Neko tādu viņa vairs nedrīkst piedzīvot.
Tā nu viņa iemācījās sevi aizstāvēt, nēsāt žetonu, šaut ar ieroci.
Ketlīna atklāja sevī mostamies agrāk nemanītu pārdrošību un bieži sprieda, vai tā attīstījusies, pateicoties Entrimam vai par spīti viņam.
Tādi vīrieši kā Bleiks Entrims dzīvoja ar pārliecību, ka visi pārējie ir zemākas kārtas radījumi. Bija svarīgi uzskatīt sevi par pārāku, ja arī tas neatbilda patiesībai. Brīdī, kad iedomība sadūrās ar realitāti, šādi tipi reaģēja varmācīgi.
Bleikā Entrimā jautās kaut kas nevaldāms. Viņš nemūžam negrieztos atpakaļ. To viņš nespēja. Viņš ne tikai nodedzināja visus tiltus viņš tos atstāja radioaktīvus un slēgtus uz mūžiem.
Viņam atlika tikai viens virziens uz priekšu.
Varbūt Metjūsam tomēr nav taisnība.
Tuvoties Entrimam pēc šiem vairāk nekā desmit gadiem Ketlīnai varētu būt grūtāk, nekā domāts.
OTRĀ DAĻA
..
16, nodaĻa
20.30
Ketlīnai patika ik pa laikam iegriezties Oksfordā. Tur viņa bija studējusi četrus gadus. Kad vēstījums klēpjdatorā mudināja mērot sešdesmit jūdzes uz ziemeļrietumiem, viņa jutās iepriecināta.
Nelielā pilsēta pastāvēja jau kopš desmitā gadsimta, un normaņi pirmie uzcēla te pili. Koledža tika nodibināta trīspadsmitajā gadsimtā. Tagad gotiskajās medus krāsas celtnēs mājvietu rada trīsdesmit deviņas izcilas un neatkarīgas institūcijas, kas sīvi konkurēja cits ar citu. Tām bija doti tādi nosaukumi kā "Kristus miesa", "Hārtfords", "Kristus baznīca", "Magdalēna" un "Trīsvienība", un šo institūciju kopums veidoja vecāko federāciju Anglijā, plaši pazīstamo Oksfordas universitāti.
Te saplūda Temza un Čārvelas upe, un bieži pēcpusdienās Ketlīna ar kārti bija stūmusi plakandibena laivu pa rāmajiem ūdensceļiem, laika gaitā itin labi apgūstot manevrēšanas māku. Te nomira karalis Harolds. Te piedzima Ričards Lauvassirds. Te izglītību guva Henrijs V. Te, smaiļu, torņu, krusteju un mācību ēku pagalmu ielenkumā, Elizabete I rīkoja svinības un izklaides. Te valdīja vēstures, teoloģijas un augstākās izglītības gars, te apmācīti diži politiķi, garīdznieki, dzejnieki, filozofi un zinātnieki. Ketlīna reiz bija lasījusi, ka Hitlers pavēlējis šo pilsētu nebombardēt, jo iecerējis tai piešķirt Anglijas galvaspilsētas godu.
Oksfordu visatbilstošāk nodēvējis Metjū Arnolds.
"Sapņojošo smaiļu pilsēta".
Brauciena laikā viņa bija grimusi pārdomās par Bleiku Entrimu. Ideja par atkalredzēšanos šķita atbaidoša. Šis cilvēks neprata saraut saites. Pārāk trauslais ego nepieļāva lūgt piedošanu. "Cik sieviešu viņam bijis kopš tā laika? Vai viņš ir precējies? Radījis bērnus?"
Otrās instruktāžas laikā Metjūss nebija sniedzis nekādu nozīmīgu informāciju, vien licis taisnā ceļā doties uz Jēzus koledžu, kas atradās pašā Oksfordas pilsētas sirdī, starp veikaliem un krodziņiem. Velsieša nodibinātā, bet Elizabetes I finansētā Oksfordas koledža bija vienīgā, kas tika atvērta karalienes valdīšanas laikā. Tā bija maza, ar aptuveni sešsimt studentiem, ieskaitot arī pēdējā kursa studentus, aspirantus un stipendiātus. Ketlīnai allaž patikusi Elizabetes 1 laikmeta aura, kas valda šajā koledžā. Lielā zāle līdzinājās Midltemplas zālei. Tā pati taisnstūra forma, grebumiem rotātie koka paneļi, kartušas, eļļas gleznas un portreti, tostarp arī pašas Elizabetes I portrets, kas bija piestiprināts goda vietā pie ziemeļu puses sienas virs augstākā galda. Vienīgi Tjūdora laika siju vietā virs galvas pletās ģipša griesti.
Ketlīna bažījās, kā iekļūs studentu pilsētā, jo bija piektdienas vakars, taču vārti uz Tērlstrītas un Šipstrltas stūra bija vaļā un tur viņu sagaidīja kāda maza auguma, trausla sieviete, kam gaišie, iesirmie mati bija saņemti mezglā uz pakauša. Viņa valkāja konservatīvu tumši zilu kostīmu un kurpes uz zemiem papēžiem un nosauca savu vārdu un amatu doktore Eva Pazana, vēstures profesore Linkolnas koledžā, vienā no senajām Oksfordas institūcijām.
Es pati studēju Ekseterā, Pazana stāstīja, un, cik noprotu, jūs apmeklējāt Svētās Annas koledžu.
Abas koledžas bija daļa no Oksfordas universitātes. Svētās Annas koledža tādām pretendentēm kā Ketlīna bija salīdzinoši labvēlīgāka, jo viņa bija beigusi valsts izglītības iestādi, nevis privātskolu. Iestāšanās un mācības šajā koledžā bija viens no viņas dzīves gaišākajiem brīžiem. Ketlīna aizdomājās, cik gadu profesorei Pazanai varētu būt, jo līdz tūkstoš deviņsimt septiņdesmit devītajam gadam Ekseterā uzņēma tikai vīriešus.
Jūs droši vien bijāt viena no pirmajām Ekseteras studentēm.
Taisnība. Mēs mainījām vēsturi.
Ketlīna lauzīja galvu, kāpēc šurp atsūtīta, un Pazana šķita nojaušam viņas neizpratni.
Sers Tomass gribēja, lai nododu jums dažas ziņas, par kurām netikāt informēta Londonā. Ziņas, kuras nav pierakstītas dažu iemeslu dēļ, un tie jums pavisam drīz kļūs skaidri. Viņš sprieda, ka es būtu vispiemērotākais cilvēks šim nolūkam. Mana specialitāte ir Tjūdoru laikmeta Anglija. Es pasniedzu šo priekšmetu Linkolnas koledžā, taču nereti sniedzu konsultācijas par vēsturi mūsu izlūkošanas iestādēm.
Vai sers Tomass izvēlējās šo tikšanās vietu?
Jā, un es piekritu. Eva norādīja uz zāles otru pusi. Šo Elizabetes Pirmās portretu koledžai tūkstoš sešsimt astoņdesmit sestajā gadā uzdāvināja Kenterberijas kanoniķis. Tas ilustrē mūsu gaidāmās sarunas tematu.
Karaliene portretā bija attēlota garā kleitā, kas sniedzās līdz zemei. Ģeometriskie raksti uz kuplajām piedurknēm un platās kleitas papildināja cits citu, apmali rotāja pērļu virtenes. Divi ķerubi turēja virs Elizabetes galvas vainagu.
Portrets ir gleznots tūkstoš piecsimt deviņdesmitajā gadā, kad karalienei bija piecdesmit septiņi gadi.
Taču seja likās daudz jaunāka.
Portrets tapis aptuveni tai laikā, kad tika konfiscēti un sadedzināti visi Elizabetes portreti, kas šķita nepieņemami. Netika atstāts neviens, kurš kaut nedaudz apšaubīja karalienes mirstīgumu. Šīs gleznas autors Nikolass Hiljards ieviesa noteiktu Elizabetes Pirmās sejas attēlošanas veidu, un visiem gleznotājiem, kas gleznoja karalieni, bija prasība tam pakļauties. Viņas Majestāte to nodēvēja par "Jaunības masku", un tādējādi viņa tika portretēta kā mūžam jauna.
Nebiju domājusi, ka viņa tā baidījusies no vecuma.
Elizabete bija visai liela mīkla. Viņas vaibsti bijuši izteikti un asi, un seja allaž pauž valdonīgumu un cienību. Viņa bijusi gudra, viltīga, nodevīga, ar raupju valodu un piparotiem izteicieniem. īsta savu vecāku meita.
Atcerēdamās vēstures stundās mācīto par Henriju VIII un Annu Boleinu, Ketlīna pasmaidīja.
Ko jūs zināt par Elizabeti? Eva jautāja.
Ne vairāk, kā tēlots grāmatās un filmās. Viņa valdīja ilgi. Neapprecējās. Bija pēdējā Tjūdoru dinastijas valdniece.
Eva pamāja. Fascinējoša būtne. Viņa lika atvērt šo koledžu kā pirmo protestantu institūciju Oksfordā. Un tā nebija liekulība. Viņas valdīšanas laikā trīsdesmit vietējie katoļu mācītāji… visi koledžu stipendiāti… tika sodīti ar nāvi tikai par to, ka piekopa katolicismu vai atteicās atzīt karalieni par baznīcas galvu.