Zēns paskatījās apkārt. Apkārtējos namos neviena nemanīja.
Iegājis staļļu laukumā, viņš ieraudzīja abu Malonu somas apgāztas un to saturu izkaisītu pa zemi. Pats Malons gulēja pustumsā pie sienas. īans piezagās klāt, notupās blakus un dzirdēja vīrieti smagi elsojam. Gribējās viņu sapurināt, apvaicāties, kā jūtas, taču īans nebija lūdzis šo vīru iesaistīties. Un iesaistīt vēl vairāk nebija nepieciešamības.
Meklēdams to, kā dēļ bija šurp ieradies, īans zem murskulī saņurcīta krekla uzgāja plastmasas maisiņu. Acīmredzot tas nebija uzskatīts par svarīgu. Protams, šie vīri meklēja datora zibatmiņu nevis grāmatas, kabatnazi un citas nebūtiskas mantas.
Visu sabāzis atpakaļ maisiņā, īans atkal uzlūkoja Kotonu Malonu. Amerikānis likās saprātīgs. "Varbūt mans tēvs līdzinājies viņam. Taču, pateicoties nejēdzīgajai mātei, es tā arī neuzzināšu, kas ir bijis mans tēvs." Viņš bija pamanījis Malona acīs neviltotas bažas, kad tapa skaidrs, ka Norss nav no Skotlendjarda. Malons šķita noraizējies par abiem zēniem. īans pat bija juties mazliet labāk, ja zināja, ka Malons sēž automašīnā kopā ar viņu. Par īanu gandrīz neviens šajā dzīvē neuztraucās, un viņam pašam arī neviens nebija vajadzīgs.
Un tagad nav piemērotākais brīdis šai ziņā kaut ko mainīt.
Dzīve bija skarba, un Kotons Malons viņu sapratīs.
Vismaz tā zēns centās sev iegalvot, skriedams ārā no pagalma.
Malons paslējās augšup un uzsauca: Kur ir Gērijs? īans apsviedās apkārt, un viņa sejā milzīgo pārsteigumu zibenīgi nomainīja atvieglojums. Velns un elle! Es domāju, ka jūs esat atslēdzies.
Jā, es manīju, cik norūpējies esi. Tu atgriezies tikai pēc savām mantām.
Zēna skatienā atkal jautās izaicinājums. Es jūs šurp nesaucu. Es jūs te neiepinu. Man par jums galva nesāp.
Taču paziņojumu caurauda rezignācijas pieskaņa, un sejā dusmas mijās ar centieniem sevi aizstāvēt.
Tālab Malons atkārtoja jautājumu: Kur ir Gērijs?
Vinu savāca tie kruki.
/ /
Vīrietis piecēlās kājās. Galva reiba. Tie nebija policisti. Tu pats to zini. Kāpēc viņi savāca Gēriju un tevi ne? Viņiem taču biji vajadzīgs tu.
Man izdevās aizbēgt. Viņam ne.
Malons spēji satvēra zēnu aiz pleciem. Vai tu viņu pa meti?
Es liku viņam lēkt kopā ar mani, bet viņš negribēja.
"Lēkt"?
Viņš noklausījās stāstā par notikumiem Mazajā Venēcijā un par to, kā īans bija nolēcis no tilta.
Tie vīri sagūstīja Gēriju, īans pabeidza.
Izrāvis viņam no rokām plastmasas maisiņu, Malons noprasīja: Kur ir tā zibatmiņa, kas tiem vajadzīga?
īans neatbildēja. Bet ko citu varēja gaidīt? Ielaspuika zina, ka izdzīvo tikai tie, kuri tur muti ciet.
Sarunāsim tā, Malons sacīja. Lai ar tevi skaidrojas policija. Tad es varēšu sameklēt Gēriju. Ar labo roku vīrietis sagrāba ciešā tvērienā īana kreiso delmu. Tu tikai norausties, un es tevi atskaldīšu zilimelnu.
Tas nebija joks.
Viņš bija vairāk nekā nikns. Viņš zvēroja dusmās. Gan uz šo mazgadīgo noziedznieku, gan uz sevi, un dusmām piejaucās paralizējošas bailes un izmisums. Šī puikas dēļ viņš gandrīz bija dabūjis lodi, un viņa dēlam tagad draudēja briesmas.
Malons lika sev nomierināties.
Ko jūs grasāties ar mani darīt? īans vaicāja.
Tu esi manā aizbildniecībā.
Es neesmu jūsu dēls.
Tas ir labi, citādi es šobrīd tevi pārliecinātu… bez vārdiem. Bija skaidrs, ka zēns saprot brīdinājuma jēgu. Malons turpināja: Dodu tev pēdējo izdevību. Kāpēc Norss un Devīns tevi vajā?
Todien, pirms mēneša, kad tas vīrs aizgāja bojā, es atrados turpat Oksfordas loka stacijā.
8. nodaĻa
lans stavēja pasažieru platformas galā zem apgaismotās izkārtnes, kas rādija ceļu ārā no stacijas, un pētīja pārpildīto peronu.
Kurš būs nākamais?
Kā pirmo viņš izvēlējās pelēkā tvīda mēteli ģērbušos vecu sievieti, kas klumburēja kā suns ar sakropļotu kāju. Viņa nesa rokassomiņu, uzkarinājusi to elkoņa locītavā. Zeltainais slēdzis bija vajā, un pārloks plivinājās pie katra gājējas mokošā soļa un pirmajā mirklī īans pat noturēja viņu par kabatzagļu pievilinātāju. Policija palaikam izsūtīja šādus cilvēkus pastaigāties stacijā. Taču, kādu brīdi uzmanīgi sievieti pavērojis, viņš secināja, ka vecenīte nav policijas ēsma, tādēļ izlauza ceļu pie tās cauri sastrēgumstundas drūzmai.
Oksfordas loks bija viņa iecienītākā uzturēšanās vieta. Tur krustojās Beikerlū, Centrālā un Viktorijas metro līnijas. Katru ritu un vakaru tur cauri plūda desmitiem tukstošu cilvēku, un vairums devās uz modernajiem veikaliem un universālveikaliem, kas simt pēdu augstāk rindojās Oksfordstritā un Bondstritā. Daudzus tāpat kā šo cienīgo večiņu, no kuras viņš nenolaida acu, nospieda smago iepirkšanās maisiņu nasta. Viegls mērķis ikvienam, kuram piemīt prasme, kādu viņš bija slīpējis piecus no saviem piecpadsmit mūža gadiem.
Turklāt tikai retais viņā saskatīja draudus. Nepilnas piecas pēdas garš zēns ar bieziem, gaišiem matiem, kurus viņš apgrieza ar pērngad Harrod's veikalā nozagtām šķērēm. Patiesība viņam matu griezums visnotaļ labi padevās, un viņš pat apsvēra iespēju apgūt friziera amatu kādudien, kad ielas dzīve būs palikusi aiz muguras. Pagaidām ar šim dotībām bija pietiekami, lai nepazīstamu cilvēku acīs izskatītos pieklājīgi. Par laimi, pilsētas labdarības veikali piedāvāja plašu apģērba izvēli par zemām cenām vai pat par velti. Viņš bija iecienījis velveta bikses un kreklus ar piepogātam apkaklītēm. Tāds bezrūpīgs ģērbšanās stils atgādināja vienu no viņa iecienītākajiem varoņiem Oliveru Tvistu. Ideāls uzņēmīga kabatzagļa tēls.
Viņa māte bija skotiete un nosauca delu par lanu tas bija vienīgais, neskaitot dzīvību, ko viņa tam bija dāvājusi. Kad puisēnam bija trīs mēneši, māte aizbēga, un viņas vietu ieņēma radiniece angliete un dāvāja zēnam uzvārdu Danns. Radinieci viņš nebija redzējis nu jau tris gadus kopš dienas, kad izlēca pa otrā stāva logu un devās Londonas ielās, kur izdzīvoja, pateicoties labdarībai un noziedzībai.
Policijai viņš nebija svešs, jo vairākkārt tika aizturēts citās stacijās un vienreiz arī Trafalgaras laukumā, taču ieslodzījumā tā arī nenonāca. Laika gaitā fans bija paviesojies trijās audžuģimenēs, kur tomēr neiedzīvojās, jo ikreiz aizbēga. Vecums sekmēja to, cik neapskaužamā stāvokli viņš nonāca. Ar žēlsirdību ir viegli manipulēt.
Slēpdamies pūli aiz cilvēku mugurām, viņš tuvojās vecajai sievietei. Paņēmiens bija vienkāršs un gadu gaitā bieži izmēģināts viņš viegli uzgrūdās upurim.
Piedošanu, viņš, aši pasmaidījis, izgrūda.
Sieviņa uzreiz atmaiga un reaģēja tikpat draudzīgi. Tas nekas, jauno cilvēk.
Šī vārdu apmaiņa ilga trīs sekundes pietiekami, lai iebāztu roku viņas somiņa un satvertu to, kam tika klāt. Guvumu viņš nekavējoties paslēpa zem jakas atloka un ieslīdēja dziļāk pūli. Pametis ašu skatienu atpakaļ, viņš pārliecinājās, ka sievietei par notikušo uzbrukumu nav ne jausmas. Izlīkumojis cauri arvien biezākajai drūzmai, viņš zagšus palūkojās uz atradumu.
Mazs, sarkanbrūns cilindrs ar melnu plastmasas uzgali.
Viņš bija cerējis, ka tās būs šķiltavas vai kāda cita lieta, ko varētu ieķīlāt lombardā vai pārdot. Taču tas izrādījās piparu gāzes baloniņš. Ari agrāk bija gadījies vienu vai divus tādus pievākt. Neapmierināts pašūpojis galvu, viņš ielika priekšmetu kabatā.