Выбрать главу

Tobrīd Edvardam bija desmit gadi, un Henrija testaments paredzēja izveidot reģenta padomi, kas valdītu ar vairākuma balsošanu. Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada martā F.dvards Seimūrs, nelaiķa karalienes Džeinas Seimūras brālis un karaļa tēvocis, jau bija ieguvis Lorda protektora titulu un tie­sības paturēt to līdz dienai, kad Edvards kļūs pilngadīgs. Sei­mūrs nekavējoties pārņēma savā pārziņā visas piecas dārgu­mu istabas, kuras Henrijs bija novēlējis Edvardam. Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītā gada nogalē reģenta padomes no­rīkota komisija pārmeklēja šīs telpas un atrada Henrija slepe­nās krātuves atlikumu nieka vienpadsmit tūkstošus četrsimt trīsdesmit piecas mārciņas endželos, sovrinos un spāņu reā­los.

Nav zināms, kur palikusi pārējā daļa.

Toties Seimūru liktenis gan nav noslēpums.

Henrija VIII jūtas pret Džeinu Seimūru bija stiprākas ne­kā pret visām pārējām piecām sievām. Viņa karalim bija dā­vājusi likumīgā laulībā dzimušu dēlu, pēc kura viņš tik ļoti ilgojās, taču dažas dienas pēc dzemdībām nomirusi. Seimūru dzimta Henrija VIII valdīšanas laikā baudīja lielu labvēlību, bet pēc viņa nāves piedzīvoja vien bēdu dienas. Edvardu Sei­mūru atcēla no varas posteņiem tūkstoš piecsimt četrdesmit devītajā gadā un piecdesmit otrajā sodīja ar nāvi par nodevī­bu. Viņa jaunākajam brālim neveicās labāk. Tūkstoš piecsimt četrdesmit septītajā gadā viņš apprecēja Ketrīnu Parru, Llenrija VIII pēdējo karalieni, taču arī viņam /nesprieda nāvesso­du par nodevību, un to izpildīja tūkstoš piecsimt četrdesmit devītajā gadā, neilgi pirms brāļa krišanas no varas augstu­miem.

Edvards VI nomira tūkstoš piecsimt piecdesmit trešajā ga­dā, tā arī nesasniedzis jvlngadību.

Mēs jau sen zinām, ka Henrijs VIII nodeva Ketrīnai Parrai

Vēstījums beidzās.

ziņas par slepenu vietu, kur viņa dēlu gaidīja lielākā daļa ba­gātību. Šis fakts diemžēl vēsturē palicis gandrīz nepamanīts. Kā nebūtisks. Tomēr nesen amerikāņu izlūkdienesta aģenti sā­kuši izrādīt lielu interesi par šo maz zināmo apstākli. Pēdējā gada laikā viņi pa visu mūsu valsti meklējuši noslēpto bagā­tību atrašanās vietu. Jūsu vadītājs jau noteikti ir izstāstījis par zādzību virkni, un jūs pati savām acīm redzējāt uzlauz­tās Henrija VIII kapenes. Atslēga šīs slepenās vietas atraša­nai ir rodama kādā mazpazīstamā piezīmju tekstā, kas uz­rakstīts šifrētā valodā. Tāda izskatās viena šo piezīmju lapa:

Kādam amerikāņu nolīgtam darbiniekam, vārdā Ferovs Karijs, varbūt ir izdevies atšifrēt šo tekstu. Diemžēl pirms dažām nedē­jām Karijs gāja bojā negadījumā metro stacijā. Cik mums izde­vās noskaidrot, viņa pētījums nav iznīcināts. Šī pētījuma atraša­nā mums nepieciešama jūsu palīdzība. Bleiks Entrims arī uzsācis tā meklējumus. Lai jūs pilnībā sagatavotu uzdevumam, vajadzī­ga īpaša instruktāža. Lūdzu, bez kavēšanās dodieties uz Jēzus ko­ledžas zāli Oksfordā, kur saņemsiet visas būtiskās ziņas.

Ketlīna sēdēja tumsā un vērās ekrānā.

Prātā virmoja domas par Bleiku Entrimu. Viņi bija sati­kušies gadu viņa toreiz studēja jurisprudenci, viņš it ka bija Ārlietu ministrijas darbinieks. Tomēr pēc kāda laika Bleiks bija atklājis patiesību.

Es strādāju CIP, Entrims sacīja.

To dzirdot, Ketlīna jutās pārsteigta. Nekas tāds viņai pat sap­ņos nebija rādījies. Ar ko tu nodarbojies?

Es esmu vecākais ārvalstu informācijas analītiķis, taču drīz būšu vienības vadītājs. Es darbojos pretizlūkošanā.

Vai tu vispār drīksti man to stāstīt?

Viņš paraustīja plecus. Šaubos, vai no tevis iznāktu spiedze.

Par tādu apgalvojumu Ketlīna apvainojās. Vai tu domā, ka es nebūtu pietiekami spējīga?

Nedomāju, ka tevi tāds darbs interesētu.

Abus kādā Londonas krodziņā bija iepazīstinājis kopīgs paziņa. Attiecības izbeidzās acumirklī, kad Bleiks pieķēra draudzeni ar citu vīrieti. Tolaik viņai Entrims jau bija apni­cis. īpaši viņa dusmu lēkmes, kas uzšvirkstēja pilnīgi vai gan­drīz neparedzami. Viņš ienīda savu darbu un priekšniecību, un ne par vienu, ne otru viņam neatradās neviena laba vār­da. Ketlīnas acīs vīrietis bija izvērties par nožēlojamu vār­guli, kas gan apveltīts ar glītu ārieni, taču nespēj izrādīt sir­snību.

Un tad pienāca pēdējā diena.

Slampa!

Entrima acis gluži vai kvēloja naidīgumā. Ketlīna gan bija re­dzējusi draugu pārskaitušos, bet tik ļoti nekad. Bleiks bija uzra­dies viņas dzīvoklī negaidīti agri un bez brīdinājuma. Iepriekšē­jās nakts ciemiņš pirms neilga brīža bija aizgājis. Kad pie durvīm klauvēja, viņa nosprieda, ka jaunais mīļotais ir atgriezies, tvīk­dams pēc vēl viena skūpsta, taču uz sliekšņa stāvēja Entrims.

Viss! viņa noteica. Mums viss ir beidzies!

Viņš iebrāzās dzīvoklī un aizcirta durvis.

Ak tā? Bleiks iesaucās. Cits vīrietis? Šeit? Te, kur mēs tik bieži bijām kopā?

Es te dzīvoju.

Ketlīna vairs negribēja Entrimu ne redzēt. Kļuva nelabi, vien uzlūkojot šo cilvēku. Bija grūti atcerēties, kad īsti pieķeršanās bi­ja pārvērtusies naidā. Kad cits vīrietis izrādīja par Ketlīnu interesi un šķita pavisam citāds nekā saltā aprēķinātāja dvēsele, kāda piemita cilvēkam, ar kuru viņa pavadījusi veselu gadu, tik kār­dinošai izdevībai viņa nespēja pretoties.

Viņa bija iecerējusi vēlāk tai dienā Entrimam piezvanīt.

Viss ir beidzies, viņa atkārtoja. Ej prom!

Pavisam negaidīti viņš metās sievietei virsū un sagrāba viņas kaklu. Krītot Ketlīna ar muguru atsitās pret galdiņu, rītasvārki pa­šķīrās un atklāja skatienam kailo augumu. Uzbrukums bija tik spē­cīgs, ka sieviete palika guļam kājām gaisā kā pienaglota pie ne­lielā galda virsmas.

Tā bija pirmā reize, kad Ketlīnai kāds uzbruka fiziski.

Bleiks pieliecās tuvu klāt viņas sejai. Trūka elpas. Viņa gri­bēja pretoties, taču iepriekš viss šai vīrietī bija liecinājis par gļē­vulību.

Tātad vairāk neko viņš nenodarīs.

Vari sapūt ellē, viņš nošņāca.

Nogrūdis Ketlīnu uz grīdas, viņš aizgāja.

Jau sen Ketlīna nebija kavējusies atmiņās par to dienu. Sa­sistais gurns pēc tam smeldza vēl nedēļu. Entrims mēģināja zvanīt, atstāja ziņas, lūgdams piedošanu, taču viņa par tām ne­likās zinis. Mēnesi pirms šīs pēdējās satikšanās viņš bija uzrak­stījis spīdošu rekomendāciju, ko viņa pievienoja iesniegumam, lai pieteiktos darbam Smago organizēto noziegumu pārvaldē. Todien atklādams savu saistību ar CIP, viņš pats bija solījis tā­du uzrakstīt un apgalvoja, ka daži labi vārdi no viņa nekaitēs. Jau kādu laiku Ketlīna bija apsvērusi iespēju atteikties no juris­tes karjeras un pievērsties likuma sargāšanai, un šī varmācīgā šķiršanās nosvēra svaru kausus par labu šai pārvaldei.