Turpat pie gultas kājgaļa stāvēja biktstēvs un sniedza pēdējo svaidījumu, ieziezdams mirstošā vīra basās pēdas ar svētīto eļļu. Tēva lūpām tuvināja krucifiksu, un viņš to noskūpstīja. Un tad Henrijs izdzirdēja čerkstošo balsi, kas tik bieži bija viņu strostējusi.
-Ar visu Viņa spēku un varu es lūdzu to Kungu sūtīt žēlsirdīgu nāvi.
Kā sastindzis viņš vērās uz viltīgo, izmanīgo vīru, kurš bija valdījis Anglijā divdesmit trīs gadus. Henrijs VII savu kroni bija nevis mantojis, bet gan izcīnījis kaujā, nogalinādams nicināmo Ričardu III Bosvortas laukā, līdz ar to darīdams galu jorku un Lankasteru dinastijām un iedibināms jaunu dinastiju.
Tjūdorus.
Tēvs pamāja ar roku, aicinādams dēlu tuvāk. Nāve ir ienaidnieks, kuru nevar nedz uzpirkt, nedz piekrāpt. Te talkā nenāks ne nauda, ne nodevība. Pie manis beidzot ir ieradusies nāve.
Viņš nezināja, ko lai atbild. Pieredze liecināja, ka šādos gadījumos prātīgāk ir klusēt. Viņš bija otrais dēls, jorkas hercogs, un netika uzskatīts par nākamo karali. Šis pienākums bija lemts viņa vecākajam brālim, kuram romantiskais vārds "Arturs" bija dots, lai vēl vairāk /neteiktu Tjūdoru tiesības uz Anglijas troni. Arturam tika visas iespējamās privilēģijas, tostarp laulības ar cēlo Aragonas Katrīnu tas ietilpa līgumā ar Spāniju un vēl ciešāk nostiprināja Anglijas stāvokli Eiropa. Taču piecus mēnešus pēc kāzām, tikko sešpadsmit gadus vecs, Arturs nomira, un turpmākajos septiņos gados pārmaiņas sekoja cita citai.
Nomira pāvests Aleksandrs VI Bordža. Pijs III Svētā Pētera krēslā pavadīja tikai divdesmit sešas dienas. Par Dieva vietnieku tika iecelts Jūlijs II, kas dižojās, ka viņam pieder _a Svētā Kardinālu kolēģija. Šāds vīrs bija gatavs ieklausītie saprāta balsī, tāpēc tūkstoš piecsimt trešajā gadā dienu ļ)ēi Ziemassvētkiem izpildīja Henrija VII lūgumu un izdeva bul lu, atbrīvojot Aragonas Katrīnu no incesta grēka, ja tā appre cētu mirušā vīra brāli.
Tā viņš ar Katrīnu saderinājās.
Taču laulība tā arī netika noslēgta.
Karalis, kuru tagad redzēja velkam pēdējo dvašu, bija izmantojis iespējamās laulības tikai kā ēsmu Spānijai un Svētās Romas impērijai, raudzīdams gūt vēl kādu labumu.
Mums jāparunā, teica viņa tēvs. Katrs vārds it kā čerkstēja kaklā, plaušas kampa jiēc gaisa. Tava māte, ar kuru es drīz satikšos, tevi turēja augstā vērtē.
Jauneklis pats Jorkas Elizabeti dievināja. Kā jau otro karaļa dēlu viņu audzināja māte mācīja viņam lasīt, rakstīt un domāt. Skaistā, maigā sieviete nomira pirms sešiem gadiem, nepilnu gadu pēc sava pirmdzimtā Artura bojāejas. Henrijs bieži bija prātojis, vai kāda sieviete jebkad spētu pilnībā
līdzināties vina mātei.
/
Es tavu māti mīlēju vairāk par visu uz šīs zemes, sacīja tēvs. Daudzi tam varbūt neticētu. Bet tas ir tiesa.
Henrijs nesatricināmi un ar vēsu prātu klausījās. Katru dienu viņš dzirdēja ļaudis sarunājamies un zināja, ka šis karalis stingrs, auksts un sīksts vīrs, kurš valda cietu sirdi un cietu roku, nav tautā iecienīts. Tēvs uzskatīja, ka Anglija viņam pieder, jo bija to izcīnījis kaujas laukā, un tālab nācija ir viņam parādā. Daudzie īpašumi lielākā daļa atņemt', viņa sākotnējiem pretiniekiem bija ļāvuši uzkrāt milzīgas bagātības. Henrijs VII apzinājās, kāda vērtība ir izspiešanai un cik liels ieguvums ir devība no tiem, kuri spēj maksāt jnir karaļa atvēlētām privilēģijām.
Mēs esam kristieši, mans dēls, un mūsu sirdsapziņai jābūt vēl maigākai nekā pašam Svētajam Tēvam. Iegaumē to.
Atkal pamācības. Astoņpadsmit gadus vecajam jauneklim -gara auguma, padruknam, spēcīgiem locekļiem un rumpi, vīrietim visās nozīmēs bija apnikušas šīs mācībstundas. Viņš bija pētnieks, dzejnieks un mūziķis, jmita izraudzīties spējīgus vīrus un likt lietā viņu prasmes un [mitināja ap sevi ar augstu intelektu apveltītus cilvēkus. Viņš nevairījās baudu un nekad nepameta novārtā ne darbu, ne pienākumus. Viņš nebaidījās no neveiksmēm.
Reiz viņš alka kļūt par priesteri.
Tagad viņš būs karalis.
Beidzamā laikā Henrijs bija jutis saspringuma un nožēlas pilnu gaisotni pilī… Nāve allaž bija karaliskās nožēlas pārpilns laiks. Tiks izlaisti brīvībā cietumnieki, izdalītas žēlastības dāvanas, maksāts par misēm dvēseļu glābšanai. Vestminsteras kanceleja pildīsies cilvēkiem, kas vēlēsies maksāt par pēdējo apžēlošanu. Tas patiesi būs piedošanas laiks.
Sasodītais cietsirdīgais zeņķi! piepeši nogārdza tēvs. Vai tu manī klausies?
Dusmu izpausme jaunekli, kā parasti, nobiedēja. Nodrebējis viņš no jauna pievērsa skatienu gultai. Es klausos.
Visi prom! karalis pavēlēja.
Un tie, kas stāvēja ap gultu, steigšus atstāja telpu.
Palika vienīgi tēvs un dēls.
Ir kāds noslēpums, kas tev jāzina, sacīja tēvs. Par to es nekad neesmu ar tevi runājis.
Henrija VII sejā pavīdēja apcerīga, domīga izteiksme.
No manis mantojumā tu saņemsi naudu un veltēm bagātu karaļvalsti. Bet es jau izsenis esmu apguvis mācību neuzticēties citiem pilnībā. Tev jārīkojas tāpat. Ļauj apkārtējiem domāt, ka tu viņiem uzticies, bet patiesībā uzticies tikai sev. Nevienam nezinot, es esmu uzkrājis bagātības, kuras pēc tiesas un taisnības pieder tikai tiem, kuru dzīslās tek Tjūdoru asinis.
Vai patiesi?
To es esmu nobēdzinājis kādā vietā, kas labi sen bija zināma templiešiem.
Šī ordeņa nosaukumu jaunais Henrijs nebija dzirdējis diezgan ilgu laiku. Agrāk tas darbojās Anglijā, taču jau divsimt gadu ordeņa pārstāvji te nebija manīti. Templiešu baznīcas un īpašumi gan palika, izkaisīti pa malu malām, un viņš dažus bija apskatījis. Kurā no tiem glabājas noslēpums?
Tas bija jānoskaidro.
Tālab viņš vēl reizi pakļāvās un beidzamo reizi pievērsa tēvam padevīgu skatienu.
Tavs pienākums, tēvs turpināja, ir sargāt šīs bagātības un nodot tās savam dēlam. Es cīnījos, lai mūsu dzimta kāptu tronī, un, zvēru j)ie Dieva, tavs pienākums ir pieraudzīt, lai tā paliek.
Šajā jautājumā viņu domas saskanēja.
Tev tur patiks. Tā vieta man ir labi kalpojusi, un arī tev tā labi kalpos.
Ketlīna cieši vērās Metjūsā. Vai tā ir patiesība?
Viņš pamāja ar galvu. Cik mums zināms, jā. Šis stāsts ir iekļauts arhīvā, kas nav pieejams sabiedrībai.
Šīs ziņas ir piecus simtus gadu vecas.
Un pārsteidzošā kārtā izraisīs sprādzienam līdzīgas sekas pat mūsdienās, ja nonāks atklātībā. Tādēļ mēs esam šeit.
"Kā tas var būt?" Ketlīna prātoja, bet cieta klusu.
Sers Tomass Raieslijs uzrakstījis tās dienas, tūkstoš piecsimt devītā gada divdesmitā aprīļa, notikumu izklāstu. Nākamajā dienā Henrijs Septītais nomira. Diemžēl Raieslijs nevarēja pierakstīt to, ko tēvs patiesībā bija izstāstījis dēlam. Tomēr mums zināms, ka Henrijs Astotais nodeva ziņas par šo īpašo vietu savai sestajai sievai Ketrīnai Parrai īsi pirms savas nāves tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā. Mēs ari zinām, ka Henrija Septītā turība nāves brīdi lēsta aptuveni četrarpus miljonu mārciņu apmērā. Muslaiku naudā tas nebūtu aprēķināms, jo lielākā daļa mantojuma bija dārgmetāli, kuru apjoms un kvalitāte nav droši nosakāma. Taču nebūtu izslēgts, ka summa sasniegtu vairākus miljardus mārciņu. t
Metjūss pastāstīja par vīra un sievas sarunu, kas notika pie Henrija Astotā nāves gultas tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada janvāri un ļoti līdzinājās tēva un dēla sarunai pirms trīsdesmit astoņiem gadiem.