Skatiens sameklēja otru upuri.
Aptuveni piecdesmit gadus vecu vīrieti vilnas žaketē, kam labās puses kabatas pārloks bija ielocījies uz iekšu. Tā bija lieliska izdevība. Eleganti ģērbtu vīriešu kabatās viņam šad tad bija gadījies vislabākais ķēriens. Šis konkrētais mērķis bija gara auguma un izstīdzējis, ar ērgja degunu. Viņš stāvēja ar muguru pret lanu, ar seju pret sliedēm un nemitīgi raudzījās pulkstenī, ik pa palaikam pievērsdamies elektroniskajam tablo, kas vēstīja, ka vilciena pienākšana gaidāma pēc nepilnas minūtes.
No melnā tuneļa izbangoja spēcīga vēja plūsma, kam sekoja pieaugoša rīboņa. Cilvēki sāka drūzmēties pie perona malas, gatavodamies ieplūst vagonos, kolīdz durvis atvērsies un elektroniska balss brīdinās par spraugu starp vilcienu un peronu.
Kabatzaglēna otrais upuris ienira pūlī un izspraucās priekšā, lai tiktu vagonā viens no pirmajiem. Šajā laikā cilvēki piesargājas vismazāk. Visi ir noguruši, dedzīgi vēlas nokļūt mājās. Modrība mazinājusies.
Ar pirmo upuri nebija paveicies.
Viņš cerēja, ka otrreiz laime uzsmaidīs vairāk.
Nokļuvis līdz eleganti ģērbtajam vīrietim, zēns bez kavēšanās ieslidināja labo roku viņa žaketes kabatā. Apkārtējo grūstīšanās sniedza nevainojamu aizsegu. Pirksti satvēra taisnstūrainu plastmasas priekšmetu. Viņš izvilka plaukstu no kabatas brīdī, kad tuneļa galā parādījās vilciens.
Tad divas rokas pagrūda eleganti ģērbto vīrieti, un tas nokrita no platformas taisni priekšā braucošajam vilcienam.
Atskanēja kliedzieni.
Bremžu sausā kaukoņa pārauga pērkona dārdos.
Šņāca hidraulika.
Arvien skaļāk skanēja neticības pilnie saucieni.
fans piepeši attapa, ka stāv uz perona visu acu priekšā un tur rokā to, ko bija nozadzis no bojāgājušā žaketes kabatas. Taču neviens viņam nepievērsa uzmanību izņemot gara auguma puisi sprogainiem, pelnu pelēkiem matiem un tādas pašas krāsas ūsām.
Un tad viņam kļuva skaidrs.
Vīrieti no perona varēja nostumt šis dēmons.
Abu skatieni sastapās.
Sprogainais pastiepās pēc tā, ko turēja īans, acīmredzot kāda iemesla dēj negribēdams, lai viņš to patur.
īans atgrūda svešo roku un pagriezās, lai bēgtu.
Nākamajā acumirklī viņu no aizmugures apvija divas rokas. Ar papēdi viņš deva spēcīgu triecienu pa pretinieka plāno ādas kurpju purngalu.
Sprogainais iekliedzās un atslābināja tvērienu.
Atgrūzdams cilvēkus, īans aizskrēja uz izeju.
Neviens viņu neapturēja. Pūļa uzmanību saistīja vienīgi vilciens un vīrietis, kas bija nokritis uz sliedēm. Vagonu durvis vērās vajā, un pasažieri izkāpa uz perona.
īans turpināja virzīties uz priekšu. Viņš neskatījās, vai Sprogainais seko. Šis sirojums Oksfordas loka stacijā bija izvērties par ārprātu, un viņa vienīgā vēlēšanās bija tikt prom.
Nonācis iepretim durvīm, viņš devās uz priekšu pa flīzēm izlikto gaiteni.
Tur redzēja maz cilvēku, jo lielākā daļa joprojām kavējās uz perona. Viņš dzirdēja svilpienus tālāk priekšā un ātri pagāja malā, jaujot garām padrāzties diviem policistiem, kas steidzās lejup, joprojām nezinādams, ko pamanījies izvilkt no kabatas, iekams nelaimīgais nolidoja no perona, zēns brīdi apstājās un apskatīja šo priekšmetu.
Datora zibatmiņa.
Viņš pakratīja galvu. "Bezvērtīgi. Vakariņas šodien nāksies meklēt vienā no trim misijām, kas piedāvā maltītes par brīvu. Bet man kārojas picu."
Iegrūdis zibatmiņu kabatā, ians steidzās uz eskalatoru. Augšā viņš izgāja cauri turniketam ar braukšanas kartiņu, kuru agrāk bija nozadzis kādam vīrietim Čelsi rajonā. Atstūmis netīras stikla durvis, viņš izgāja uz ielas vienmērīgā lietu. Cimdus viņš bija pazaudējis pirms dažām dienām kaut kur Istendā. Spraukdamies garām cilvēkiem un neatraudams skatienu no nelīdzenā asfalta, viņš nogriezās gar stūri un gāja garām avīžu un cigarešu kioskiem.
Re, kur tu esi. Un es tevi tā meklēju, līdzās kāds ierunājās draudzīgā balsī.
īans pacēla acis, un Sprogainais nevērīgi aplika roku viņam ap pleciem un virzīja zēnu pie automašīnas, kas stāvēja ielas malā. Zem jakas zēns sajuta naža asmens smaili, kas sāpīgi piespiedās augšstilba mīkstumam.
Klusi un mierīgi! vīrietis čukstus norādīja, citādi notecināsim tev mazliet asiņu.
Trīs soļi, un abi nonāca pie tumšas krāsas Bentley automobiļa atvērtajām aizmugures durvīm. Viņu iegrūda salonā, Sprogainais arī iekāpa un nosēdās sēdeklī iepretim lanam.
Durvis aizvērās, un automašīna uzsāka braukšanu.
īans sēdēja nekustīgi, rokas sabāzis jakas kabatās.
Viņš pievērsa uzmanību otram cilvēkam, kas sēdēja blakus Sprogainajam. Vecāks vīrietis, ģērbies tumši pelēkā uzvalkā ar vesti, sēdēja taisni un raudzījās viņā zaļām, brūniem punktiņiem izraibinātām acīm. Skatiens vēstīja, ka viņš nav radis pie pretimrunāšanas. Biezie, sirmie mati noslīdēja līdz pat sarauktajām uzacīm.
Tev pieder tas, kas man ir vajadzīgs, ierunājās vecākais vīrs klusā, aizsmakušā balsī, nevainojami veidodams vārdus.
Es nesadarbojos ar nepazīstamiem cilvēkiem.
Aristokrātiski atturīgo skatienu un sejas izteiksmi nomainīja
jautrs smaids. Es nesadarbojos ar ielaspuikām. Atdod man zibatmiņu!
Kas tajā tik svarīgs?
Es nevienam neatskaitos.
Pār muguru noslīdēja auksta sviedru tērcīte. Abi vīrieši, kas viņu cieši uzlūkoja, šķita izmisuši.
Un tas biedēja.
Tālab viņš meloja. Es to aizmetu.
Tādi sīki zaglēni kā tu neko neaizmet.
Es nepaturu mēslus.
Nogalini viņu! pavēlēja vecākais vīrs.
Sprogainais metās uz priekšu, atvēzējis nazi, un gatavojās durt.
Labi! Labi! īans steigšus iesaucās. Man tas ir.
Vecākais vīrs ar rokas kustību apturēja Sprogainā uzbrukumu.
Automobilis sāka bremzēt satiksmes plūsmā.
Aiz lietu norasojušajiem logiem varēja redzēt, ka arī citi transporta līdzekji sāk palēnināt gaitu acīmredzot tuvojās krustojumam. Londona sastrēgumstundas laikā neviens nebrauca atri. īans prātā pārlika izredzes un nosprieda, ka to nav daudz. Sprogainais joprojām turēja rokā nazi un zēnu uzmanīgi vēroja. Otrs vīrs lūkojās tikpat modri, un šaurajā salonā nebija īpaši daudz manevrēšanas iespēju.
lans izņēma no kreisās kabatas zibatmiņu un parādīja to.
jums vajag šo?
Prātīgs puika, vecākais vīrs uzslavēja.
Ar otru roku īans sagatavojās nākamajam gājienam, tikko jaušami pasmaidīdams.
Pirksti cieši satvēra piparu gāzes baloniņu. Viņš bija to noturējis par nevajadzīgu. Tagad tas šķita nesamaksājami dārgs.
Sirmais pasniedzās pēc zibatmiņas.
Tanī brīdī īans izrāva no kabatas gāzes baloniņu un nospieda sviru.
Abi vīri ieaurojās un, velti pūlēdamies remdēt sāpes, berzēja acis.
Nogalini viņu! Tūlīt pat! sirmais izrīkoja otru.
Sprogainais aizvērtām acīm nometa nazi un taustījās zem mēteļa.
Ieraudzījis izvilkto ieroci, īans vēlreiz iepūta viņam sejā asaru gāzi, un Sprogainais iebļāvās.
Zēns atslēdza automašīnas durvis un izslīdēja uz pielijušās ielas starp divām stāvošām automašīnām. Paķēris nazi no salona grīdas, viņš strauji aizcirta durvis.
Sieviete, kas sēdēja blakus stāvošajā transporta līdzeklī, uzmeta viņam dīvainu skatienu.