādu spēku, ka pārsteigtais zirgs iestenējās un metās uz priekšu. Aiz šķūņa stūra jātnieks ieraudzīja vienu no iebrucējiem — gadus deviņpadsmit divdesmit vecu puisieti, lai gan viņš bija formā; viņš tikko paguva palēkt sānis, lai salnais neuzdrāztos virsū. Tajā pašā mirklī salnais strauji pagriezās un jātnieks ieraudzīja pie mājas uztrauktu cilvēku bariņu. Daži lēca nost no zirgiem un jau cēla pie pleca šautenes. Viņš aizauļoja garām virtuves durvīm un pakārtajiem, kuri šūpojās ēnā, tādējādi piespiezdams ienaidniekus skriet apkārt mājai no fasādes puses. Norībēja šāviens, vēl otrs, taču jauneklis, noliecies zemu pie segliem, joņoja tālāk, ar vienu roku ieķēries ābolu maisā, bet ar otru vadīdams zirgu.
2oga augšējā kārts bija četras pēdas no zemes, bet jauneklis pazina savu zirgu, un salnais, vairāku izklaidus šāvienu pavadīts, pilnos, auļos pārmetās šķērslim pāri. Līdz mežam bija astoņi simti jardu, un salnais vareniem stiepieniem drāzās turp. Tagad šāva visi, šāva tik ātri, ka bēglis vairs neatšķīra atsevišķus sprādzienus. Kāda lode izurbās cauri viņa cepurei, bet viņš to nemanīja, turpretī otru, kura trāpīja ābolu maisā, viņš gan pamanīja. Viņš nodrebēja un pieplaka vēl ciešāk pie segliem, kad trešā lode, kas bija lidojusi pārāk zemu, atsitās pret akmeni zirgam starp kājām un ar rikošetu uzšāvās gaisā, dūkdama kā neredzēts kukainis.
Aptverēm tukšojoties, šāvieni kļuva arvien retāki, līdz beidzot apklusa pavisam. Jauneklis līksmoja. Negantajai apšaudei viņš bija izgājis cauri neskarts. Viņš palūkojās atpakaļ. Jā, viņiem bija tukšas aptveres. Jauneklis redzēja, ka daži pielādē šautenes. Citi skrēja aiz mājas pēc zirgiem. Divi jau parādījās pie šķūņa stūra un aulekšoja šurp. Tajā pašā mirklī viņš pamanīja rudbārdi, kas, tupēdams aukstasinīgi uz ceļa, pacēla šauteni, lai trāpītu mērķī no lielā attāluma.
Jauneklis piecirta piešus, noliecās zemu jo zemu un strauji pacirtās sāņus, lai svešais nevarētu notēmēt. Bet šāvienā vēl nebija. Ar katru zirga lēcienu mežs nāca aizvien tuvāk. Līdz tam bija atlikuši divsimt jardi, bet šāviena kā nebija, tā nebija.
Un tad viņš izdzirdēja to — pēdējo, ko viņš dzirdēja savā mūžā, tāpēc ka bija beigts jau tad, kad, lēni izslīdējis no segliem, atsitās pret zemi. Bet pie mājas stāvošie redzēja, kā viņš krīt, redzēja, kā viņa ķermenis palecas, atsizdamies pret zemi, un redzēja, kā uz visām pusēm aizripo sārti āboli. Viņi iesmējās par negaidīto ābolu izvirdumu un aplaudēja rudbārdainā cilvēka trāpīgajam šāvienam.