Kārtējais apvainojums, kuru viņš izlēma norit.
Mēs gribam tam pielikt punktu. Un ar jūsu palīdzību tas izdosies.
Ēna pacēla labo roku un uzsita knipi.
Vīrietis ar ieroci pašāvās uz priekšu.
Entrims stāvēja kā pārakmeņojies, nespēdams reaģēt.
Atskanēja paukšķis.
Krūtīs kaut kas iedūrās.
Asa. Dzeļoša sāpe.
Kājas kļuva ļenganas.
Un viņš nokrita uz grīdas starp mirušajiem bruņiniekiem.
10. nodaĻa
Ketlīna novietoja automašīnu Tjūdorstrītā, turpat pie vārtiem. Uz direktora iedotās vizītkartes bija rakstīts: "Midltemplhola." Tā atradās vecā templiešu ordeņa teritorijā, tai Tiesu innu rajonā, kur jau četrsimt gadu kuploja Londonas juristu saime. Tur jau kopš Henrija VIII laikiem atradās divu lielāko juristu biedrību Midltemplas un Innertemplas galvenās mītnes. Pats Dikenss piederēja pie Midltemplas, un Ketlīnai allaž bija paticis, kā viņš apraksta dzīvi inna telpās.
"Tas, kurš ienāk šeit, atstāj troksni ārpusē."
Viņu joprojām satrauca tas, ko viņa todien bija redzējusi. Karaļa Henrija kauli. Nekad dzīvē viņa nebūtu iedomājusies, ka redzēs tādu ainu. "Kurš ielauzies kapenēs? Šim cilvēkam drosmes katrā ziņā nav trūcis, jo Vindzoras pili pienācīgi apsargāja. Un kādēļ? Kas tur meklēts?" Visu ceļu atpakaļ uz Londonu šie jautājumi smagi nospieda prātu, un Ketlīna alka noskaidrot, kas viņu gaida Midltemplholā.
Lietus te nedaudz aprima, te gāza aumaļām. īsie tumšie mati pa ceļam bija paguvuši izžūt, taču nerimstošās lāses tos atkal izmērcēja. Pie transporta vārtiem neviena sarga neredzēja, un autostāvvieta aiz mūra bija tukša. Pulkstenis rādīja gandrīz pusastoņi, un piektdienas darbi Tiesu innos bija beigušies.
Taču viņas darbdiena acīmredzot tikai sākās.
Šķērsojusi labi pazīstamo Karaļa sola ceļu, Ketlīna pasoļoja garām vairākām sarkanu ķieģeļu ēkām visi to logi grima tumsā un iegāja pagalmā iepretim slavenajai Tempļa baznīcai. Straujiem soļiem viņa devās uz krusteju tālakajā galā, šķērsoja vēl vienu ķieģeļiem klātu ceļu un nonāca pie Midlholas. Izkārtne pie fasādes vēstīja, ka ēka apmeklētājiem ir slēgta, taču viņa nelikās par to zinis un atvēra durvis.
Apgaismotā iekštelpa bija apmēram trīsdesmit metrus gara, platumā uz pusi mazāka, to apjūma konsoļu siju jumts Ketlīna zināja, ka ozolkoka sijas ir deviņsimt gadu vecas. Augstos logus abās pusēs rotāja bijušo Mildtemplas locekļu bruņutērpi un ģerboņu piemiņas attēli. Gadsimtu gaitā to vidū bijuši ne tikai Dikenss, bet arī sers Volters Rolijs, Viljams Blekstons, Edmunds Bērks un Džons Mārstons. No viena telpas gala līdz otram stiepās četri gari ozolkoka galdi, gar tiem rindojās cieši cits citam līdzās novietoti krēsli. Tālākajā galā zem piecām lielām eļļas gleznām atradās senajo galds, pie kura biedrības astoņi visvecākie baristri bija ieturējuši maltītes jau kopš sešpadsmitā gadsimta. Portreti pie sienas nebija mainījušies jau divsimt gadu. Čārlzs I, Džeimss II, Viljams III, Čārlzs II, karaliene Anna un kreisajā pusē Elizabete I, kuras portrets skatienam atklājās tikai tad, ja interesents piegāja tuvāk.
No pretējā telpas gala tuvojās kāds vīrietis.
Neliela auguma, vairāk nekā sešdesmit gadus vecs, ar laika savēcinātiem vaibstiem un seju, apaļu kā pilnmēness. Sirmie mati bija tik nevainojami safrizēti, ka gluži vai prasījās, lai tos sabužina. Kamēr viņš nāca tuvāk, Ketlīna nosprieda, ka biezie briļļu stikli tērauda rāmjos ne tikai slēpj acis, bet arī izdzēš viņa bezkaislīgo vaibstu dabisko simetriju. Viņš valkāja elegantu tumšu uzvalku ar vesti, no kuras kabatas izvijās sudrabota pulksteņķēde. Iedams vīrietis mazliet pievilka stīvo labo kāju un atbalstījās uz spieķa. Ketlīna zināja, kas ir šis cilvēks, lai gan viņi nebija iepazīstināti.
Sers Tomass Metjūss.
Slepenā izlūkdienesta vadītājs.
Tikai sešpadsmit vīri ir vadījuši šo pārvaldi, kas atbildēja par visām ārvalstu izlūkošanas darbībām kopš divdesmitā gadsimta sākuma. Amerikāņi to dēvēja par MI6 šī nosaukuma saknes meklējamas Otrā pasaules kara laikā.
Viņa stāvēja, netikdama gudra, ko teikt un ko iesākt.
Cik saprotu, jūs piederat Midltemplas korporācijai, vīrietis sacīja klusā, piesmakušā balsī.
Ketlīna pamāja. Patskaņus vīrietis izrunāja ar koknejiešu akcentu. Absolvējusi jurisprudences studijas Oksfordā, es saņēmu uzaicinājumu iestāties Midltemplā. Šajā zālē esmu ieturējusi daudzas maltītes.
Pēc tam jūs nospriedāt, ka likuma sargāšana būtu intriģējošāka nekā tā interpretēšana?
Aptuveni tā. Man šis darbs patīk.
Metjūss pastiepa pret Ketlīnu tievu pirkstu. Man zināms tas gadījums ar zivīm pirms pāris gadiem.
Runa bija par tropisko zivju sūtījumu britu zooveikaliem no Kolumbijas un Kostarikas. Kontrabandisti bija iepildījuši plastmasas maisiņos izšķīdinātu kokaīnu, ūdenī starp zivīm tie bija gluži neredzami.
Taču Ketlīna pieķēra viltniekus.
Esat visnotaļ atjautīga, ja atklājāt šādu triku, vīrietis atzina. Cik nelaimīgi, ka jūsu karjera šobrīd ir apdraudēta. Tā kā viņa neatbildēja, direktors turpināja: Vaļsirdīgi sakot, es drīzāk esmu jūsu priekšniecības pusē. Aģenti, kas atsakās spriest saprātīgi, laika gaitā izraisa vai nu paša, vai kāda cita cilvēka nāvi.
Piedodiet, bet šim vakaram man apvainojumu pietiek.
Vai jūs allaž esat tik tieša?
Kā jūs jau minējāt, darbu es, visticamāk, zaudēšu. Ko es varu iegūt, izturoties bikli?
Sacīsim, manu atbalstu jūsu karjeras turpināšanai.
Pavērsiens bija negaidīts. Tālab Ketlīna vaicāja: Pastāstiet, ko jūs gribat!
Metjūss norādīja ar spieķi ēkas dzijumā. Kad jūs beidzamo reizi apmeklējāt šo vietu, Midlholu?
Viņa sasprindzināja atmiņu. Bija pagājis gandrīz gads. Dārza viesības par godu draugam, kurš bija sasniedzis benčera pakāpi tā dēvēja retos izredzētos, kas valdīja Midltemplā.
Tas notika sen, viņa teica.
Man šeit allaž ir patīkami atgriezties, bilda Metjūss. Šī celtne pieredzējusi diezgan daudz mūsu vēstures. Iztēlojieties! Šīs sienas, šie griesti… viss te atradās jau Elizabetes Pirmās laika. Pati karaliene stāvējusi šeit, šai vietā. Te notika Šekspīra lugas "Divpadsmitā nakts" pirmizrāde. Uz mani tas atstāj iespaidu. Bet uz jums?
Vai tas palīdzēs man saglabāt šo darbu?
Tomass Metjūss smaidīja. Norisinās kaut kas neparasts, mis Ričardsa. Viņa joprojām stingi vērās vīrietī, kurš ieminējās: Atļausiet jums kaut ko izstāstīt?
Princis Henrijs iegāja Ričmondas pils karaliskajos apartamentos. Uz Vestminsteru viņu bija ataicinājis tēvs, karalis Henrijs VII, turklāt licis ierasties nekavējoties. Tas nebija neparasts lūgums, ņemot vērā abu dīvainās attiecības pēdējo septiņu gadu laikā kopš prinča brāļa Artura nāves, kad jaunais Henrijs kļuva par troņmantinieku. Karalis dēlu bija saucis turp bieži, lielākoties ar nolūku sniegt vai uzklausīt kādu mācību. Tēvs izmisīgi centās pārliecināties, ka viņa otrā dēla rokās karaļvalsts būs drošībā.
Spilvenu un pagalvju ieskauts, karalis gulēja uz tumšsarkana, ar zelta izšuvumiem rotāta palaga. No trim pusēm baldahīnu ielenca garīdznieki ar izskūtām tonzūrām, ārsti un kurtizānes. Tāda aina jaunekli satrieca. Par tēva agrākajām slimībām viņš zināja. Vispirms kakla iekaisums, tad reimatiskais drudzis, hronisks nogurums, apetītes zudums un nomāktības lēkmes. Taču par šo kaiti viņam nebija pavēstīts lai arī tā izskatījās pagalam mokoša.